ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Nekādas atbildes.

Sairess Smits atvēra durvis, kolonisti sagāja pilnīgi tum­šajā istabā..

Nebs uzšķīla uguni, acumirkli vēlāk jau dega lukturis, un kolonisti pārmeklēja visus istabas kaktus.

Neviena te nebij. Visas lietas stāvēja tāpat, kā viņi tās bij atstājuši.

— Vai tad patiešām tikai tukša iedoma mūs krāpusi? — Sairess Smits nomurmināja.

Nē, tas nebij iespējams! Telegramma taču skaidri vēs­tīja:

«Nāciet uz aploku, cik ātri vien iespējams.»

Viņi piegāja pie galda, uz kura atradās aparāts. Tur viss bij pilnīgā kārtībā, ir baterija, ir kaste, kurā tā atra- das, tāpat uztvērējs un raidītājs.

— Kas še bij pēdējo reizi? — inženieris prasīja.

—- Es, Smita kungs, — Airtons atsaucās.

— Kad tas bij? …

— Pirms četrām dienām.

— Skat! Te ir zīmīte! — Herberts iekliedzās, norādī­dams uz papīra gabaliņu, kas bij uz galda.

Papīrītī bij rakstīti šādi vārdi angļu valodā:

«Ejiet pa jauno telegrāfa vada līniju.»

— Uz priekšu! — Sairess Smits iesaucās, tagad sapratis, ka telegramma nebij sūtīta no aploka, bet gan no noslē­pumainās būtnes mitekļa, ko jauns vads savienoja ar veco un līdz ar to tiešlar Granītpili.

Nebs paņēma lukturi, visi izgāja ā*ā no aploka.

Negaiss jau plosījās pilnā spēkā. Starplaiki starp zibens uzliesmojumu un pērkona grāvienu kļuva arvien īsāki. Negaiss bij pārņēmis visu Franklina kalnu un salu. Gan­drīz «nepārtrauktā zibens spīdumā bij redzama Franklina kalna virsotne, ietīta garaiņos.

Nekur aplokā visapkārt mājai nekāds telegrāfa vads ne­bij atrodams. Bet, pa vārtiem izgājis un piesteidzies pir­majam stabam, inženieris zibens gaismā ieraudzīja jaunu stiepli, kas no izolatora nokarājās līdz zemei.

— Te tas ir! — Sairess Smits iesaucās.

Vads stiepās pa zemi, bet visā garumā tas bij aptīts ar kādu izolācijas vielu kā parastie zemūdens vadi, pa kuriem elektriskā strāva var plūst pilnīgi netraucēta. Cik noprotams, vads stiepās mežam cauri, pāri kalna pakājes dienvidu grēdām uz rietumu pusi.

— Sekosim tam! — Šairess Smits teica.

Luktura un zibens gaismā kolonisti devās telegrāfa vada norādītajā virzienā.

Pērkona dārdi arvien vēl pieņēmās tādā spēkā, ka gājēji nedzirdēja cits cita vārdus. Bet tagad jau arī galvenais bij nevis,runāt, tikai doties uz priekšu, cik ātri iespējams.

Sairess Smits ar saviem biedriem vispirms pārgāja pāri tai kalna pakājes grēdai, kas pacēļās aploka ielejai pretī, tad atkal tai, kas aizsniecās līdz Ūdenskrituma strautam, kuram visšaurākajā vietā pārbrida pāri. Telegrāfa vads, pa koku apakšējiem zariem izstiepts, vietām līdz zemei nokāries, vadīja viņus droši.

Inženieris bij cerējis, ka telegrāfa stieple novadīs viņus ielejas dibenā un ka turpat arī būs nepazīstamā mītne.

Tomēr šīs cerības nepiepildījās. Viņiem nācās vēl kāpt pāri dienvidrietumu grēdai tajā pašā tuksnesīgajā ielejā, kas beidzās pie dīvaini veidotās bazalta sienas. Laiku pa laikam kāds no kolonistiem noliecās, pataustīja vadu un tādā kārtā noteica gājiena virzienu. Nu vairs nebij ne­kādu šaubu, ka vads stiepjas taisni uz jūru. Tur kaut kādā dziļā dobumā atradās mītne, ko viņi tik ilgi un veltīgi bij meklējuši.

Debesis laistījās vienās ugunīs. Zibens šķēla zibeni. Vai­rāki no tiem ķēra kalna virsotni un kā liesmotas čūskas caur biezo mākoni ielocījās krātera dziļumā. Mirkļiem likās, ka kalns spļauj uguni.

Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem kolonisti iznāca augstajā krastmalā, kas rietumu pusē pacēlās pār jūru. Vējš bij kļuvis vēl spēcīgāks. Pieci simti pēdu lejāk krāca viļņi.

Sairess Smits un viņa biedri no aploka līdz šai vietai bij nogājuši pusotras jūdzes.

No šejienes telegrāfa vads pa stāvu nogāzi un šauru līkumotu spraugu ievērsās klinšu grēdās.

kolonisti gāja lejup, baidīdamies, ka tikai kāds vaļīgs klints gabals gāzdamies nenotriec viņus jūrā. Nogāze vis­pār bij ļoti bīstama, bet kolonisti nerēķinājās ar briesmām; viņi vairs nerīkojās pēc savas gribas — kā magnēts pie­velk dzelzi, tā kāds neatvairāms spēks vilka viņus uz ne­zināmo noslēpumaino vietu.

Tā viņi kāpa lejā pa šo krauju, kura ari gaišā dienā gandrīz vai nebūtu pieejama. Akmeņi vēlās viņiem pa priekšu un, gaismas svītrām pāri šaudamies, atmirdza kā liesmotas bumbas. Sairess Smits gāja pirmais, Airtons pēdē­jais. Ta viņi virzījās soli pa solītim; reizēm kājas paslīdēja uz gludas klints plāksnes, bet viņi piecēlās atkal un tur­pināja ceļu.

Beidzot stieple ar spēju līkumu ieliecās taisni tajās klinšu grēdās, ko jūra paisuma laikā gluži pārklāja. Gājēji bij nonākuši pie pašas bazalta sienas.

Tur pavērās šaurs nolaidenums, kurš snlecās līdztekus jūrmalai. Vadam sekodami, kolonisti virzījās pa to. Bet jau pēc simts soļiem tas spēji novērsās un novadīja viņus tješi līdz pašai ūdens malai.

Inženieris satvēra vadu un pārliecinājās, ka tas iegrimst jūrā.

Blakus stāvošie biedri jutās kā apstulbuši.

Neziņas, gandrīz vai izmisuma pilns kliedziens izlauzās viņiem pār lūpām. Vai tad tiešām viņiem nāksies kāpt jūrā un uzmeklēt tur kādu zemūdens alu? Savā izmisumā un uztraukumā viņi nevilcinātos darīt arī to.

Tikai inženiera iebildumi viņus atturēja.

Sairess Smits aizvadīja savus biedrus kādā nelielā klints iedobumā un teica:

— Nogaidīsim. Jūrā patlaban ir uzplūdi. Kad iestāsies atplūdi, ceļš būs brīvs.

— Bet kā gan mēs? … — Penkrofs ieminējās.

— Viņš mūs neaicinātu, ja nebūtu iespējams nokļūt pie viņa.

Sairess Smits to teica ar tādu pārliecību, ka iebildumi bij nevietā. Viņa novērojums arī bij ticams. Iespējams, ka atplūdu laikā kāds pieejams alas caurums atrodas klints sienas pakājē.

Tātad bij jānogaida vairākas stundas. Kolonisti klusē­dami stāvēja zem tādas kā klints nojumes. Sāka līt lietus, ūdens straumēm gāzās no zibens saplosītiem mākoņiem. Pērkona grāvienu atbalsis bij skanīgas un varenas.

Kolonisti jutās ārkārtīgi uztraukti. Tūkstošiem dīvainu iedomu jaucās viņu smadzenēs un tēloja kaut kādu mil­zīgu, pārdabisku parādību, kura vienīgā varēja atbilst no­slēpumainās būtnes priekšstatam.

Ap pusnakti Sairess Smits ar lukturi rokā nokāpa līdz ūdens malai aplūkot klints sienas lejas daļu. Bij pagājušas jau divas stundas, kā sākušies atplūdi.

Inženieris nebij maldījies. No ūdens patlaban sāka iz­nirt plaša ieeja kādā apakšzemes telpā. Telegrāfa vads taisnā leņķī nonira šajā atvērtajā melnajā rīklē.

Sairess Smits atgriezās pie biedriem un vienkārši pa­vēstīja:

— Pēc stundas ieeja būs brīva.

— Tomēr tāda ir? — Penkrofs vaicāja.

— Vai jūs par to šaubījāties? — Sairess Smits atteica.

— Bet ala taču līdz zināmam augstumam būs ūdens pilna, — Herberts ieminējās.

— Ja tā būs sausa, — Sairess Smits atbildēja, — mēs iesim pa to kājām. Ja tur vēl ūdens, tad katrā ziņā būs gādāts arī kāds līdzeklis, kā tikt uz priekšu.

Pagāja stunda. Kolonisti, lietum līstot, nogāja līdz pašai ūdens malai. Trijās stundās jūras ūdens bij nokrities par piecpadsmit pēdām. Alas ieejas loks, mazākais, astoņas pēdas bij virs līmeņa. Tas izskatījās līdzīgs kāda tilta spraislim, ap to šļācās putās sakults ūdens.

Noliecies inženieris ieraudzīja kādu melnu priekšmetu peldam virs ūdens. Tas saistīja viņa uzmanību. Tā bij laiva, virvē piesieta kaut kur aiz klints iekāres, pagata­vota no plānām, ar tapām savienotām dzelzs plāksnēm. Divi airi gulēja laivas dibenā zem soliem.