ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Pēc ilgām un grūtām pūlēm jauneklis atkal nāca pie sa­maņas. Pirmajā acumirklī viņš pasmaidīja, redzēdams, ka atrodas savā paša istabā, bet bij tik vājš, ka spēja tikai nomurmināt pāra vārdu.

Ģedeons Spilets pārlūkoja viņa ievainojumus. Viņam bij bail, ka tikai vāji apdzijušās brūces nav atkal atvēru­šās… Tomēr izrādījās, ka tas nav noticis. No kurienes tad cēlusies šī pēkšņā krīze? Kāpēc Herberta stāvoklis tik negaidīti pasliktinājies?

Herberts atkal bij iegrimis tādā kā drudža miegā, repor­tieris un Penkrofs neatgāja no viņa gultas.

Pa to laiku Sairess Smits izstāstīja Nebam visu, kas ap­lokā noticis. Nebs no savas puses savam kungam atkal to, kas norisinājies Tālā skata augstienē.

Tikai pagājušo nakti bandīti bij parādījušies mežmalā Glicerīna strauta apkaimē. Nebs bijis nomodā pie putnu dārza un tūliņ izšāvis uz vienu no laupītājiem, kuri taisī­jušies doties ūdenim pāri, bet nakts tumsā nevarējis no­vērot, vai trāpījis nelieti. Tomēr ar to nekādā ziņā ne­pietika, lai izklīdinātu bandu, un Nebs pamanījies noslēp­ties Granītpilī, kur viņš, mazākais, bij drošībā.

Bet ko nu tālāk darīt? Kā aizkavēt neliešus izpostīt aug­stieni, uz ko tie acīm redzami gatavojās? Vai viņam iespē­jams paziņot par to savam kungam? Un kas zina, kādos apstākļos tie paši atradās aplokā? Sairess Smits un viņa biedri bij aizgājuši vienpadsmitajā novembrī, bet nu jau pienācis divdesmit devītais. Tātad jau astoņpadsmit die­nas Nebs nebij saņēmis citas vēstis, izņemot tās bēdīgās zi­ņas, ko atnesa Tops: Airtons pazudis, Herberts smagi ievai­nots, inženieris, reportieris un jūrnieks ieslodzīti aplokā.

«Ko darīt?» nabaga Nebs sev jautājis. Par sevi pašu viņš nebaidījies, jo Granītpilī iekļūt bandīti nejaudāja. Bet ēkas, apstādījumi un viss pārējais ierīkojums bij pilnīgi viņu varā! Vai gan viņam nevajadzēja pavēstīt Sairesam Smitam par draudošām briesmām?

Un tad viņam ienācis prātā uzticēt Jupam, lai tas aiz­nes zīmīti. Viņš taču pazina orangutana augsto saprātu, ko tas jau tik bieži bij pierādījis. Jups saprata vārdu «ap­loks», ko daudzkārt bij dzirdējis, un atminējās to labi, jo allaž Penkrofu ar ratiem pavadīja turpu. Gaisma vēl nebij aususi. Veiklais pērtiķis zinās nepamanīts aizkļūt pa mežu, bez tam arī ieraudzījuši laupītāji to droši vien noturēs par parasto meža kustoni.

Nebs nevilcinājies, uzrakstījis zīmīti un piestiprinājis to Jupam pie kakla, aizvedis pērtiķi pie Granītpils durvīm, pa kurām bij nolaidis lejā garu virvi, tad atkārtojis:

— Jup! Jup! Aploks! Aploks!

Kustonis bij sapratis, acumirklī pa virvi nolaidies lejā un pazudis tumsā, bandītu nepamanīts un neievērots.

— Tu esi labi darījis, Neb, — Sairess Smits atbildēja, — bet kas zina, vai, neziņodams mums, nebūtu darījis vēl labāk.

Ar ceļamo ierīci Herbertu inogādāja augšā.

Un, tā runādams, Sairess Smits domāja par Herbertu, kuram brauciens bij atstājis tik smagas sekas uz viņa iz­veseļošanās gaitu.

Nebs turpināja savu stāstu. Krastmalā laupītāji nebij rādījušies. Nezinādami salas apdzīvotāju skaitu, laikam nodomājuši, ka Granītpils ir lielu spēku apsargāta. Vēl viņiem bij atmiņā, ka pa kuģa uzbrukuma laiku kā no klints augšas, tā no lejas uz viņiem tika šauts, un viņi neuzdrošinājās uzbrukt. Bet Tālā skata augstiene viņiem bij pilnīgi pieejama un no Granītpils neaizsniedzama. At­riebības dzīti, viņi tiecās atmaksāt ļaunu ar ļaunu, de­dzināt, postīt un sagraut, un tāpēc viņi aizvilkās projām tikai pusstundu, pirms ieradās kolonisti, kurus domājās vēl turpat aplokā ieslēgušos.

Tad Nebs bij steidzies laukā no savas slēptuves. Kāpis augstienē, riskēdams dabūt lodi krūtīs, mēģinājis apdzēst uguni, kas aprija putnu dārza ēkas, viņš bij pūlējies vi­siem spēkiem, bet velti, līdz rati parādījās mežmalā.

Tāds bij viņa nelaimes stāsts. Laupītāju klātbūtne tur­pmāk būs nepārtraukts drauds Linkoļna salas kolonistiem. Līdz šim tik laimīgi, viņi turpmāk varēja sagaidīt vēl lie­lāku nelaimi.

Ģedeons Spilets ar Penkrofu palika pie Herberta, kamēr Sairess Smits, Neba pavadīts, devās paša acīm aplūkot augstienē nodarīto postījumu.

Tā bij laime, ka bandīti nenonāca līdz pat Granītpils pakājei, tad «kamīna» darbnīcas tāpat būtu izpostītas. Tomēr galu galā šis posts vēl nebūtu tik liels kā tas, kas nodarīts Tālā skata augstienē.

Sairess Smits ar Nebu devās uz Pateicības upes ieteku un tad pa kreiso krastu augšup, bet neatrada nekādas zīmes, ka bandīti arī te būtu bijuši. Tāpat ari otrā krasta biezajā mežā nekas šaubīgs nebij pamanāms.

Pēc visām zīmēm spriežot, izskaidrojums bij tāds: vai nu laupītāji zināja, ka kolonisti atgriezušies Granītpilī, jo pa ceļam tie viņus varēja būt pamanījuši, vai arī, postī­jumu augstienē pabeiguši, tie pa Pateicības upes krast­malu aizgājuši Jakamaru meža biezoknī un bij neziņā par kolonistu atgriešanos.

Pirmajā gadījumā viņi laikam' devušies atpakaļ uz ap­loku — tagad bez sargiem pamestu un pilnu tik vērtīgām mantām.

Otrajā — viņi būs atkāpušies uz savu agrāko nometni, lai nogaidītu izdevīgu brīdi jaunam uzbrukumam.

Bij jāaizsteidzas viņiem priekšā, bet pasākums tagad pilnīgi bij atkarīgs no Herberta slimības. Patiešām — Sai­resam Smitam tur nepieciešami visi biedri vienkopus, bet patlaban neviens no viņiem nevarēja atstāt Granītpili.

Inženieris ar Nebu uzkāpa augstienē. Tur viņus sagai­dīja baigs skats. Labības druva un sakņu dārzs bij samī­dīti. Patlaban ievācamās vārpas salauztas vāļājās zemē. Arī pārējie stādi bij tāpat sapostīti. Par laimi, Granītpilī vēl glabājās rezerves krājums, tā ka visu izpostīto bij iespējams atjaunot.

Dzirnavas, putnu dārza ēkas, onagru kūts — visu to bij nopostījis uguns. Daži izbiedēti kustoņi vēl klaiņoja apkārt pa augstieni. Putni, pa ugunsgrēka laiku paglābušies ezera, bij atgriezušies savā vecajā mājvietā un knābāja zemē, barību meklēdami. Te viss atkal jāsāk no paša gala.

Sairesa Smita nobālušajā sejā atspoguļojās tikko valdāms niknums, bet viņš neteica ne vārda. Vēlreiz viņš pārlaida acis izpostītajiem laukiem un dūmiem, kuri vēl vienmēr kūpēja no drupām, tad atgriezās atpakaļ Granītpilī.

Nākamās dienas bij tās drūmākās, kādas kolonisti pie­dzīvojuši salā. Herberta stāvoklis kļuva arvien ļaunāks. Likās, ka bez miesas bojājumiem viņu pamazām pārņem kāda cita vēl smagāka slimība, un Ģedeons Spilets noma­nīja tuvojamies tādas briesmas, pret kurāiņ cīnīties vairs nebūs iespējams.

Herberts gandrīz h n z atmodas gulēja savādā miegā un brīžiem sāka murgot kolonisti-.; nevarēja viņam pasniegt citas zāles kā vien spirdzinošu— Jzerienu. Pagaidām drudzis vēl nebij pārāk stiprs, drīz vien jau sāka rādīties simptomi, ka lāgu lāgiem iestājas lēkmes.

"Ģedeons Spilets to pirmo reizi novēroja sestajā decembrīnabaga zēna pirksti, deguns un ausis bij ārkārtīgi dzelteni purv drudzis viņu sāka kratīt arvien stip­rāk pulss sita strauji ji un nekārtīgi, āda bij sausa, un pie tam slimnieku mocīja nemitīgas slāpes. Pēc tam atkal uznāca kar­stumi miesa it kā atsila, āda kļuva sarkana, pulss strau­ji paātrinājās yiss viņa augums noplūda sviedriem, pec tam drudzis likās pierimstam. Visa šī lēkme bij ilgusi stundas piecas.

Ģedeons Spilets ne uz acumirkli neatstāja slimnieku. Ta­gad vairs nebij šaubu, ka viņam piemeties intermitējošais