ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Vairākas reizes viņš uzstāja Ģedeonam Spiletam, bet tas vilcinājās, ne bez pamata baidīdamies, ka Herberta tikko aizdzijušās brūces ceļā netiek atkal vaļā.

Bet kāds negaidīts atgadījums pamudināja Sairesu Smitu un viņa biedrus beidzot padoties jaunekļa vēlēšanai, lai gan tāds lēmums varēja būt par cēloni atkal bezgalīgām ciešanām un nožēlai.

Tas bij divdesmit devītajā novembrī ap pulksten sep­tiņiem no rīta. Trīs kolonisti sarunājās Herberta istabā, kad piepeši atskanēja Topa skaļa riešana.

Sairess Smits, Penkrofs un Ģedeons Spilets paķēra šau­tenes un, tās gatavas turēdami, steidzās laukā.

Tops lēkāja gar sētu un rēja, bet tas bij apmierinājuma, nevis dusmu rējiens.

— Tur kāds nāk!

— Jā!

— Bet ienaidnieks tas nav!

— Varbūt Nebs?

— Vai Airtons!

Tikko inženieris bij paguvis pārmainīt šos vārdus ar saviem abiem biedriem, kaut kas pārlēca pār aploka sētu un novēlās zemē.

Tas bij Jups, meistars Jups personīgi, ko Tops saņēma, kā patiesam draugam pienākas.

— Jups! — iekliedzās Penkrofs.

— To sūta Ņebs! — reportieris ieminējās.

— Palūkosim, vai viņam nav kāda zīmīte līdzi, — in­ženieris piebilda.

Penkrofs steidzās pie orangutana. Acīm redzams, ja jau Nebs gribēja kaut ko svarīgu paziņot savam kungam, uz­ticamāku un ātrāku ziņnesi viņš nevarētu atrast, kas tiktu pat tur pāri, kur kolonisti un arī Tops neiespēja.

Sairess Smits nebij maldījies. Jupam kaklā bij pakārts mazs maisiņš un tajā Neba rokas rakstīta zīmīte.

Varat iedomāties Sairesa Smita un viņa biedru izmi­sumu, kad viņi lasīja šādas rindas:

«Piektdien pulksten sešos rītā.

Augstiene pirātu ieņemta.

Nebs.»

Ne vārda nerunādami, viņi brīdi skatījās cits citā tad atgriezās mājās. Ko tagad darīt? Pirāti Tālā skata augstienē — tas nozīmē, ka tur postījumi, sagrāvums un drupas.

Herberts, redzēdams inženieri, Penkrofu un reportieri atgriežamies istabā, noprata, ka stāvoklis kļuvis ļaunāks, bet tad, ieraudzījis arī Jupu, bij skaidri pārliecināts, ka Granītpilij draud kāds uzbrukums.

— Sairesa kungs, — viņš lūdzās, — es gribu doties ceļā. Tagad es to varu izturēt. Es gribu doties turp!

Ģedeons Spilets piegāja pie Herberta. Rūpīgi to pār­meklējis, viņš teica:

— Tad dosimies arī!

Atri tika izšķirts jautājums, vai pārnest Herbertu nes­tuvēs vai vest ratos, ar kuriem Airtons bij atbraucis šurp. Nestuves būtu līganākas un ievainotajam piemērotākas, bet tur vajadzēja divu nesēju, tas nozīmēja — divu sargu un divu šauteņu mazāk, kad ceļā gadīsies uzbrukums.

Vai tad tomēr nebij labāk izlietot ratus, lai visas rokas būtu brīvas ieročiem? Vai nebij iespējams ratos ielikt to pašu maisu, uz kura Herberts gulēja, un braukt pēc iespē­jas uzmanīgāk, lai slimo pārāk netricinātu? Protams, tas bij iespējams.

Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru. Sairess Smits un reportieris pacēla Herbertu ar visu guļas maisu un noguldīja ratu dibenā starp sānu redelēm.

Laiks bij jauks. Saules stari dzirkstīja cauri koku la- potnim.

— Vai ieroči visiem kārtībā? — Sairess Smits vaicāja.

Tie bij kārtībā. Inženierim ar Penkrofu bij rokās div-

stobru šautenes, Ģedeonam Spiletam karabīne — viņi va­rēja doties ceļā.

— Vai tev ir labi, Herbert? — inženieris vēl apvaicājās.

— Jā gan, Sairesa kungs, — tas atteica, — varat būt mierīgi, es ceļā nenomiršu.

Ratus izvilka laukā. Penkrofs aizjūdza tajos onagru.

Un tomēr bij skaidri redzams, ka, citus mierinādams, nabaga zēns saņēma visus spēkus, lai savaldītos, un ka tikai ar vislielāko gribasspēku viņam izdevās noturēties.

Inženierim sirds sažņaudzās no sāpēm. Viņš vēl vilcinā­jās dot zīmi brauciena sākumam. Bet tā jau taisni Herbertu dzītu izmisumā, varbūt pat nāvē.

— Uz priekšu! — Sairess Smits rīkoja.

Aploka vārti atvērās. Tops ar Jupu izskrēja pirmie laukā. Rati sāka ripot, vārti atkal aizdarījās, Penkrofa va­dīts, onagrs lēnām virzījās uz priekšu.

Protams, izdevīgāk būtu izvēlēties citu ceļu, ne tiešo no aploka uz Granītpili, bet ar ratiem ārkārtīgi grūti nāk­tos tikt cauri mežam. Bij jābrauc vien pa šo pašu, lai gan laupītāji te uz katra soļa varēja uzglūnēt.

Sairess Smits un Ģedeons Spilets gāja katrs savā pusē ratiem, gatavi atbildēt jebkuram uzbrukumam. Tomēr drī­zāk gan bij domājams, ka bandīti vēl nav atstājuši Tālā skata augstieni. Neba zīmīte droši vien bij rakstīta pirmajā brīdī, līdzko viņi tur parādījās. Zīmīte rakstīta ap pulk­sten sešiem no rīta, un žiglajam orangutanam vajadzēja tikai trīsceturtdaļstundas, lai noskrietu tās piecas jūdzes pa labi pazīstamu ceļu līdz aplokam. Ceļš te šimbrīžam vēl šķita puslīdz drošs, un, ja sagaidāms kāds uzbrucēju šāviens, tad katrā ziņā tikai Granītpils apkārtnē.

Tomēr kolonisti uzmanījās stingri. Tops un Jups skrēja te gabalu pa priekšu, te pa mežu gar ceļa malām, bet ne­kādas zīmes nerādīja, ka draudētu briesmas.

Penkrofa vadīti, rati lēnām virzījās uz priekšu. Izbrau­kuši viņi bij pusastoņos. Pēc vienas stundas četras jūdzes no piecām bij nobrauktas bez jebkāda starpgadījumā.

Ceļš bij tukšs, tāpat kā visa Jakamaru meža daļa starp Pateicības upi un ezeru. Nebij iemesla ne mazākajam uz­traukumam. Mežs bij tikpat tukšs kā tajā dienā, kad ko­lonisti pirmo reizi pārstaigāja salu.

Braucēji tuvojās augstienei. Vēl vienu jūdzi, un, viņi varēs saskatīt Glicerīna strauta tiltu. Sairess Smits nešau­bījās, ka tas būs nolaists: vai nu bandīti būs no šīs puses iegājuši augstienē, vai arī kādā citā ceļā pārkļuvuši aug­stienes ūdens joslai un tad nolaiduši tiltu, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu sev atkāpšanos.

Beidzot pa koku spraugām paspīdēja jūra pie apvāršņa. Bet rati joprojām ritēja tālāk, jo nevienam no braucējiem ne prātā nenāca tagad atkāpties.

Tajā acumirklī Penkrofs apturēja onagru un iekliedzās drausmīgā balsī:

— Ak, nolādētie!

Un ar roku viņš norādīja uz bieziem cfamu mutuļiem, kuri vērpās virs viņu dzirnavām un putnu dārza kūtīm.

Kāds cilvēks skraidīja starp šīm pelēkajām vērpatām.

Tas bij Nebs.

Viņa biedri iekliedzās vienā balsī. Viņš izdzirda un stei­dzās šurp. Pastrādājuši savu posta darbu, laupītāji pirms pusstundas bij aizgājuši no augstienes.

— Un Herberta kungs? — Nebs iesaucās.

Ģedeons Spilets šajā acumirklī atgriezās pie ratiem.

Herberts bij zaudējis samaņu.

Tagad vairs nebij laika domāt par laupītājiem, par Granītpilij draudošām briesmām, par drupām klāto augstieni. Tikai Herberts bij visiem prātā. Vai brauciens viņam bijis bīstams, un kāds iekšējs ievainojums atkal ticis vaļā? To reportieris nevarēja nosacīt, bet izmisums pārņēma viņu un pārējos.

Ratus aizbrauca līdz upes līkumam. Tur no zariem sa­pina nestuves, un Herbertu ar visu guļas maisu noguldīja uz tām. Pēc desmit minūtēm Sairess Smits, Ģedeons Spilets un Penkrofs jau bij granītsienas pakājē, kamēr Nebs ratus aizbrauca Tālā skata augstienē.

Ar ceļamo ierīci Herbertu nogādāja augšā un apguldīja viņa gultā Granītpilī.