ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bij svarīgi kokus pēc iespējas drīzāk nocirst un aptēst, zaļi tie būvei nederēja, tāpēc iepriekš bij jāļauj tiem iz­kalst. Namdari dedzīgi strādāja visu aprīļa mēnesi, kad laiks noturējās samērā labs, atskaitot tikai dažas ātri pār-, ejošās vētras. Arī meistars Jups bij čakls darbā, gan rāp­damies kokos, lai piesietu virvi koka galotnē, vai arī nes­dams uz saviem stiprajiem pleciem nolaistos baļķus.

Viss šis būvmateriāls tika nokrauts «kamīna» tuvumā jaunuzceltā nojumē un* atstāts tur izžūšanai līdz tam lai­kam, kamēr to liks lietā.

Kā jau teikts, aprīļa mēnesis bij diezgan jauks, līdzīgs oktobra mēnesim ziemeļu puslodē. Pa starpām kolonisti strādāja lauku darbus, un drīz vien pēdējās postījuma pē­das Tālā skata augstienē bij nozudušas. Dzirnavas bij uz­celtas no jauna, tāpat arī putnu dārza ēkas. Tās nācās ierī­kot daudz plašākas nekā agrāk, jo spārnoto iemītnieku saime bij ievērojami pavairojusies. Arī lopu kūtis bij tiku­šas pilnākas. Onagri bij veseli pieci, no tiem četri pieau­guši, stipri un labi pieradināti braukšanai un jāšanai, bet viens tikko kā atskrējis. Mājas rīki bij pavairoti ar vienu arklu; onagrus tagad lietoja itin visos darbos, gluži kā Jorkšīras vai Kentukijas vēršus. Katram kolonistam bij savs darbs, neviens rokas neturēja dīkā. Cik veseli un žirgti bij visi šie strādnieki, un cik jautri viņi pa vakariem pulcējās Granītpilī, pārrunādami dažādus nākotnes plānus un nodomus!

Nebūs vēl jāsaka, ka Airtons bij pilntiesīgs loceklis ko­lonijas kopdzīvē un nevienam nenāca ne prātā sūtīt viņu uz aploku. Tomēr viņš joprojām bij kluss un skumīgs, vai­rāk piedalījās kopīgā darbā nekā biedru sarunās. Strād­nieks viņš bij neatsverams — spēcīgs, veikls, čakls un sa­prātīgs. Viņš nevarēja neno jaust, ka visi viņu cienī un mīlē.

Tomēr arī aploks netika pamests. Ik pārdienas viens no kolonistiem braukšus ratos vai jāšus uz onagra devās turpu, lai apkoptu kazu un muflonu pulku un pārvestu pienu, ko nodeva Neba rīcībā. Šos braucienu^ pa ceļam izlietoja arī medībām. Tāpēc Herberts ar Ģedeonu Spiletu Topa pavadībā biežāk nekā visi pārējie brauca uz aploku, apbruņojušies ar saviem lieliskajiem ieročiem, un nekad mājā neaptrūka kabiju, agutu, ķenguru, meža cūku un lielo putnu — pīļu, teteru, jakamaru un arī sīko sloku ce­peša. Pārtikas krājumus papildināja trusīšu un austeru audzētava, kolonisti sagūstīja arī vairākus bruņurupučus, viņiem palaimējās jauna, vēl bagātīgāka lašu zveja Patei­cības upē, sakņaugi Tālā skata dārzos deva kuplu ražu, tā ka virspavāram Nebam bij lielas rūpes visu šo mantu kār­tīgi novietot.

Pats par sevi saprotams, ka telegrāfa vads starp aploku un Granītpili bij izlabots un tika lietots bieži, kad kāds no kolonistiem atradās aplokā un turēja par vajadzīgu pa­likt tur arī pa nakti. Dzīve salā tagad bij droša, nekāds uzbrukums nedraudēja, mazākais, no cilvēkiem ne.

Tomēr varēja notikt vēlreiz tas pats, kas te jau bij pie­dzīvots. Allaž bij jābaidās no jauna pirātu vai vienkārši izbēgušu katordznieku iebrukuma. Iespējams, ka Boba Harveja Norfolkā palikušajiem biedriem bij zināmi viņa plāni un ka tie mēģinās darīt to pašu. Kolonisti pastāvīgi uzmanīja salas apkaimes ūdeņus, katru dienu viņu tālska­tis slīdēja pār apvārsni viņpus Savienības un Vašingtona līčiem. No aploka viņi tikpat uzmanīgi vēroja jūras rie­tumu pusi, bet, kad pakāpās Franklina kalna pakājes aug­stienē, tad skatienam bij pārsniedzams plašs austrumu ap­gabals.

Itin nekas apšaubāms nekur nebij manāms, tomēr uzma­nība allaž vēl bij vietā.

Kādu vakaru inženieris pārstāstīja biedriem savu plānu aploka apcietināšanai. Viņam šķita noderīgi sētu pataisīt augstāku un bez tam uzcelt kaut ko līdzīgu aizsargbūvei, kur vajadzības gadījumā kolonisti varētu turēties pretī ve­selam ienaidnieku baram. Granītpils pati par sevi gan ir neieņemama, bet aploks ar savām ēkām, pārtikas krāju­miem un kustoņiem allaž vien iekārdinās pirātus, ja tie atkal iebruktu salā, un, ja kolonisti būtu spiesti ieslēgties, tur viņi tad būtu puslīdz drošībā.

Šis plāns vēl bij pārdomājams un apsverams visos sīku­mos un tad nākamā pavasarī steigšus realizējams.

Ap piecpadsmito maiju jaunā kuģa ķīlis jau bij izstiepts būvētavā un tā galos gandrīz perpendikulāri slējās priekš- vadnis un pakaļvadnis. Šis stipra ozola koka ķīlis bij simt desmit pēdu garš, bet kuģa iekšdibens bij domāts divdes­mit piecas pēdas plats. Tas tad arī bij viss, ko kolonisti iespēja paveikt, pirms uznāca sals un nejaukais laiks. Kādu nedēļu nostrādājuši, kolonisti bij spiesti darbus pārtraukt.

Mēneša pēdējās dienās laiks sagriezās pavisam nejauks. Vēji pūta no austrumiem, dažkārt izvērsdamies par īstu vētru. Inženierim bij bažas par kuģa būvētavas nojumi, jo citā vietā tepat- Granītpils tuvumā nebij iespējams veikt būves darbus tāpēc, ka saliņa tikai mazliet aizsargāja krast­malu pret jūras klaju un vētras laikā viļņi šļācās tieši pret granītsienas pakāji.

Bet, par laimi, viņa bažas izrādījās veltas. Vējš drīz vien pasitās vairāk uz dienvidaustrumiem, un tādā kārtā Granīt­pils krastmala bij pilnīgi Atraduma iekāres augsto klin- tāju aizvējā.

Penkrofs un Airtons, abi cītīgākie būvētāji, divi vien turpināja darbu, kamēr tik bij iespējams. Tie nebij vīri, kuri baidījās vēju, kas viņiem skurināja matus, vai lietu, kurš viņus samērcēja līdz pašiem kauliem, — āmura sitiens bij tikpat labs kā jaukā, tā nejaukā laikā. Bet lielā auk­stumā, kas sekoja miklajam laikam, koku šķiedras kļuva cietas kā dzelzs un koki bij pārāk grūti apstrādājami, tāpēc ap desmito jūniju darbs tika galīgi pārtraukts.

Sairess Smits ar biedriem bij jau agrāk novērojuši, cik aukstas ziemas Linkolna salā. Tās atgādināja Jaunanglijas ziemas Savienotajās Valstīs — apmēram tādā pašā atsta­tumā no ekvatora. Ziemeļu puslodē, piemēram, Jaunbritā- nijā un Savienoto Valstu ziemeļdaļā, šāds aukstums iz­skaidrojams ar to, ka zemes virspuse tur līdzena un tāpēc pilnīgi pieejama polārapgabalu aukstajiem vējiem; Lin­kolna salai šādu izskaidrojumu nevarēja piemērot.

— Ir pat novērots, — Sairess Smits teica saviem bied­riem, — ka salās un piekrastu apgabalos aukstums mēre­nāks nekā kontinenta vidienas apvidos uz tā paša platuma.

Es vairākkārt esmu dzirdējis apgalvojam, ka, piemēram, Lombardijas līdzenumā ziemas esot bargākas nekā Sko­tijā; un tas tāpēc, ka jūra ziemu izgaro siltumu, ko pa vasaru savos ūdeņos uzkrājusi. Un salām šis siltais izga­rojums piekļūst vislabāk.

— Bet sakiet, Sairesa kungs, — Herberts vaicāja, — kā­pēc tad Linkolna sala stāv ārpus šī dabas likuma?

— Tas grūti izskaidrojams, — inženieris atbildēja, -r- Tomēr man šķiet, cēlonis ir tas, ka mūsu sala atrodas dienvidu puslodē, kur, kā tu zināsi, mīļo zēn, aukstums vispār lielāks nekā ziemeļu puslodē.

— Patiešām, — Herberts teica. — Arī peldošais ledus Klusā okeāna dienvidu puslodē sastopams tālāk uz dien­vidiem nekā ziemeļu puslodē.

— Tas taisnība, — iejaucās Penkrofs. — Vaļu zvejā braukādams, es peldošos ledus kalnus esmu redzējis vēl ap Horna ragu.

— Varbūt lielais aukstums Linkolna salā izskaidrojams taisni ar to, — Ģedeons Spilets ieminējās, — ka kaut kur samērā netālu no tās atrodas ledus kalni vai sablīvē­jumi.

— Visai iespējams, mīļo Spilet, — inženieris atbildēja,

— ka aukstās ziemas mūsu salā rodas no kāda ledus sablī­vējuma. Es tikai atgādināšu jums, ka arī aiz tīri fiziskiem iemesliem klimats dienvidu puslodē ir aukstāks nekā zie­meļu. Tā kā vasaru saule šai puslodei tuvāk, tad dabiski, ka ziemu tā atrodas tālāk. No tā ceļas temperatūras pre­tišķības; ievērojiet, ka pēc bargās ziemas mēs Linkolna salā piedzīvojām ārkārtīgi karstas vasaras.