ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Kalna gaļā mēs vēl ne reizes neesam redzējuši dūmu mākoni, kas liecinātu, ka tas taisās pamosties, — Ģedeons Spilets sacīja.

— Nē, — Sairess Smits atbildēja. — Vēl vakar es to no­vēroju un pat garaiņu strūklas nemanīju. Bet iespējams, ka pa ilgu laiku krātera dibenā sakrājušies klints gabali, pelni un sacietējusi lava, tā ka ticis aizslodzīts ventilis, par kuru es runāju. Bet no pirmā grūdiena visi šķēršļi būs projām, un jūs varat ticēt, mīļo Spilet, ka ne kalns, ne sala no gāzes spiediena nesabrūk^. Tomēr es atkārtoju, ka būtu labāk, ja izvirdums nenotiktu,

,— Un tomēr mēs nealojamies, — reportieris sacīja. — Vulkāna dziļumos dzirdama dobja rūkoņa!

— Patiešām, — inženieris, uzmanīgi klausījies, apstip­rināja, — par to vairs nevar šaubīties… Tur gatavojas kaut kas tāds, kā sekas mēs nemaz nevaram paredzēt.

No alas izgājuši, Sairess Smits un Ģedeons Spilets atkal sastapa biedrus un pastāstīja arī tiem par saviem novē­rojumiem.

— Tas ir jauki! — Penkrofs iesaucās. — Vulkāns grib patrakot. Bet gan jau gadīsies, kas to apvaldīs!…

— Kas tad? — Nebs ievaicājās.

— Mūsu labais gars. Viņš tam aizbāzīs krāteri, līdzko tas tikai būs pavēries vaļā.

Kā redzams, Penkrofam bij neaprobežota uzticība pret salas noslēpumaino valdnieku, un viss, ko tas līdz šim da­rījis, arī patiešām bij tik brīnišķīgs, ka tā vara likās pil­nīgi neierobežojama. Šo varu apstiprināja arī tas fakts, ka, neskatoties uz visrūpīgākajiem meklējumiem, visu ne­atlaidību, visu centību un iecirtību, ko viņi parādīja šajā ziņā, noslēpumainā mītne netika atklāta.

No deviņpadsmitā līdz divdesmit piektajam februārim kolonisti izmeklēja salas ziemeļpusi, pārlūkoja tur visno- slēptākos stūrus, pārbaudīja katru klinti, it kā tā būtu kā­das slepenas istabas siena, — kā to mēdz darīt policisti. Inženieris pat izgatavoja kalna sīku plānu un virzīja savus meklējumus līdz pašiem pamatiem. Tāpat rūpīgi tika pār­meklēts kalna augšējais konuss, sākot ar pirmo lauku­miņu līdz pašai virsotnei — šai milzīgajai cepurei, kurā atradās krāteris.

Beidzot, viņi norāpās krātera dziļumā, kur draudošā rū­koņa bij sadzirdama pilnīgi skaidri. Tomēr ne dūmi, ne garaiņi, ne kaut cik nojaušami sasilušas klintis nerādīja, ka gatavotos izvirdums. Ne te, ne kādā citā vietā kalna apkaimē kolonisti neatrada pēdu no tā, ko meklēja.

Tad meklētāji nogriezās smilkšainās krastmalas apvidos. Pārmeklēja Haizivs līča augstās lavas sienas no apakšas līdz augšai, lai gan tikai ar lielām grūtībām tur bij iespē­jams uzrāpties. Viss bij velti!

Beidzot viņi bij galīgi nomocījušies un apnikuši, un to­mēr bez jebkādiem rezultātiem, tā ka dusmas pārņēma Sairesu Smitu un viņa biedrus.

Bij jādomā par atgriešanos, jo mūžīgi taču šī meklēšana nevarēja ilgt. Kolonistiem tiešām bij iemesls pieņemt, ka noslēpumainā būtne nemaz nemājo salas virszemē, un vis­dīvainākās iedomas par to šaudījās viņu galvās. Penkrofs ar Nebu vairs necerēja svešo kādreiz sastapt un bij pār-; liecināti, ka tas mājo kādās pārdabiskās sfērās.

Divdesmit piektajā februārī kolonisti atgriezās Granīt­pilī un, ar bultas palīdzību nolaiduši divkāršās virves, at­jaunoja satiksmi starp savu mājokli un krastmalu.

Mēnesi vēlāk, divdesmit piektajā martā, viņi svinēja Linkolna salā pavadītā trešā gada piemiņu.

Tātad trīs gadi j^u pagājuši, kopš aizbēga Ričmondas gūstekņi; un cik reizes šajos trijos gados viņi nebij pie­minējuši dzimteni, kas vienmēr bij dzīva viņu atmiņā.

Viņiem nebij ne mazāko šaubu par to, ka pilsoņu karš beidzies un ka ziemeļnieku taisnā lieta uzvarējusi. Bet kas viss gan noticis pa šā briesmīgā kara laiku? Cik daudz asiņu izliets? Kādi viņu draugi krituši kaujā? Par to viņi runāja bieži, neparedzēdami dienu, kad atkal nokļūs savā zemē. Kaut tikai uz dažām dienām varētu turp aizbraukt, nodibināt satiksmi starp to un Linkolna salu, tad atgriez­ties šurp un varbūt savas dzīves laimīgākos gadus pavadīt šajā viņu pašu nodibinātā kolonijā! Vai tas būtu nepie­pildāms sapnis?

Bet piepildīties tas varēja, tikai divējādā veidā: vai nu kāds svešs kuģis nejauši atklīst līdz Linkolna salas ūde­ņiem, vai arī kolonisti paši uzbūvē pietiekoši lielu un stipru kuģi, ar kuru iespējams doties jūrai pāri līdz tuvā­kai apdzīvotai zemei.

— Mazākais, tādā gadījumā, — Penkrofs piezīmēja, — ja mūsu labais gars pats nepalīdz mums citādā ceļā nokļūt atpakaļ uz tēvzemi!

Patiešām, ja kāds pavēstītu, ka Haizivs līci vai Balona ostā viņus gaida trīssimt tonnu liels kuģis, Penkrofs ar Nebu nemaz nebūtu pārsteigti.- Viņi bij tādā pārliecībā, ka te viss kas iespējams.

Bet Sairess Smits, mazliet skeptiskāks, aicināja viņus turēties vairāk reālās dzīves robežās un labāk pārspriest jaunā kuģa būvi, jo nepieciešams bij pēc iespējas drīzāk nogādāt uz Tabora salu rakstu, kurā būtu aprādīta Airtona jaunā dzīvesvieta.

«Bonadventures» vairs nebij, lai jauno kuģi dabūtu ga­tavu, vajadzīgi vismaz seši mēneši. Ziema tuvojās, brau­ciens būs iespējams tikai nākamajā pavasari.

— Mums laika diezgan līdz nākošajam jaukajam gada­laikam, — inženieris teica, šo jautājumu ar Penkrofu pār­runādams.

— Es domāju, draugs, ja nu mums reiz jābūvē jauns kuģis, vajadzēs to taisīt stipri lielāku. Jahtas atbraukšana Tabora salā nemaz nav tik droša. Iespējams arī, ka tā jau pirms dažiem mēnešiem ir atbraukusi, velti izmeklējusies Airtonu un atkal devusies prom. Vai tādā gadījumā nav prātīgāk būvēt kuģi tik lielu, ka ar to varētu aizbraukt līdz Polinēzijas arhipelāga salām vai Jaunzēlandei? Ko jūs par to domājat?

— Es domāju tikai to, — jūrnieks atbildēja, — ka jūs esat tikpat spējīgs uzbūvēt lielu kuģi kā mazu. Koku un darbarīku mums te netrūkst. Tikai laika jautājums krīt svarā.

— Un cik ilgs laiks būtu vajadzīgs divi simti piecdesmit līdz trīs simti tonnu liela kuģa būvei? — Sairess Smits jautāja.

— Mazākais, septiņi vai astoņi mēneši, — Penkrofs at­bildēja. — Bet nevajag aizmirst, ka tuvojas ziema un aukstumā koki grūti apstrādājami. Ja vēl kādas nedēļas pierēķinām klāt, tad mūsu kuģis tikai uz nākamo novembri var būt gatavs, un varam tādā gadījumā justies apmie­rināti.

— Labi, — Sairess Smits noteica, — tas ari ir pats labā­kais laiks uzsākt braucienu vai nu uz Tabora salu, vai kādu vēl tālāku zemi.

— Pareizi, Sairesa kungs, — jūrnieks piekrita. — Taisiet tikai plānu gatavu, strādnieki kaut vai šodien var stāties darbā. Man šķiet, ka Airtons mums te būs sevišķi noderīgs.

Vispusīgi pārsprieduši, kolonisti piekrita inženiera pro­jektam, un tas patiesībā arī bij labākais, kas šādos apstāk­ļos iespējams. Protams, divi vai trīs simti tonnu liela kuģa būve nebij nieka lieta, bet kolonistu uzticība pašu spē­kiem bij drošākā ķīla par pasākuma sekmīgu izdošanos.

Sairess Smits tūliņ ķērās pie jaunbūvējamā kuģa plāna pagatavošanas, kamēr viņa biedri cirta un nogādāja bū­vētavā kokus tuktīm, sāniem un apmalām. Tālo rietumu mežā auga vislabākie ozoli un vīksnas. Kolonisti izmantoja pēdējā ceļojumā izcirsto taku kārtīga braucamā ceļa ierī­košanai un nosauca to par Tālo rietumu ceļu; pa to kokus nogādāja uz «kamīnu», kur bij ierīkota būvētava. Ceļš gan iznāca stipri līkumains, un par to izšķīrās tāpēc, ka šeit bij dabūjami visdažādākie koki un bez tam tagad bij pie­ejama Čūskas pussalas lielākā daļa.