ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Lai cik rūpīgi kolonisti izmeklēja austrumu pusi, to­mēr neatrada it nekādu pēdu: ne kāju iespiedumu zemē, ne aplauztu koku, ne izdzisušu ugunskuru, ne pamestu no­metni.

— Es nebrīnos par to, — Sairess Smits teica saviem bied­riem. — Pirāti izkļuvuši malā pie Atraduma iekāres un, pārbriduši Tadornu purvu, tūliņ metušies uz Tālo rietumu mežu. Viņi ir gājuši apmēram tādā pašā virzienā, kādā nācām mēs no Granītpils. Tā arī izskaidrojamas pēdas, ko mēs sazīmējām mežā. Bet, šajā krastmalā iznākuši, viņi tū­liņ noprata, ka te nav drošas patversmes, un, uz ziemeļiem virzīdamies, atrada aploku …

— Uz kurieni varbūt atkal atgriezušies… — Penkrofs piezīmēja.

— Nedomāju vis, — inženieris atbildēja, — jo viņi viegli varēja iedomāties, ka tur mēs viņus vispirms meklē­sim. Aploks viņiem noder tikai barības sagādei, nevis palie­košai nometnei.

— Es pilnīgi piekrītu Sairesam, — reportieris teica. — Pēc mana ieskata, tikai Franklina kalna piekājē laupī­tāji būs meklējuši patversmi.

— Tātad, Sairesa kungs, taisni uz aploku! — Penkrofs iesaucās. — Mums reiz jātiek galā ar viņiem — jau tā tik daudz laika velti tērēts.

— Nē, mīļais draugs, — inženieris atbildēja. — Jūs aiz­mirstat, ka mums no svara uzzināt, vai Tālo rietumu me­žos neatrodas cilvēku mītne. Mūsu meklējumiem taču di­vējāds nolūks, Penkrof. Ja, pirmkārt, mums jāatklāj no­ziegums, tad, otrkārt, jāizsaka pateicība par palīdzību.

— Tas bij labi teikts, Sairesa kungs! — jūrnieks sa­cīja. — Bet mana pārliecība tā, ka mēs to džentlmeni ne­uziesim, iekams viņš pats gribēs rādīties!

Un patiešām — Penkrofs tikai izteica to, ko visi sevī do­māja. Likās, ka svešinieka slēpšanās ir tikpat noslēpumaina kā viņš pats. _

Tovakar rati apstājās pie Ūdenskrituma strauta ietekas. Nometne tika ierīkota kā parasti, kā vienmēr nolika arī sargus. Tik ilgu laiku pavadījis brīvā klajā, meža smaržas un okeāna sāļo vēju piesātinātā gaisā, Herberts atkal bij kļuvis tas pats spēcīgais jauneklis kā pirms slimības. Viņa vieta vairs nebij ratos, bet gan gājiena priekšgalā.

Otrā rītā, deviņpadsmitajā februārī, kolonisti pameta jūras krastu, kur viņā pusē upes ietekai slējās augšup dī­vaini robotas un dažādi veidotas bazalta klintis, un sāka doties augšup pa strauta kreiso krastu. Ceļš te pa daļai jau bij iztīrīts iepriekšējos nācienos no aploka uz rietumu krastmalu, tā ka uz priekšu tikt nebij grūti. Kolonisti pat­laban atradās sešas jūdzes tālu no Franklina kalna.

Inženiera nolūks bij rūpīgi izlūkot visu upes ieleju un tad uzmanīgi virzīties uz aploka pusi. Ja tas būtu ieņemts, tad straujā uzbrukumā atkarot; ja ne, tad apmesties tajā un no tā turpināt Franklina kalna izlūkojumu.

Kolonisti pilnīgi piekrita tādam plānam; visi viņi karsti vēlējās atkal kļūt par savas salas vienīgajiem saimniekiem.

Viņi devās pa šauru ieleju, kas šķīra divus lielākos pau­gurus Franklina kalna pakājē. Gar upmalām koki bij sa­auguši ciešā biezoknī, bet tālāk pret kalna izciļņiem tie kļuva arvien retāki. Tas bij nelīdzens apvidus ar pauguriem un plaisām, tikai ar lielu uzmanību te drīkstēja virzīties uz priekšu. Tops ar Jupu bij uzņēmušies izlūku lomu; it kā sacenzdamies gudrībā un izmaņā, viņi šaudījās pa biezok­ņiem labajā un kreisajā pusē. Bet nekas nerādīja, ka pa upes krastiem kāds nesen staigājis vai ka laupītāji te kaut kur tuvumā.

Ap pieciem novakarē rati apstājās seši simti soļu no ap­loka sētas. Lielo koku vainagu pusloks to vēl neļāva sa­skatīt.

Vispirms bij jāizlūko aploks, lai zinātu, vai tas ir ieņemts. Bet iet gaišā dienas laikā, kad domājams, ka pirāti tur labi noslēpušies un ir uzmanīgi, nozīmēja dabit lodi krūtīs, kā tas bij noticis ar Herbertu. Labāk nogaidīt, kamēr uznāk nakts.

Tomēr Ģedeons Spilets nekavējoties gribēja tuvāk pa­pētīt aploku, un Penkrofs, ilgāk vairs nespēdams noval­dīties, piesolījās viņu pavadīt.

— Nē, mīļie draugi, — inženieris atbildēja. — Nogaidiet nakti. Es neļaušu nevienam dienas laikā doties briesmās.

— Bet, Sairesa kungs… — Penkrofs stīvējās, šoreiz gandrīz gatavs arī nepaklausīt.

— Es jūs lūdzu, Penkrof, — inženieris teica.

— Lai notiek! — jūrnieks piekāpās, bet tad palaida savām dusmām vaļu citā virzienā, apbalvodams laupītājus ar visstiprāko jūrnieku vārdu krājuma izlasi.

Kolonisti palika turpat pie ratiem un uzmanīgi vēroja apkārtējo mežu.

Tā pagāja trīs stundas. Vējš bij norimis, zem kokiem valdīja dziļš klusums. Skaidri būtu sadzirdams kāda sausa zara knikšķiens, kādas sausas lapas kritiens, kāda cilvēka līšana pa zāli. Viss bij mierīgs. Arī Tops, galvu uz izstiep­tām ķepām nolicis, nerādīja ne mazākās nemiera zīmes.

Ap pulksten astoņiem šķita pietiekoši tumšs, lai dotos izlūkojumā. Ģedeons Spilets tūliņ pieteicās šim uzde­vumam, ja Penkrofs nāk līdzi. Šoreiz Sairess Smits piekrita. Topam ar Jupu bij jāpaliek pie inženiera, Herberta un Neba: tur nedrīkstēja nevietā ierieties un iebrēkties, lai ne­darītu ienaidnieku uzmanīgu.

— Tikai nepārsteidzieties, — inženieris brīdināja re­portieri un jūrnieku. — Jums nav jāieņem aploks, bet vie­nīgi jāpārliecinās, vai tas ieņemts vai ne.

— Lai notiek! — Penkrofs atsaucās.

Un abi viņi aizgāja.

Zem biezā lapotņa jau bij tik tumšs, ka trīsdesmit četr­desmit soļu tālumā nevienu priekšmetu vairs nevarēja skaidri saskatīt. Reportieris un Penkrofs ar vislielāko uz­manību devās uz priekšu, apstādamies, līdzko bij sadzir­dams pats mazākais aizdomīgais troksnītis.

Viņi gāja gabaliņu atstatu viens no otra, lai uzbrukuma gadījumā lodes tik droši netrāpītu. Patiesību sakot, ik acu­mirkli viņi gaidīja, ka nupat, nupat atskanēs šāviens.

Pēc piecu minūšu gājiena Ģedeons Spilets un Penkrofs bij mežam cauri un klajuma malā, kur netālu melnoja ap­loka sēta.

Viņi apstājās. Vakarblāzma vēl kaut cik apgaismoja klajo zālāju. Trīsdesmit soļu atstatu bij redzami aploka vārti, kā likās, aizslēgti. Tikt pāri šai trīsdesmit soļu pla­tajai joslai bij visbīstamākais uzdevums. Patiešām — viena vai vairākas lodes pāri sētas robainajai virsmalai nogul­dītu zemē katru, kas uzdrošinātos iznākt šai zonā.

Ģedeons Spilets un jūrnieks nebij tie vīri, kas grieztos atpakaļ, nekā neizdarījuši, bet viņi saprata, ka par neuz­manību, kuras pirmie upuri būtu viņi paši, arī biedriem nāktos samaksāt ar savu dzīvību. Ja viņi kritīs, kas notiks čir Sairesu Smitu, Nebu un Herbertu?

Tomēr Penkrofs, uztraukts, ka atrodas tik tuvu aplo­kam, kur varbūt paslēpušies bandīti, gribēja doties uz priekšu. Ģedeons Spilets ar stingru roku atturēja viņu.

— Pēc īsa brīža būs pilnīgi tumšs, — viņš čukstēja Pen- krofam ausī, — tad iesim.

Krampjaini šautenes resgali sažņaudzis, niknumu ar varu valdīdams, Penkrofs palika nogaidīt.

Nozuda pēdējais blāzmas spīdums. Likās, ka tumsa no meža ar vālu pārplūst visu klajumu. Franklina kalns kā milzīgs ekrāns aizklāja visu rietumu pusi. Tumsa sabiezēja tik ātri, kā tas palaikam notiek šī platuma apvidos.

Nu bij laiks.

Mežmalā noslēpušies, reportieris un Penkrofs nebij acis novērsuši no aploka sētas. Aploks likās pilnīgi pamests. Sētas robainā virspuse manāmi melnāka bij saskatāma tumsā, itin nekas nerēgojās tai pāri. Tomēr, ja laupītāji tur būtu, tie katrā ziņā nostādītu sargu, kas uzmana šo pusi, lai netiktu nejauši pārsteigti.