ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

drudzis un ka tas jāaptur, iekams stāvoklis kļūs vēl ļau­nāks.

— Lai drudzi apturētu, — Ģedeons Spilets teica Sai- resam Smitam, — jālieto pretdrudža^līdzeklis.

— Pretdrudža līdzeklis? … — inženieris atsaucās. — Un mums nav ne vienkāršā, ne sērskābā hinīna!

— Nē, — Ģedeons Spilets atbildēja, — bet ezera krastā aug vītoli, un viņu miza dažreiz noder hinīna vietā.

— Tad izmēģināsim nekavējoši, — Sairess Smits teica.

Patiešām — vītola miza tiek uzskatīta kā hinīna atvie-

totāja, tāpat kā Indijas kastaņa miza, zalšu kārkls, čūsku - zāle un citi. Jāizmēģina vien bij šis pats līdzeklis, lai arī tas pilnīgi neatsvēra hinīnu, un jālieto tāpat dabiskā veidā, tāpēc ka kolonistiem nebij nepieciešamo līdzekļu iegūt no mizas salicilu.

Sairess Smfts pats aizsteidzās noplēst melnajam vītolam dažas sloksnes mizas. Tās aiznesa uz Granītpili, saberza pulverī un tai pašā vakarā iedeva Herbertam dzert.

Nakts pagāja bez kāda smagāka starpgadījuma. Herberts reizēm gan vēl murgoja, bet drudža lēkmes neatkārtojās ne nakti, ne nākamajā dienā.

Penkrofam atkal atplauka cerība, bet Ģedeons Spilets nesacīja nekā. Bij iespējams, ka drudzis neatkārtojas katru dienu, bet ievelkas garumā, ka rītu lēkme atkal atjau­nojas. Tāpēc ar vislielākajām bažām viņš gaidīja rītdienu.

Viegli bij novērojams, ka starplaikā pēc lēkmes Her­berts gulēja kā salauzts, galva viņam bij smaga un bieži reiba. Parādījās vēl arī citi simptomi, kas vislielākajā mērā izbiedēja reportieri: viņš pārliecinājās, ka slimnieka aknās pieplūst asinis, un intensīvie murgi rādīja, ka arī smadzenes skartas.

Šie jaunie sarežģījumi pavisam satrieca Ģedeonu Spiletu. Viņš paveda inženieri sāņus.

— Tas ir purva drudzis, — viņš teica.

— -Purva drudzis! — inženieris iesaucās. — Jūs esat maldījies, Spilet. Purva drudzis neparādās pats no sevis, tas pielīp! … '

— Diemžēl es nemaldos, — reportieris palika pie sava. — Herberts šo drudzi saķēris purvājos, un ar to pietiek. Pirmo lēkmi viņš jau pārcieta. Ja uzbrūk vēl otra un mēs nespēsim aizkavēt trešo .., viņš būs pagalam! .,.

— Bet vītola miza? ..,

— Ar to vien nepietiek, — reportieris atbildēja. — Ja trešo lēkmi neattur ar hinīna palīdzību, tā nenovēršami beidzas ar nāvi.

Par laimi, Penkrofs nedzirdēja šo sarunu — tā viņu pa­darītu ārprātīgu.

Var iedomāties, kādā uztraukumā inženieris un repor­tieris pārlaida septīto decembri un nākamo nakti.

Nākamajā dienā ap pusdienu sākās otrā lēkme. Tā bij šausmīga. Herberts noģida briesmas! Viņš stiepa rokas pret Sairesu Smitu, pret Spiletu, pret Penkrofu. Viņš ne­gribēja mirt! … Šī aina bij tik satricinoša, ka Penkrofu vajadzēja aizvest projām.

Lēkme ilga piecas stundas. Skaidri bij redzams, ka trešo Herberts vairs neizturēs.

Nākamā nakts bij drausmīga. Murgos Herberts runāja par lietām, kas viņa biedriem plosīja sirdis. Viņš cīnījās ar laupītājiem, viņš sauca Airtonu palīgā! Viņš lūdzās no­slēpumaino būtni, šo noslēpumaino palīgu, kas tagad no­zudis, bet kura tēls rādījās viņa slimajās smadzenēs… Pēc tam viņš iegrima tik dziļā nesamaņā, ka laikam vairs nekā nenojauda… Vairākas reizes Ģedeonam Spiletam jau likās, ka nabaga zēns mirisl

Herberts kļuva arvien vājāks. Noliesējušās rokas grāb­stīja gultas segu. Viņam iedeva vēl kādus malkus saberztu mizu, bet reportieris no tām vairs nekā necerēja.

— Ja pirms nākamā rīta mēs nesadabūjam spēcīgāku pretdrudža zāļu, — reportieris teica, — Herberts mirs!

Uznāca nakts —, bez šaubām, pēdējā nakts šim jaunek­lim, kurš bij tik gudrs, tik attīstīts savā vecumā un kuru visi mīlēja kā savu paša dēlu. Vienīgās zāles, kas lie­tojamas pret briesmīgo purva drudzi un kas to varēja uz­varēt, Linkolna salā nebij atrodamas!

Nakti no astotā uz devīto decembri Herberts murgoja vēl vairāk nekā līdz šim. Viņa aknas bij šausmīgi uztūku­šas, smadzenes skartas, viņš vairs nepazina neviena.

Vai viņš maz vairs piedzīvos rītdienu un trešo lēkmi, kura to nobeigs neglābjami? Tas vairs nebij ticams. Viņa apēki bij izsīkuši, lēkmju starplaikos viņš gulēja pilnīgi ka nedzīvs. Ap pulksten trijiem rītā Herberts skaņi iebrē­cās, it kā piepešas konvulsijas sarauts. Nebs, kas bij palicis uzraudzīt viņu, steidzās otrā istabā, kur pārējie biedri gu­lēja. Šajā acumirklī Tops svešādi ierējās.

Visi tūliņ steidzās klāt saturēt savu mirstošo bērnu, kas taisījās lēkt laukā no gultas. Ģedeons Spilets satvēra viņa roku un manīja, ka pulss kļūst arvien lēnāks un lēnāks.

Bij pieci no rīta. Saules stari pa logu ieslīda Granītpils istabā. Sākās skaista diena, un tā nabaga Herbertam būs pēdējā!

Viens stars pavirzījās pret galdu pie gultas.

Piepeši Penkrofs iesaukdamies pacēla no galda kādu priekšmetu …

Tā bij iegarena kārbiņa un uz tās vāka rakstīts:

Sērskābais hinīns.

Ģedeons Spilets paķēra kārbiņu un attaisīja to. Tajā bij ap divi simti granu balta pulvera, kuru viņš tūliņ mazliet nogaršoja. Pēc ārkārtīgā rūgtuma par šo vielu vairs nebij ko šaubīties. Tas bij nesamaksājami vērtīgais drudža pret­līdzeklis hinīns.

Nekavējoši bij jāiedod no tā Herbertam. Kā hinīns te radies, par to pārrunās vēlāk.

— Kafiju! — Ģedeons Spilets rīkoja.

Jau pēc pāra acumirkļiem Nebs atsteidzās ar tasi silta šķidruma. Ģedeons iebēra tur astoņpadsmit granus hinīna un tad deva Herbertam dzert.

Laika pietika, jo trešā drudža lēkme vēl nebij uznākusi.

Un, lai atļauts teikt, trešā lēkme vairs neuznāca.

Jāpiemin vēl, ka visiem pamodās cerība. Noslēpumainā vara atkal parādījās, pie tam visspiedīgākajā acumirklī, kad kolonisti bij zaudējuši pēdējās cerības! …

Pēc dažām stundām Herberts jau gulēja mierīgāk. Ko­lonisti varēja pārrunāt šo atgadījumu. Svešās būtnes iejaukšanās bij tiešāka nekā jebkad. Bet kā viņa nakts laikā iespēja nokļūt līdz Granītpilij? Tas bij absolūti nesapro­tams. Taisnību sakot, veids, kādā rīkojās tf salas labais gars», nebij mazāk noslēpumains kā šis gars pats.

Visu šo dienu ik pēc katrām trim stundām Herbertam deva iedzert hinīna pulveri.

Otrā rītā Herberts jau jutās manāmi labāk. Protams, vesels viņš nebij, drudža lēkmes vēl laiku pa laikam at­kārtojās, bet pretlīdzekļa tām nu vairs netrūka, tāpat kā slimajam pašam uzraudzības un kopšanas. Turklāt viņu glābējs un labdaris laikam taču arī bij tepat tuvumā! Spirgta cerība atkal pārņēma visus.

Un tā viņus nepievīla. Pēc desmit dienām, ar divdesmito decembri sākot, Herberts sāka nepārprotami atveseļoties. Vājš viņš vēl bij, viņam nācās ieturēt stingrāko diētu, bet lēkmes vairs ne reizes neatkārtojās. Un cik labprāt šis pa­klausīgais zēns padevās visiem priekšrakstiem! Viņam taču tik ļoti gribējās kļūt veselam!

Penkrofs izskatījās līdzīgs cilvēkam, kas tikko atrāvies no bezdibeņa malas. Viņam uznāca tādi prieka brīži, kad viņš likās tīri vai neprātīgs. Kad trešā krīze bij laimīgi no­vērsta, viņš apkampa reportieri tā, ka tam elpa aizrāvās. Un no tā brīža viņš to citādi nesauca kā par doktoru Spi- letu.