ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Kā redzat, «Bonadventure» ir savā vietā, — Penkrofs sacīja. — Kuģis un tā ļaudis gatavi pēc pirmā rīkojuma doties ceļā!

— Penkrof, es domāju, to mēs darīsim, kad beigsim salas pārmeklējumu. Man šķiet, ja atradīsim svešinieku, viņam likpat Linkolna, kā Tabora salas atrašanās vieta būs droši un skaidri zināma. .Paturēsim prātā, ka viņš ir zīmītes autors un varbūt viņam arī zināms jahtas atbraukšanas laiks.

— Velns lai parauj! — Penkrofs iesaucās. — Kas tās tomēr par ērmīgām lietām! Mūs viņš pazīst, bet mēs ne­zinām nekā, kas viņš tāds! Ja viņš ir vienkāršs avāriju cie­tušais, kāpēc viņš slēpjas? Es gribētu teikt, ka mēs esam godīgi cilvēki un tāda sabiedrība visiem var būt tikai pa­tīkama. Varbūt viņš labprātīgi ieradies te? Vai viņš var aizbraukt prom, kad pašam patīk? Vai viņš vēl patlaban te vai ne? …

Tā sarunādamies, Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets bij uzkāpuši uz «Bonadventures» klāja. Pametis acis uz en­kura virves uztināmo vārpstu, Penkrofs iesaucās:

— A! Atkal kas jauns!

— Kas tad? — reportieris vaicāja.

— Redziet šo mezglu! Tas nav manis siets!

Un viņš parādīja biedriem auklu, ar ko enkura virve bij piesieta tā, lai neattītos vaļā.

— Kā? Tas nav jūsu darbs? — reportieris vaicāja.

— Es jums saku, ka ne! Es vienmēr sienu divkāršu jūrnieku mezglu.

— Šoreiz jums droši vien misējies, Penkrof!

— Man nevar misēties! — jūrnieks apgalvoja. — Roka tā pieradusi, ka sien pati un nekļūdās.

— Vai tomēr bandīti būtu te bijuši? — Herberts iejau­tājās.

— To es nezinu, — Penkrofs atbildēja. — Tikai tas ir skaidrs, ka enkurs pacelts un izmests atkal no jauna! Pa­gaidiet, te ir vēl viens pierādījums! Enkura tauva ir ko­dināta, un tās garnitūra [14] vairs nav tik tuvu pie klīzes. Es jums saku, kāds ir rīkojies ar mūsu kuģi!

— Bet, ja te bijuši pirāti, tie taču kuģi būtu izlaupījuši vai ar to aizbēguši…

— Aizbēguši? — Penkrofs atsaucās. — Uz kurieni? … Uz Tabora salu? … Vai jūs domājat, ka viņi būtu iedroši­nājušies ar tik mazu kuģīti?

— Tomēr par saliņu viņi taču zina, — iebilda reportieris.

— Lai nu kā, bet es saku vēlreiz, ka ar «Bonadventuri» ir braukts bez mums! Tik tiešām, kā es esmu Bonadventure Penkrofs no Vainjardas, — Penkrofs apgalvoja.

Jūrnieks runāja ar tādu pārliecību, ka ne Ģedeons Spi­lets, ne Herberts nevarēja strīdēties pretī. Acīm redzami kuģis bij lietots pēc tam, kad Penkrofs novietoja to Balona ostā. Jūrnieks nepavisam vairs nešaubījās, ka enkurs pacelts un pēc tam atkal izmests. Un kāpēc gan to darīt, ja ar kuģi nebūtu braukts?

— Bet kā tad mēs neesam redzējuši «Bonadventuri» no­braucam salai garām? — reportieris vēl iebilda, negribē­dams atstāt nepārbaudītas visas iespējamības.

— Nu, Spileta kungs, — jūrnieks atbildēja, — ar labu ceļa vēju naktī divās stundās var aizbraukt tik tālu, ka no salas vairs nesaredzēs!

— Ja nu tā arī būtu, — Ģedeons Spilets neatlaidās, — es tomēr nesaprotu, kādēļ bandītiem, ja viņi reiz bij izbraukuši ar «Bonadventuri», vajadzēja atkal braukt at­pakaļ uz šo ostu?

—: Man liekas, — jūrnieks atteica, — tas mums atkal būs jāpieskaita pārējām neizskaidrojamām lietām, par ku­rām nemaz nav vērts domāt. Galvenais, ka «Bonadventure» ir tur, kur tai vajbg būt. Tomēr, ja pirāti iedomāsies kuģi vēlreiz piesavināties, tad mēs to vairs neatradīsim.

— Vai tad nebūtu prātīgāk novest to turpat pie Granīt­pils? — Herberts teica.

— Savā ziņā tas būtu labi, — Penkrofs atbildēja. — Bet Pateicības upes ieteka tomēr nav visai izdevīga vieta, jūra tur ļoti nemierīga.

— Ja mēs to izvilktu krastā, tuvāk pie «kamīna»?…

— Varbūt varētu ari tā, — Penkrofs teica. — Tomēr man liekas, ja mēs pametīsim Granītpili, dodamies garākā ce­ļojumā, labāk būs atstāt «Bonadventuri» tepat, kamēr iz­tīrīsim salu no laupītājiem!

— Tāds arī mans ieskats, — reportieris piekrita. — Vēt­ras laikā kuģis te nebūs tā apdraudēts kā Pateicības upes ietekā.

— Bet ja nu laupītāji vēlreiz ierodas uz tā? — Herberts iebilda.

— Tas neko nelīdzēs,' manu zēn, — Penkrofs atbil­dēja. — Te neatraduši, viņi ies meklēt līdz pat Granītpilij un mūsu prombūtnē tā kā tā piesavināsies to. Es piekrītu Spileta kungam, ka kuģis jāatstāj tepat Balona ostā. Bet, ja mēs atgriezīsimies, neiztīrījuši salu no laupītājiem, tad novietosim kuģi pie Granītpils līdz tam, kamēr nebūs vairs jābaidās nekāda nelieša uzbrukuma.

— Lai notiek! — reportieris teica. — Dosimies ceļā!

Penkrofs, Herberts un Ģedeons Spilets griezās atpakaļ uz

Granītpili un pārstāstīja inženierim visu, kas atgadījies;

tas bij ar viņiem vienis pratis tiklab par to, kas tagad darāms, kā arī par pasākumiem nākotnē. Viņš pat apsolīja jūrniekam izpētīt pamatīgi šaurumu starp saliņu un krastu, lai noskaidrotu, vai ar dambju palīdzību nav iespējams ierīkot mākslīgu ostu. Tādā kārtā «Bonadventure» allaž būtu viņu acu priekšā un vajadzības brīdī ar to varētu do­ties projām.

Tai pašā vakarā Airtonam uz aploku nosūtīja tele­grammu, lai tas pagādātu šurp pāra kazu, ko Nebs gribēja pieradināt tepat augstienes pļavā. Par brīnumu, Airtons šoreiz neapstiprināja telegrammas saņemšanu, kā to parasti mēdza darīt. Inženieris bij stipri pārsteigts. Tomēr iespē­jams, ka Airtons tajā acumirklī bij izgājis laukā vai pat atradās ceļā uz Granītpili. Pagājušas jau arī divas dienas, un bij norunāts, ka viņš atgriezīsies desmitā novembra vakarā vai, vēlākais, vienpadsmitajā rīta pusē.

Kolonisti gaidīja Airtonu parādāmies Tālā skata aug: stienē. Nebs ar Herbertu jau stāvēja pie tilta, lai to no­laistu, līdzko biedrs parādīsies.

Tomēr līdz pulksten desmitiem vakarā Airtons vēl ne­rādījās. Tad nosūtīja otru telegrammu ar pieprasījumu at­bildēt bez kavēšanās.

Granītpils zvaniņš klusēja.

Tad kolonistus pārņēma stiprs uztraukums. Kas tur gan noticis? Vai Airtona vairs nebij aplokā jeb vai viņš vien­kārši nespēj atbildēt? Vai šajā nakts tumsā doties turp uz

aploku?

Viņi sāka pārspriest. Daži bij par to, ka jāiet, citi, ka jāpaliek tepat.

— Bet var būt, — Herberts ieminējās, — ka telegrāfa aparāts sabojājies un vienkārši nedarbojas.

— Tas ir iespējams, — reportieris piekrita.

— Nogaidīsim līdz rītam, — Sairess Smits teica. — Var jau būt, ka Airtons nav saņēmis telegrammu vai atkal mēs viņa atbildi.

Viegli saprotams, ka viņi gaidīja ar zināmu uztraukumu.

Vienpadsmitā novembra rītā, tiklīdz uzausa gaisma, Sairess Smits nosūtīja vēl vienu telegrammu un tāpat neda­būja nekādas atbildes.

Viņš pamēģināja vēlreiz, bet iznākums bij tāds pats.

— Dosimies uz aploku! — viņš teica.

— Un ieročus līdzi! — piebilda Penkrofs.

Viņi nosprieda, ka Granītpils nav atstājama gluži tukša un Nebam jāpaliek mājā. Biedrus līdz Glicerīna strautam pavadījis, viņš uzvilka tiltu un tad, aiz koka noslēpies, .palika gaidām vai nu viņus atgriežamies, vai Airtonu pār­nākam.

Ja parādītos pirāti un mēģinātu tikt pāri šaurumam, viņš ar šautenes šāvieniem lūkotu tos atturēt; visļaunā­kajā gadījumā viņš patvertos Granītpilī un, ceļamo ierīci uzvilcis, būtu tur pilnīgā drošībā.

Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts un Penkrofs dosies tieši uz aploku, bet, ja Airtonu tur neatradīs, pār­meklēs visus apkārtnes mežus.