ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Tomēr, — inženieris iebilda, — mēs esam spiesti to atlikt uz kādu laiku un palikt tepat aplokā, kamēr Her­bertu bez riska varēsim pārnest uz Granītpili.

— Bet kas būs ar Nebu? — reportieris jautāja.

— Nebs ir drošībā.

— Bet ja nu viņš, bažīdamies par mums, iedomājas do­ties šurp?

— Šurp nākt viņš nedrīkst! — inženieris atteica. — Ceļā viņi to nogalinās!

— Tomēr ļoti iespējams, ka viņš mēģina nākt.

— Ja mūsu telegrāfs vēl bijis kārtībā, mēs varētu vi­ņam paziņot. Tagad tas nav iespējams! Penkrofu ar Her­bertu vienus te pamest mēs arī nevaram!… Labi! Es viens pats došos uz Granītpili!

— Nē, nē, Saires! — reportieris pretojās. — Jums ne­nākas doties tādās briesmās. Jūsu drošsirdība te nekā ne­palīdzēs. Bandīti droši vien uzmana aploku, viņi ir noslē­pušies apkārtējā meža biezoknī, un, ja jūs mēģināsiet iet, mums tūliņ viena vietā būs jāzaudē divi.

— Bet Nebs? — inženieris atbildēja. — Nu jau divdes­mit četras stundas kā viņam nav ziņu no mums. Viņš katrā ziņā nāks šurp!

— Un, tā kā viņš nekā nezina, — Ģedeons Spilets teica, — un uzmanīsies vēl mazāk nekā mēs, tie viņu katrā ziņā pārsteigs un nogalinās! …

— Vai tiešām nebūtu kaut kā iespējams paziņot viņam?

Kamēr inženieris tā stāvēja, domās nogrimis, viņa ska­tiens neviļus pavērsās pret Topu, kurš skraidīja apkārt, it kā gribēdams teikt: «Vai tad es neesmu še?»

— Top! — Sairess Smits to pasauca.

Uz sava kunga saucienu Tops ar vienu lēcienu bij klāt.

— Jā, Tops mums to izdarīs! — reportieris piebilda, inženieri sapratis. — Tops izkļūs arī tur, kur mums tas nav iespējams. Viņš aiznesīs no aploka ziņu uz Granītpili un no turienes otru atpakaļ uz šejieni! _

— Tad tikai ātrāk! — Sairess Smits mudināja. — Ātrāk!

Ģedeons Spilets bij izplēsis lapu no savas burtnīcas un

steigšus uzrakstīja:

«Herberts ievainots. Mēs esam aplokā. Uzmanies! Neat­stāj Granītpili. Vai laupītāji nav manīti apkārtnē? Suti atbildi ar Topu.»

Šajā lakoniskajā zīmītē bij viss, kas Nebam jāzina, tāpat arī viss, ko kolonistiem nepieciešams uzzināt. To salocīja un labi redzamā vietā piesprauda Topam pie kakla siksnas.

— Top, manu sunīt! — inženieris teica, sunim galvu noglaudīdams. — Nebs, Top! Nebs! Skrej nu!

Tops pie šiem vārdiem palēcās. Viņš bij sapratis. Viņš noģida, ko no viņa vēlas. Viņam tas tikko pusstundas skrē­jiens, un bij cerams, ka tur, kur ne inženieris, ne repor­tieris bez briesmām nedrīkstēja doties, viņš pa garo zāli un mežmalas krūmājiem aizkļūs pilnīgi nepamanīts.

Inženieris piegāja pie aploka vārtiem un atgrūda vienu pusi vajā.

— Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja vēlreiz, ar roku norādīdams uz Granītpils pusi.

Tops izlēca laukā un acumirklī pazuda.

— Viņš nokļūs tur, — reportieris apgalvoja.

— Jā, un atgriezīsies atpakaļ, mūsu uzticīgais suns.

— Cik tagad pulkstenis? — Ģedeons Spilets apvaicājās.

— Desmit.

— Pēc stundas viņš var būt atpakaļ. Paliksim, un gaidī­sim viņa atgriešanos.

Aploka vārtus atkal aizslēdza ciet. Inženieris ar repor­tieri iegāja atpakaļ mājā. Herberts pa to laiku bij cieši iemidzis. Penkrofs kompreses pastāvīgi turēja mitras. Tā kā Ģedeonam Spiletam acumirklī cita nekā nebij ko darīt, viņš ņēmās pagādāt ēdienu, tai pašā laikā rūpīgi uzmanī­dams sētu kalna pakājes dienvidpusē, no kuras varēja sa­gaidīt uzbrukumu.

Kolonisti ar lielu nemieru gaidīja Topu atgriežamies, īsi pirms vienpadsmitiem Sairess Smits un reportieris ka- rabīnēm rokās jau bij pie vārtiem, gatavi t©s atvērt, tiklīdz suns ieriesies. Viņi nešaubījās: ja Tops būs nokļuvis līdz Granītpilij, Nebs to bez kavēšanās nosūtīs atpakaļ.

Minūtes desmit viņi abi tā nostāvēja; tad piepeši norī­bēja šāviens, un tūliņ pēc tam atskanēja suņa riešana.

Inženieris atvēra vārtus un, pamanījis dūmu mākonīti ap simts soļu attālajā meža biezoknī, izšāva uz turieni.

Tai pašā acumirklī Tops ielēca aplokā, pēc tam vārti tika žigli noslēgti.

— Top, mīļo Top! — inženieris iesaucās, saņemdams kustoņa galvu ar abām rokām.

Pie kakla siksnas tam bij piestiprināta zīmīte; Sairess Smits lasīja vārdus, ko Nebs bij rakstījis ar saviem lie­lajiem burtiem:

«Granītpils apkārtnē nav neviena pirāta. Es nekustēšos no vietas. Nabaga Herberta kungs!»

— Nebs, Top! Nebs! — inženieris atkārtoja.

Tātad pirāti bij tepat tuvumā, uzglūnēja aplokam, nodo­mājuši nogalināt kolonistus citu pēc cita! Pret tiem iespē­jams izturēties tikai kā pret plēsīgiem zvēriem. Bet pat­laban ārkārtīgi jāuzmanās, jo tie, nelieši, noslēpušies un neredzami, bij daudz izdevīgākā stāvokli, iespēdami uz­brukt, kad patīk, bet paši no tāda uzbrukuma pasargāti.

Sairess Smits tūliņ ņēmās iekārtot dzīvi še aplokā, kur pārtikas, starp citu, pietika diezgan ilgam laikam. Airtona māja bij apgādāta ar visu dzīvei nepieciešamo, un laupī­tāji, kolonistu pārsteigti, nebij paguvuši nekā aizvazāt prom. Iespējams, ka viss bij norisinājies tā, kā Ģedeons Spilets to iztēlojās: malā izmestie seši pirāti bij gājuši pa salas dienvidu krastmalu, nokļuvuši apkārt Čūskas pus­salas abiem krastiem, nedrīkstējuši doties iekšā Tālo rie­tumu mežājos un tā" nokļuvuši līdz Ūdenskrituma upes ietekai. No turienes viņi pa strauta labo krastu devušies augšup un nonākuši Franklina kalna pakājes pauguros, kur meklējuši patvērumu un uzgājuši toreiz tukšu pamesto aploku. Tur viņi apmetušies, lai nogaidītu izdevīgu brīdi savu nelietīgo nodomu realizēšanai. Airtona ierašanās pār­steigusi viņus, bet viņi tomēr pārspējuši nelaimīgo un .., turpmāko viegli iedomāties!

Tagad šie nelieši, gan vairs tikai pieci skaitā, tomēr labi apbruņoti, klīda apkārt pa mežiem, vērodami acumirkli, kad laist savus ieročus darbā, un nebij nekādas iespējas atsist viņus vai pārsteigt viņu slēptuvēs.

— Nogaidīsim! — Sairess Smits teica. — Cita nekā mēs nevaram darīt. Kad Herberts būs izveseļojies, mēs dosi­mies karagājienā un iznīcināsim tos neliešus. Tai pašā reizē arī salu pārmeklēsim pamatīgi…

— Lai atrastu savu noslēpumaino labdari, — Ģedeons Spilets pabeidza inženiera aizsākto teikumu. — Ak, dār­gais Saires! Atzīstieties, ka šoreiz mums viņa palīdzības trūkst — un taisni tad, kad tās visvairāk vajadzētu!

— Vēl nevar zināt, — inženieris atbildēja.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — reportieris prasīja.

— Tikai to, ka mēs ar savu šoreizējo uzdevumu vēl nebūt neesam gala, mīļo Spilet, un ka musu varenajam draugam vel var iznākt izdevība iejaukties. Bet patlaban tas nav svarigakais. Vispirms mums jāglābj Herberta dzīvība.

Tas ari kolonistiem sagadaja visvairak raižu. Pagāja vairakas dienas, un nabaga zēna stāvoklis, par laimi, nekļuva ļaunaks. Bet paildzinat slimības gaitu vien jau bija ieguvums. Nemitīgi mainītās kompreses slima temperatūru uzturēja normālu, par brūču iekaisumu nebija jabaidas. Reportierim pat līkas, ka šis mazliet sērainais ūdens no vulkānā apvidiem tieši veicināja ari ievainojuma aizdzīšanu. Strutas manāmi mazinājās, un, pateicoties nemitīgam pulem un kopšanai, Herberts saka atlabt, un drudzis pamazam krita. Protams, no stingrās diētas viņš bija galīgi novājējis; tomēr atspirdzinoša dzēriena viņam netrūka, un pilnīgs miers veselībai nāca stipri par labu.