ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Kā tas varēja notikt? Kas gan bij nogalinājis šos laupī­tājus? Varbūt Airtons? Nē — pirms dažiem acumirkļiem viņš vēl baidījās, ka tie var atgriezties!

Bez tam Airtons gulēja tik dziļā miegā, ka uzmodināt viņu nebij iespējams. Izrunājis pāra vārdu, viņš atkrita gultā un tā visu laiku palika nekustēdamies, gluži kā pa­miris.

Mulsu domu mocīti, ārkārtīgi uztraukti, kolonisti visu nakti pavadīja Airtona mājā, ne reizes neiziedami aplūkot vietu, kur gulēja nogalinātie pirāti. Bet jau tagad bij skaidri saprotams, ka viņš šajā lietā nezinās nekādas skaid­rības, jo pats tikko atjauda, ka atrodas aploka mājā. Taču to viņš vismaz varēs pastāstīt, kas noticis pirms drausmīgā atgadījuma.

Otrā dienā Airtons atjēdzās no nemaņas, viņa biedri iz­teica savu lielo prieku par viņa atrašanos un ka viņš ir dzīvs un vesels pēc simts četru dienu ilgās šķiršanās.

Airtons īsumā pārstāstīja, kas bij noticis, mazākais, to, ko viņš atminējās.

Bandīti viņam bij uzbrukuši, tumsai iestājoties, otrā dienā, desmitajā novembrī, pēc nonākšanas aplokā; sētu pārkāpuši, viņi ielauzušies mājā. Sasējuši viņu, aizbāzuši muti, aizvilkuši kādā Franklina kalna pakājes tumšā alā un paši aizgājuši.

Pirāti nolēmuši nogalināt viņu otrā dienā, bet tad kāds no viņiem ielūkojies un pazinis viņu kā vienu no Austrā­lijas sazvērestības vadoņiem. Airtonu šie nelieši gribējuši nogalināt! Bet Benu Džoisu saudzēja!

Kopš tā brīža Airtons bijis savu agrāko biedru gūstek­nis. Tie viņu gribējuši piedabūt savā pusē, ar viņa palī- līdzību ieņemt Granītpili, ielauzties nepieejamā mājoklī, nogalināt kolonistus un kļūt par neaprobežotiem Linkolna salas saimniekiem.

Airtons bij pretojies. Bijušais izsūtītais, kas nožēlojis savu vainu un kam piedots, drīzāk bij gatavs mirt nekā nodot savus biedrus.

Saistīts un stingri uzraudzīts, Airtons tā bij pavadījis četrus mēnešus.

Pa to laiku pirāti drīz vien bij iepazinušies ar aploku, izlietojuši visu, kas tajā atrodams, bet uz pastāvīgu dzīvi tur nenometušies. Vienpadsmitajā novembrī viens no di­viem bandītiem, ko pārsteiguši atnākušie kolonisti, bij izšāvis uz Herbertu, bet mājā atgriezies tikai viens. Otrs kritis no Sairesa Smita dunča.

Kas aprakstīs Airtona uztraukumu un izmisumu, dzirdot, ka Herberts nogalināts! Kolonisti tagad bij tikai četri un gandrīz vai pirātu varā!

Visu to laiku, kamēr kolonisti bijuši saistīti pie Herberta slimības gultas aplokā, pirāti neatstājuši savu slēptuvi, un, pat izgājuši un izpostījuši Tālā skata augstieni, viņi atzinuši par prātīgāku palikt savā slēptuvē.

Ar Airtonu viņi sākuši apieties arvien sliktāk. Uz viņa rokām un kājām vēl tagad bij redzamas asiņainas zīmes no dienu un nakti cieti sažņaugtām saitēm. Katru acumir­kli viņš gaidījis nāvi, kura šķita nenovēršama.

Tā tas turpinājies līdz februāra trešajai nedēļai. Apzi­nādamies sevi pilnīgā drošībā, laupītāji atstājuši slēptuvi, tikai lai izietu medībās salas iekšienē vai dienvidu jūr­malā. Airtonam vairs nebijis nekādu ziņu par biedriem, viņš necerējis tos vēl kādreiz redzēt!

Beidzot, no tik ļaunas izturēšanās novārdzināts, viņš kritis galīgā nemaņā, ne vairs ko redzējis, ne dzirdējis. Kopš tā brīža, proti, par divām pēdējām dienām, viņš vairs nevarēja nekā pastāstīt.

— Bet, Sairesa kungs, — viņš teica, — kā es no alas esmu ticis laukā un nokļuvis šeit, aplokā?

— Un es jums gribētu vaicāt, — inženieris iebilda, — kādā veidā šeit, aplokā, miruši visi laupītāji?

— Miruši? — iesaucās Airtons, ar visu vājumu pa pusei paslējies sēdus.

Biedri viņu atbalstīja. Viņš gribēja piecelties no gultas, biedri to atļāva, un visi viņi devās uz strauta pusi.

Bij jau ataususi gaiša diena.

Krastā tādā pozā, kādā tos acīmredzot pārsteigusi pēk­šņā nāve, gulēja pieci līķi.

Airtons palika stāvam kā apstulbis. Sairess Smits un viņa biedri lūkojās, ne vārda neteikdami.

Uz inženiera doto zīmi Nebs un Penkrofs pavalstīja beig­tos, tie bij jau sastinguši.

Un itin nekādas ievainojuma zīmes nebij saskatāmas.

Tomēr, rūpīgāk aplūkojis, Penkrofs ievēroja vienam pierē, otram krūtīs, trešajam plecā mazu, tikko samanāmu sarkanu plankumiņu, kura cēlonis nebij nosakāms.

— Tas ir viņu nāves cēlonis, — Sairess Smits teica.

— Bet no kāda ieroča? — reportieris jautāja.

— No kaut kāda zibenim līdzīga ieroča, kura noslēpumu mēs nezinām.

— Kas viņus nogalinājis? — Penkrofs jautāja.

— Salas soģis, — Sairess Smits atbildēja. — Tas pats, kurš jūs, Airton, atnesis šurpu, kura ietekmi mēs vēl tur­pmāk izjutīsim un kurš mums padara to, ko paši nespējam, un padarījis nozūd bez vēsts.

— Tad meklēsim taču viņu! — Penkrofs iesaucās.

— Jā gan, meklēsim viņu, — Sairess Smits atteica. — Tomēr es esmu pārliecināts, ka šo augstāko būtni, kas veikusi tādus brīnumdarbus, dabūsim redzēt tikai tad, kad viņa pati mūs aicinās pie sevis.

Šī noslēpumainā būtne, kura kolonistu pašu iespēju pa­darīja tik niecīgu, uztrauca un aizkustināja inženieri. Viņa lepnā dvēsele jutās aizskarta savā pašcieņā. Augstsirdība, kas izvairās no jebkādas pateicības, it kā nicina tos, kam palīdz, pēc Sairesa Smita domām, zināmā mērā tāpēc gan­drīz kļūst nevērtīgāka.

— Meklēsim viņu, — inženieris atkārtoja, — un dievs dos, ka mums būs izdevība pierādīt šim cēlajam labdarim, ka neesam nepateicīgi! Es dotu nezin ko, lai tikai varētu ar viņu nolīdzināties un kaut ar savu dzīvību atmaksāt par to, ko viņš mums palīdzējis.

No tās dienas nepazīstamā labdara meklēšana bij Lin­kolna salas kolonistu galvenais uzdevums. Viņi gribēja uzminēt to mīklu, uzzināt tā cilvēka vārdu, kura rīcībā acīm redzami bij pārdabiski spēki.

Pēc kāda brīža kolonisti atgriezās aploka mājā; viņu galvenās rūpes tagad bij par Airtonu, lai tas pēc iespējas drīzāk atdabūtu savus fiziskos un morālos spēkus.

Neos ar Penkrofu aizvāca no aploka nogalinātos pirātus un apraka tos labi dziļi mežā.

Airtonam pārstāstīja visu, kas noticis viņa prombūtnes laikā. Viņš dabūja zināt, kā slimojis Herberts, cik daudz pārcietuši kolonisti,.ka viņi ieskatījuši Airtonu par pirātu nogalinātu un neglābjami pazudušu,

— Un tagad, — Sairess Smits teica, savu stāstu pabeig­dams, — mums paliek tikai vēl viens galvenais uzdevums. No pirātiem mums vairs nav jābaidās, tomēr valdnieki šajā salā neesam mēs.

— Nu, tad pārmeklēsim visu Franklina kalna pakāji, visus tā labirintus, — Ģedeons Spilets teica. — Izpētīsim katru plaisu un iedobumu! Es jums saku, draugi, tas ir noslēpumainākais un interesantākais atgadījums, ko avī­zes reportieris var piedzīvot!

— Un Granītpilī ātrāk neatgriezīsimies, — Herberts pie­bilda, — kamēr nebūsim atraduši savu noslēpumaino lab­dari.

— Jā! — inženieris piekrita. — Mēs darīsim visu, kas cilvēkam iespējams… Tomēr es vēlreiz atkārtoju, mēs viņu atradīsiiņ tikai tad, kad viņš pats to gribēs.

— Vai mēs paliksim aplokā? — Penkrofs vaicāja.