ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Pagaidām paliksim, — Sairess Smits atbildēja. — Pār­tikas mums te netrūkst, pie tam mēs še esam pašā mūsu izlūkojumu centrā. Ja vajadzēs, ar ratiem mēs žigli varam nokļūt arī Granītpilī.

— Tas viss ir labi, — jūrnieks atbildēja. — Bet atļau­jiet vēl vienu piezīmi.

— Kādu?

— Patlaban sakas pavasaris, mums vēl jāsarīko viens brauciens.

— Brauciens? — Ģedeons Spilets apvaicājās.

— Jā! Uz Tabora salu! — Penkrofs paskaidroja. — Mums jāaizved turp zīmīte ar aprakstu, kur atrodas mūsu sala un kur patlaban meklējams Airtons. Tas nepie­ciešams gadījumam, ja skota jahta iedomātos atbraukt vi­ņam pakaļ. Ja tikai nebūtu jau par vēlu …

— Bet kā tad. jūs domājat tagad aizbraukt uz Tabora salu? — Airtons prasīja.

— Kā? Ar mūsu «Bonadventuri»!

— Ar «Bonadventuri»? — Airtons iesaucās. — Bet tās j«m nemaz vairs nav.

— Manas «Bonadventures» vairs nav! — Penkrofs iekliedzās, kājās pielēkdams.

— Nav! — Airtons atbildēja. — Pirāti to pirms astoņām dienām uzgāja mazajā ostā, iebrauca jūrā un …

— Un? — Penkrofs vaicāja aizturētu elpu.

— Viņiem vairs nebij Boba Harveja, kas vada kuģi, tāpēc viņi uzbrauca klintīm, kur «Bonadventure» pilnīgi aizgāja bojā!

— Ak, nolādētie! Bandīti! Neģēlīgie velna prauli! — Penkrofs iekliedzās.

— Penkrof! — Herberts teica, satverdams jūrnieka roku.

— Mēs uzbūvēsim jaunu, vēl lielāku «Bonadventuri». Ta­gad mums ir visi dzelzs apšuvumi un brigas takelāžas ierī­kojums.

— Bet jūs aizmirstat, — Penkrofs teica, — ka vajadzīgs, mazākais, pieci seši mēneši, kamēr pagatavojam trīsdesmit vai četrdesmit tonnas lielu kuģi.

— Mēs šo laiku arī izlietosim, — reportieris sacīja,

— un braukšanu uz Tabora salu atliksim uz nākamo gadu.

— Ko lai dara, Penkrof, — inženieris vēl piebilda, — jā­piemērojas apstākļiem. Pie tam es ceru, ka šī vilcināšanās nebūs mums kļūmīga.

— Ak, mana «Bonadventure»! Mana nabaga «Bonadven­ture»! — Penkrofs vaimanāja, galīgi satriekts par to, ka pazaudējis savu kuģi, uz kuru bij tik lepns.

Kuģa zaudējums kolonistiem tiešām bij sāpīgi sajūtams, tāpēc viņi nosprieda pēc iespējas drīzāk ķerties pie jauna kuģa būves. Ar šo jautājumu skaidrībā tikuši, kolonisti turpināja savu meklējumu salas visslepenākajos nostūros.

Tajā pašā dienā, deviņpadsmitajā februārī, atsāktā eks­kursija ieilga veselu nedēļu. Kalna pakājē starp klinšu grēdām un to neskaitāmajiem atzarojumiem bij vesels da- žādīgi veidots ieleju un alu labirints. Katrā ziņā šo šauro spraugu dziļumos, varbūt pat paša kalna masīvā izdarāmi meklējumi. Nekur citur salā nebij tik izdevīga mājokļa cilvēkam, kurš gribēja paslēpties un palikt nepazīstams. Bet alu un plaisu mudžeklis izrādījās tik sarežģīts, ka Sai- resam Smitam meklējumi bij jāvada pēc stingra plāna.

Vispirms kolonisti pārmeklēja visu ieleju, kura atradās vulkāna dienvidu pusē un kur uzkrājās Ūdenskrituma strauta sākums. Te Airtons arī parādīja alu, kur laupītāji slēpušies un kurā viņš pats bijis ieslodzīts pirms nogādā­šanas atpakaļ aplokā.

Tā bij uz mata tādā pašā stāvoklī, kā Airtons to pametis. Kolonisti tur vēl uzgāja munīcijas un pārtikas krājumu, ko pirāti bij savākuši vajadzības gadījumā rezervei.

Krāšņiem skuju kokiem pieaugušo ieleju ap šo alu ko­lonisti pārmeklēja ar vislielāko rūpību. Dienvidrietumu grēdai apgājuši, viņi nokļuva pavisam šaurā spraugā, kura aizsniedzās līdz pat krastmalas bazalta klintīm.

Koku te bij mazāk. Akmeņu vietā zālājs. Pa pauguriem lēkāja meža kazas un mufloni. Te sākās salas tuksnesīgais apvidus. No visām šīm daudzajām ielejām Franklina kalna pakājē tikai trīs bij apaugušas ar kokiem un bagātas ar ganībām^ kā, piemēram, aploks, kas pret rietumiem pie- sniecās Ūdenskrituma upes lejai, bet pret austrumiem Sar­kanā strauta ielejai. Abi . šie strauti uzkrāja visus kalna ūdeņus, lejāk ar vairākām pietekām izveidojās par upēm un vērta salas dienviddaļu tik auglīgu. Pateicības upe gal­venā kārtā iztecēja tieši no daudzajiem Jakamaru meža avotiem, kuri ar savām neskaitāmām urdziņām cīpsloja visu Čūskas pussalas plašumu, padarīdami to auglīgu.

Viena no šīm trim ielejām varēja noderēt par patvē­rumu vientulim, kurš te bagātīgi atrastu visu dzīvei ne­pieciešamo. Bet kolonisti tās jau bij pārmeklējuši, tomēr ne mazākā zīme no cilvēka mitekļa te nebij ieraugāma.

Varbūt šis dīvainais cilfēks noslēpies tuksnesīgajā zie­meļu klintājā un lavas izvirduma*gruvekļos?

Franklina kalna ziemeļu pusē stiepās tikai divas platas un ne visai dziļas ielejas bez augu zaļuma, atsevišķiem granīta klučiem piekaisītas, garām lavas strēlām šķērsotas, pieblīvētas minerālu bluķiem, kuri bij pārklāti ar obsi- diāna un labradorīta nosēšņiem. Šī apvidus pārmeklē jums prasīja daudz pūļu un ilgu laiku. Tūkstošiem te-bij alu un iedobumu, gan dzīvei ne visai ērtu, toties gandrīz nepie­ejamu. Kolonisti izlūkoja pat veselus apakšzemes tuneļus vēl no salas vulkāniskās darbības laikiem, uguns melni nokvēpinātām sienām, kaut kur dziļi zem paša kalna. Ar degošām lāpām rokās viņi staigāja pa tumšām galerijām, izpētīja katru mazāko iedobumu un šaurāko plaisiņu. Vi­sur tumsa un klusums. Nekur nebij manāms, ka kādreiz cilvēks spēris savu kāju šajās senajās ejās, ka cilvēka roka pieskārusies šiem klinšu bluķiem. Tie stāvēja tādi paši, kādus salas tapšanas laikā vulkāns tos izmetis no ūdens.

Un tomēr, lai cik tumšas un tukšas bij šīs pazemes ejas, Sairess Smits sāka noģist tikko manāmu troksni.

Nokļuvis kādā tumšā iedobumā, kas vairākus simtus pēdu sniedzās kalna iekšienē, viņš skaidri sadzirdēja dobju rūkoņu, kas dimdoši atbalsojās klinšu velvēs.

Arī Ģedeons Spilets, kas viņu pavadīja, saklausīja tālu dūkoņu, kura liecināja, ka kalna dziļumos uguns vēl nav aprimusi. Vairākkārt viņi abi klausījās un nāca pie vien­prātīga slēdziena, ka zemes dzīlēs vēl notiek kāda ķīmiska reakcya.

— Šķiet, ka vulkāns vēl nav pilnīgi izdzisis, — repor­tieris sacīja.

— Iespējams, — Sairess Smits teica, — ka no tā laika, kopš mēs izpētījām krāteri, kalna iekšējos slāņos notikusi kāda pārmaiņa. No ārienes vulkāns likās pilnīgi izdzisis, tomēr iespējams, ka tas kādu dienu var atkal sākt dar­boties.

— Bet, ja te sākas izvirdums, — Ģedeons Spilets iemi­nējās, — vai tas nevar būt bīstams visai Linkolna salai?

— Nedomāju vis, — inženieris atbildēja. — Krāteris patiesībā ir it kā drošības ventilis. Lielākā tvaiku un lavas daļa pa to izplūdīs parastā kārtā.

— Ja tikai lavas straume neizvēlas sev citu ceļu pa salas auglīgajiem apvidiem!

— Kāpēc, mīļo Spilet? — inženieris atteica. — Kāpēc tā nevar joprojām plūst pa agrāko dabisko gultni?

— Nu, vulkāni dažkārt ir visai patvaļīgi! — reportieris atbildēja.

— Ievērojiet, — inženieris sacīja, — ka visa Franklina kalna masa nogāzeni tiecas lejup un izvirdumam jāplūst pa ieleju, kuru mēs patlaban pārmeklējam. Tikai spēcīga zemestrīce var tā pārveidot kalna smaguma centru, ka lava sāktu aizplūst citā virzienā.

— Un no zemestrīces šādos gadījumos allaž jābaidās, — Ģedeons Spilets piezīmēja. . I te -

— Vienmēr, — inženieris atteica, — it īpaši, kad ilgi aizturētie spēki zemes iekšienē atkal pamostas. Un tāpēc, mīļo Spilet, kalna izvirdums mums ir visai bīstams, tādēļ būtu labāk, ja šis vulkāns nemaz nedomātu mosties. Bet pret to mēs nekā nespējam, vai nav tiesa? Tomēr, lai no­tiktu kas notikdams, es domāju, ka mūsu Tālā skata īpa­šumi nevar tikt nopietni apdraudēti. Starp tiem un kalnu ir prāvs iedobums, un, ja lava arī sāktu tecēt uz šo pusi, tā noplūstu Haizivs līča apkārtnes kāpās.