ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Lapoto zaru biezais pārsegs meta atsvaidzinošu ēnu pār zemi. Deodari, duglāzijas, kazuarīni, banķsijas, pūķukoki un citas jau pazīstamas koku sugas aizsniecās neapredzamā tālē. Kokos ņudzēja neskaitāmi bari jau pazīstamu putnu: teteri, jakamari, fazāni, lori un visas neskaitāmās tarkšķē- tāju un pļāpātāju papagaiļu sugas. Aguti, ķenguri un ka- bijns skraidīja pa zāli, un tas viss atgādināja kolonistiem pirmos gājienus tūliņ pēc ierašanās salā.

— Tomēr es manu, — Sairess Smits teica, — ka visi šie kustoņi, kā četrkāji, tā spārnotie, ir tramīgāki nekā agrāk. Laupītāji nesen ir gājuši šim mežam cauri, un mēs katrā ziņā uziesim viņu pēdas.

Un patiešām — drīz vien viņi dažādās vietās pamanīja vesela cilvēku bariņa sliedi: te kokiem aplauzītus zarus, varbūt ceļa iezīmes vajadzības gadījumam; tur atkal iz­dzisuša ugunskura paliekas un mālainā zemē iespiestas kāju pēdas. Tomēr nebij nekā tāda, kas liecinātu par pa­stāvīgu dzīvesvietu.

Inženieris bij aizliedzis saviem biedriem te ko medīt. Šāvienu rībieni varētu pievērst pirātu uzmanību, varbūt tie blandījās tepat mežā. Turklāt medniekiem tik un tā jā­turas ratu tuvumā, un stingri bij noliegts kādam aizklīst projām no citiem. Dienas otrā pusē aptuveni jūdzes sešas no Granītpils virzīšanās uz priekšu kļuva diezgan apgrū­tinoša. Biezoknī vietumis bij jānocērt koki un jānolīdzina ceļš. Iekams ķērās pie darba, Sairess Smits aizsūtīja bie­zoknī Topu un Jupu, kas apzinīgi izpildīja savu uzdevumu. Kad suns ar orangutanu atgriezās pavisam mierīgi, bij skaidrs, ka nav jābaidās ne no bandītiem, ne plēsīgiem zvē­riem — šiem dzīvnieku valsts divu sugu pārstāvjiem, kuri sava mežonīgā instinkta dēļ atradās uz vienas pakāpes.

Pirmās dienas vakarā kolonisti apmetās uz naktsguļu ap­tuveni deviņas jūdzes tālu no Granītpils pie nelielas Patei­cības upes pietekas, par kuru viņi līdz šim vēl nekā nebij zinājuši un kura pieskaitāma tam upju tīklam, kas šai ze­mei sniedza brīnišķo auglību.

Ceļinieki krietni paēda, jo gājienā visi bij izsalkuši, tad parūpējās, lai nakts paietu bez pārsteigumiem. Ja inženie­rim būtu jābaidās tikai no plēsīgiem zvēriem — jaguāriem vai tamlīdzīgiem, — viņš vienkārši sakurtu ugunis ap savu nometni, tā būtu pietiekama aizsardzība; bet laupītājus šīs ugunis drīzāk pievilktu nekā atbaidītu, un tad tumsā no­metni ielenkt nemaz nenāktos grūti.

Apsargāšana tomēr tika stingri nokārtota. Diviem bij jāpaliek nomodā, un pēc divām stundām otriem diviem tie jānomaina. Herberts gan arī taisījās rindā, bet tika norai­dīts. Pirmajā sargu pārī nozīmēja Penkrofu ar Ģedeonu Spiletu un otrā — inženieri aT Nebu.

Tomēr nakts jau arī bij tikai dažas stundas gara. Tumsu radīja drīzāk biezā lapotņa sega nekā saules noriets. Klu­sumu traucēja tikai attāli jaguāru rēcieni un pērtiķu smiekli, kuri it sevišķi Jupu šķita uzbudinām.

Nakts pagāja bez sevišķa atgadījuma, un otrā rītā, seš­padsmitajā februārī, atsākās gājiens, kas līdz šim bij gan lēns, tomēr ne pārāk nogurdinošs.

Todien viņi nogāja tikai sešas jūdzes, jo ik acumirkli nācās ceļu izcirst ar cirvi. Kā īsti «kolonisti» viņi saudzēja lielos un skaistos kokus, lai gan to nociršana ari pati par sevi prasītu lielas pūles, un tāpēc viņi upurēja tikai sī­kākos; bet sekas bij tās, ka ceļš iznāca līkumu līkumots.

Šīs dienas ceļojumā Herberts sazīmēja vēl dažas koku sugas, kuras līdz šim salā nebij sastapuši, piemēram, kok- veidīgas papardes ar līganiem zariem, kas slīga uz leju kā baseina ūdens, Jāņa maizeskokus, kuru garās, cukurotās un ļoti gardās pākstis kāri plūca onagri. Kolonisti te uz­gāja arī krāšņos kauri kokus, kuri auga puduriem un kuru cilindriskie stumbri ar zaļajiem vainagiem pacēlās divi simti pēdu augstumā. Tie bij Jaunzēlandes koku karaļi, tikpat slaveni kā Libānas ciedri.

Dzīvnieki bij tie paši, kādus kolonisti jau bij sastapuši. Tikai pa gabalu viņi ieraudzīja pāri no tiem lielajiem bri­dēju dzimtas putniem, kuri mājo sevišķi Austrālijā — ka- zuāru pasugas, piecas pēdas augstus, ar brūnu spalvu. Tops metās tiem pakaļ, cik kājas nesa, bet kazuāri, neko ne­steigdamies, aizmuka projām, jo viņu skriešanas ātrums ir taisni apbrīnojams.

Bandītu pēdas viņi vietvietām pamanīja mežā. Pie kāda, kā likās, nesen izdzisuša ugunskura tās bij iemītas sevišķi skaidri, un kolonisti tās aplūkoja ar vislielāko uzmanību. Rūpīgi izmērījuši un salīdzinājuši to garumu un platumu, viņi secināja, ka te gājuši pieci cilvēki. Pieci nelieši acīm redzami bij uz laiciņu apmetušies šajā vietā; bet, lai cik rūpīgi viņi meklēja, nebij atrodamas sestās pēdas, kas va­rētu būt Airtona pēdas.

— Airtona nav pie viņiem! — Herberts iesaucās.

— Nē, — Penkrofs atteica, — un, ja viņš nav pie tiem, tad skaidri saprotams, ka tie viņu jau nogalinājuši. Bet šiem nezvēriem nav savas migas, kur tos kā tīģerus varētu ielenkt.

— Nē, — reportieris atbildēja. — Vairāk ticams, ka viņi klaiņo pa mežu un gaida nejaušu gadījumu, lai varētu tikt par pilnīgiem salas saimniekiem.

— Par salas saimniekiem! — jūrnieks iekliedzās. — Sa­las saimniekiem! … — viņš atkārtoja sažņaugtā balsī, it kā viņu kāds patlaban jau būtu sagrābis aiz rīkles. Tad viņš piebilda mierīgāk: — Vai jūs zināt, Sairesa kungs, kas tā par lodi, ko es ieliku savā šautenē?

— Nē, Penkrof.

— Tā ir tā pati, kas caururba Herberta krūtis, un es jums zvēru, ka tā neskries mērķim garām!

Tomēr arī tāda pelnīta atriebība nevarēja vairs Airtonam atdot dzīvību. Pēc šiem kāju pēdu iespiedumiem spriežot, bij jāpamet pēdējās cerības viņu vēl kādreiz redzēt.

Tovakar nometne tika ierīkota četrpadsmit jūdzes no Granītpils; Sairess Smits domāja, ka līdz Rāpuļa zemes­ragam nevarētu būt vairāk par piecām jūdzēm.

Un patiešām — nākamajā rītā viņi sasniedza pussalas viņējo galu un bij izgājuši cauri visam mežam. Bet ne ma­zākās zīmes no bandītu nometnes viņi nebij atraduši, tāpat arī ne zīmes no tā mitekļa, kur patvēries noslēpumainais nezināmais.

Otrā rītā, astoņpadsmitajā februārī, sākās mežīgās krast­malas joslas pārmeklēšana no Rāpuļa zemesraga līdz Ūdenskrituma upes ietekai. Šī meža daļa bij viegli un pa­matīgi pārmeklējama, jo tās platums bij tikai trīs četras jūdzes starp abiem Čūskas pussalas krastiem. Koki ar sa­viem slaidajiem stumbriem un biezo lapotni liecināja, ka zeme še vēl auglīgāka nekā citos salas novados. Varētu gandrīz domāt, ka uz šo mēreno joslu pārnests kāds gabals no Amerikas vai Centrālāfrikas mūžamežiem. Šī brīnišķā audzelība izskaidrojama ar sevišķām zemes īpašībām: vir­sējās kārtās stipri mikla, bet no apakšas vulkāniskā uguns to sildīja ar tādu siltumu, kāds mērenos apvidos parasti nav iespējams. Galvenās koku sugas bij kauri un eikalipti, kas te sasniedza gigantiskus apmērus.

Bet kolonistu mērķis nebij apbrīnot šo krāšņo audzelību. Viņi zināja jau agrāk, ka šajā ziņā Linkolna sala varēja mēroties ar Kanāriju salām, kuru pirmējais nosaukums bij Laimīgās salas. Un tomēr sala nu vairs nepiederēja viņiem vien: laupītāji bij to iekarojuši un mīdīja šo zemi, tie bij iznīcināmi līdz pēdējam.