ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Ģedeons Spilets paspieda savam biedram roku, un tad viņi abi devās uz aploku, šautenes turēdami gatavībā.

Viņi nonāca pie vārtiem, nemanījuši ne ēnu aizslīdam tumsā.

Penkrofs pamēģināja atgrūst vārtus, kurus viņi bij iedo­mājušies aizslēgtus, — tie patiešām nepadevās. Tomēr Penkrofs paspēja pārliecināties, ka iekšējie aizšaujamie ir vaļā.

Tagad likās vēl skaidrāk, ka laupītāji ir aplokā un no­cietinājuši vārtus tā, lai tie no ārpuses nebūtu atverami.

Ģedeons Spilets un Penkrofs klausījās vērīgi.

Ne mazākā troksnīša nedzirdēja aiz sētas. Mufloni un kazas droši vien gulēja savās kūtīs un ne ar vienu skaņu netraucēja nakts klusumu.

Nekā nedzirdēdami, reportieris un jūrnieks jautāja sev, vai rāpties sētai pāri un tā nokļūt aplokā. Tas bij pret S.nresa Smita noteikumiem.

Mēģinājums varēja izdoties, bet tikpat labi varēja beig­ties arī kļūmīgi. Ja pirāti bij pilnīgi bez rūpēm, ja viņiem nekas nebij zināms par kolonistu meklējumu un ja tagad galu galā bij iespēja pārsteigt viņus nejauši, vai tad bij saprātīgi rāpties sētai pāri, izjaukt šo iespēju un riskēt pašiem ar savu dzīvību?

Reportieris domāja, ka ne. Viņam šķita prātīgāk sapul­cināt visus kolonistus un tad kopīgiem spēkiem mēģināt iekļūt aplokā. Tagad bij skaidri zināms, ka droši iespējams nepamanītiem nokļūt līdz pat sētai, kura likās neapsar­gāta. Tāpēc atlika tikai atgriezties pie biedriem un pavēs­tīt tiem, kas izlūkots.

Likās, ari Penkrofs domāja tāpat, jo viņš nepretodamies sekoja reportierim, kad tas pagriezās un devās atpakaļ mežā.

Pēc dažām minūtēm inženieris jau zināja visu.

— Labi, — viņš teica, bridi padomājis, — man tagad iemesls domāt, ka laupītāju aplokā nav.

— Par to mēs pārliecināsimies, kad pārrāpsimies sētai pāri, — Penkrofs teica.

— Uz aploku, mīļie draugi! — Sairess Smits uzsauca.

— Vai ratus pametīsim tepat mežā? — Nebs vaicāja.

— Nē, — inženieris atbildēja. — Tas ir mūsu munīcijas un pārtikas transports, un vajadzības gadījumā tas mums var noderēt par aizslēptuvi.

— Tad uz priekšu! — Ģedeons Spilets komandēja.

Rati izripoja no meža un bez trokšņa tuvojās klajumam.

Tumsa bij tikpat bieza un klusums tāds pats kā pirmāk, kad Penkrofs un reportieris rāpus līda prom no šejienes. Biezā zāle pilnīgi apslāpēja soļu troksni.

Ieroči kolonistiem bij šaušanai gatavi. Pēc Penkrofa pa­vēles Jups turējās iepakaļ. Topu Nebs veda saitē, lai tas nelaikā neaizskrietu priekšā.

Drīz vien jau ari parādījās klajums. Tas bij tukšs kā pirmīt. Ne acumirkli nevilcinādamies, mazais pulciņš vir­zījās uz sētu. Dažos acumirkļos bīstamā josla bij pārieta. Neatskanēja neviens šāviens. Pie sētas nokļuvuši, rati ap­stājās. Nebs palika turpat pie onagriem, lai turētu tos uz vietas. Inženieris, reportieris, Herberts un Penkrofs devās pie vārtiem palūkot vēlreiz, vai tie no iekšpuses aizbari- kadēti…

Viena vārtu puse bij vaļā!

— Ko jūs par to sakāt? — inženieris vaicāja, pagriez­damies pret jūrnieku un Ģedeonu Spiletu.

Abi tie bij pavisam apstulbuši.

— Es jums zvēru, — Penkrofs dievojās, — pirmīt šie vārti bij ciet!

Kolonisti vilcinājās. Vaj laupītāji bijuši aplokā jau tajā brīdī, kad Penkrofs ar reportieri te nāca izlūkot? Par to nebij ko šaubīties, jo pirmīt aizslēgtos vārtus varēja tikai viņi atdarīt. Vai viņi vēl tagad tur? Varbūt kāds no viņiem iznācis laukā?

Visi šie jautājumi ikvienam rosījās pa galvu. Bet kā lai zina atbildēt uz tiem?

Piepeši Herberts, kas bij paspēris dažus soļus aploka iekšpusē, metās atpakaļ un sagrāba Sairesa Smita roku.

— Kas tur ir? — inženieris vaicāja.

— Uguns!

— Mājā?

— Jā!

Visi pieci devās pie vārtiem, un patiešām — logā, kas atradās taisni pretim, viņi ieraudzīja vāju uguntiņu plī­vojam.

Sairess Smits tūliņ aptvēra stāvokli.

— Tas ir laimīgs gadījums, — viņš teica saviem bied­riem, — ka mēs atrodam tos neliešus mājā ieslēgušos un bez kādām rūpēm. Tagad viņi ir mums rokā! Uz priekšu!

Kolonisti klusiņām ielīda aplokā, šautenes plecam pie­spieduši. Ratus atstāja ārpusē un aiz uzmanības Topu arī pie tiem par sargu.

Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets uz vienu un Herberts ar Nebu uz otru pusi izlūkoja visu šo aploka joslu gar sētu; tā bij pilnīgi tumša un tukša.

Pēc pāra acumirkļiem visi bij pie mājas un pie durvīm, kuras izrādījās aizvērtas.

Sairess Smits māja ar roku biedriem nekustēties no vie­tas un pats klusiņām piezagās pie loga, kurā vēl vienmēr plīvoja uguntiņa.

Viņa skatiens ienira mājas vienīgajā istabiņā.

Uz galda dega lukturis. Turpat līdzās bij citreizējā Air­tona gulta.

Gultā gulēja kāds cilvēks.

Piepeši Sairess Smits atkāpās un iesaucās klusinātā balsī:

— Airtons!

Tūliņ durvis tika atvērtas, labāk sakot, ielauztas, un kolonisti sabruka iekšā.

Likās, ka Airtons aizmidzis. No sejas bij redzams, ka viņš ilgi un grūti cietis. Viņa rokas un kājas bij klātas zilumiem.

Sairess Smits noliecās pār viņu.

— Airton! — viņš iesaucās, satvēris tik negaidītā stā­voklī atrastā cilvēka rokas.

No sauciena Airtons pamodās, pavērās Sairesam Smitam sejā, tad paskatījās arī pārējos.

— Jūs! — viņš iesaucās. — Jūs!

— Airton! Airton! — Sairess Smits atkārtoja.

— Kur es esmu?

— Aploka mājā!

— Viens pats?

— Jā.

— Bet viņi var atnākt! Airtons iesaucās. — Sargie­ties! Sargieties!

Un tad viņš atkal bez samaņas atkrita gultā.

— Spilet, — inženieris teica, — mums var uzbrukt kuru katru acumirkli. Iebrauciet ratus aplokā, ai^barikadējiet vārtus un tad atgriezieties pie mums.,

Penkrofs, Nebs un reportieris steidzās izpildīt inženiera pavēli. Nevienu acumirkli nedrīkstēja zaudēt. Varbūt rati jau tagad bij laupītāju nagos.

Ar pāra lēcieniem reportieris un abi viņa biedri pār­skrēja pāri aplokam un aizsniedza žoga vārtus, kur Tops viņus sagaidīja, klusi ņurdēdams.

Uz acumirkli pametis Airtonu vienu, inženieris steidzās laukā, ieroci turēdams šaušanas gatavībā. Herberts tāpat turējās viņam blakus. Abi viņi vēroja robaino kalna pa­kājes klintāju, kas pacēlās pāri aplokam. Ja laupītāji tur noslēpušies, tie varēja apšaut kolonistus citu pēc cita.

Šajā acumirklī mēness parādījās pār mežu austrumu pusē un spodri balts plīvurs slīga pār aploku. Acumirkli atēnojās koku puduri, mazais strautiņš un plašais zāliena paklājs. Kalna pusē māja un daļa sētas balti atspīda mē­nesnīcā, bet otrā — vārtu pusē ir māja, ir sēta palika ēnā.

Tūliņ parādījās melna blīva. Tie bij rati, kas no ēnas izvirzījās gaismas lpkā. Sairess Smits dzirdēja, ka viņa biedri aizver vārtus un pamatīgi nostiprina no iekšpuses.

Bet šajā acumirklī Tops izrāvās turētājam un metās uz aploka stūri labajā pusē mājai.

— Uzmanību, draugi, un tēmējiet!… — Sairess Smits sauca.

Kolonisti stāvēja, šautenes piespieduši, un gaidīja acu­mirkli, kad šaut. Tops vēl vienmēr rēja tāpat, un Jups, viņam palīgā aizsteidzies, spiedzīgi kauca.

Kolonisti sekoja viņiem un nonāca pie lielu koku ap­ēnota strautiņa malas.

Un ko viņi pilnā mēness gaismā ieraudzīja?

Piecus cilvēku ķermeņus, zemē sabrukušus.

Tie bij tie paši pirāti, kas pirms četriem mēnešiem iz­kāpa Linkolna salā!