ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

— Kāpsim iekšā, — Sairess Smits rīkoja.

Acumirkli vēlāk kolonisti jau bij laivā. Nebs un Air­tons sēdās pie airiem, Penkrofs pie stūres. Sairess Smits nostājās priekšgalā un ar lukturi apgaismoja ceļu.

Sākumā zemā ieejas velve piepeši paslējās visai aug­stu; bet tumsa bij pārāk liela un luktura gaisma niecīga, lai iespētu saskatīt grotas platumu, augstumu un dziļumu. Šajā apakšzemes bazalta celtnē valdīja svinīgs klusums. Ne mazākais troksnītis no āra te neiespiedās, zibens lies- mojumi nespēja izlauzties cauri biezajām sienām.

Dažos zemeslodes apvidos ir šādas bezgala plašas, da­biskām katakombām līdzīgas apakšzemes telpas, cēlušās jau ģeoloģiskajā laikmetā. Dažas no tām slēpjas zem jūras ūdeņiem, citas atrodas augstāk un ieslēdz veselus ezerus savās sienās. Tāda ir Fingala ala Stafas salā, viena — Heb- ridu salu grupā, tāpat Morgata alas Duarnenē līcī Bre- taņā, Bonifācija alas Korsikā, Leisfjorda alas Norvēģijā un tad vēl milzīgā Mamuta ala Kentuki, pieci simti pēdu augsta un vairāk nekā divdesmit jūdžu gara! Vairākās vie­tās uz zemeslodes daba ir izveidojusi šīs katakombas un uzglabājusi cilvēkiem ko apbrīnot.

Bet vai šī ala, pa kuru kolonisti patlaban brauca, aiz­sniedzās līdz pat salas vidum? Jau stundas ceturksni laiva brauca līkumodama tādā virzienā, kā inženieris to strupā balsī norādīja Penkrofam. Patlaban viņš uzsauca:

— Vairāk pa labi!

Virzienu mainījusi, laiva tūliņ pieskārās klints sienai labajā pusē. Inženieris ne bez iemesla gribēja pārliecinā­ties, vai telegrāfa vads vēl vienmēr stiepjas gar šo sienu.

Vads bij turpat, pie klints atkarēm piestiprināts.

— Uz priekšu! — Sairess Smits sauca.

Un abi airētāji, mērkdami airus melnajā ūdenī, virzīja laivu tālāk.

Laiva brauca vēl ceturtdaļstundu un, ja rēķināja no ieejas, varēja būt nobraukusi ap pusjūdzi, kad Sairess Smits iesaucās no jauna:.

— Mierā

Laiva apstājās, un kolonisti ieraudzīja spilgtu spožumu apgaismojam milzīgo telpu, dziļi iegrautu salas apakšā.

Tagad bij iespējams aplūkot šo alu, par kuru līdz šim nevienam nekas nebij zināms.

Ap simts pēdas augstā velve balstījās uz bazalta kolon­nām, itin kā vienā formā izlietām. Ar nepareiziem izciļ­ņiem un dīvainām kārtām šis bazalta slānis cieši gulēja uz stabiem, kādus daba pirmajos zemeslodes laikmetos iz­veidojusi tūkstošiem. No nelieliem citcitā sakrautiem ba­zalta bluķiem izveidotas kolonnas stiepās četrdesmit piec­desmit pēdas augšup, un, lai gan ārā trakoja vētra, ūdens še rāmi skalojās ap viņām. Inženiera norādītais spožums likās iespiežamies šajās klintīs un padarām tās it kā caur­spīdīgas, pati mazākā to atkare atstaroja kā prizma, lais­tīdamās neaprakstāmā krāsu mirdzumā.

Pēc refleksijas likuma ūdens atspoguļoja visu šo mir­dzumu augšā, un tā laiva likās slīdam starp divām mirgu­ļojošām straumēm.

Skaidri saprotams, kas tā par gaismu, kura spulgoja taisniem stariem, iesjpiezdamās visattālākajā alas stūrītī un apgaismodama pēdējo šķiedru tās velvēs. Spilgtais bal­tums liecināja, ka tās centrā ir elektrisku aparātu avots. Tā bij šīs apakšzemes saule, kas te aptvēra un atspulgoja itin visu.

Sairess Smits deva zīmi, airi atkal nogrima krāsaini dzirkstošajā ūdenī, laiva sāka virzīties uz gaismas izsta- rotāju priekšmetu, kas atradās tikai kādu puskabeļtauvu attālu.

Šajā vietā ūdens līmenis bij apmēram trīs simti piec­desmit pēdu plats, un, no šā spīdošā centra lūkojoties, šķita, ka to no visām pusēm ieslēdz bazalta siena. Ala bij diezgan plaša, un jūras ūdens te sakrājies kā nelielā ezerā. Bet visa šī velve, sienas, spraišļi, konusi un prizmas maz­gājās elektriskā plīvā tik spilgti un dzīvi, ka likās paši starojam līdzīgi dārgiem, rūpīgi noslīpētiem dimantiem!

Ezera vidū rāmi un klusu gulēja kāds garš, vārpstvei- dīgs priekšmets. Gaisma, ko tas izstaroja, plūda no tā sā­niem kā no balti nokurinātu krāšņu mutēm. Šis milzu valim mazliet līdzīgais ķermenis bij pēdu divi simti piec­desmit garš un pēdas desmit, divpadsmit pacēlās virs ūdens.

Laiva tam tuvojās lēnām. Sairess Smits laivas priekšgalā bij piecēlies stāvus. Bij redzams, cik ļoti viņš uztraukts. Tad viņš piepeši satvēra reportiera roku.

— Bet tas taču ir viņš, — inženieris iekliedzās. — Tas nevar būt nekas cits kā tikai viņš! …

Tad Sairess Smits atkrita uz sola un nomurmināja kādu vārdu, ko tikai Ģedeons Spilets dzirdēja.

Bez šaubām, reportierim šis vārds bij pazīstams; tas viņu ārkārtīgi pārsteidza, viņš čukstēja apslāpētā balsī:

— Viņš! Cilvēks, kas ārpus likuma!

— Viņš! — Sairess Smits apstiprināja.

Tad inženieris izrīkoja, lai piebrauc kuģim cieši klātu. Laiva piestāja tam kreisajā pusē, no kurienes gaismas straume izplūda caur bieza stikla logu.

Sairess Smits un viņa biedri uzkāpa uz platformas. Lūka bij vaļā. Visi viņi devās pa to iekšā.

Kāpņu lejas galā bij redzams elektriski apgaismots gai­tenis. Tā galā durvis; Sairess Smits atvēra tās.

Aiz tām bij bagātīgi izgreznota zāle. Kolonisti ātri stei­dzās tai cauri un nokļuva bibliotēkā, kur no griestiem lejup plūda vesela gaismas straume.

Bibliotēkas dibenā bij atkal tāpat aizvērtas durvis, kuras inženieris attaisīja vaļā.

Tur bij plaša telpa, kaut kas muzejam līdzīgs; kolonistu acīm atklājās neskaitāmas minerālu bagātības, mākslas darbi un visbrīnišķākie rūpniecības izstrādājumi; visiem šķita, ka viņi piepeši pārcelti kādā sapņu valstībā.

Uz grezna dīvāna kolonisti ieraudzīja kādu vīru, kas šķita viņus nemanām.

Tad Sairess Smits biedriem par lielu pārsteigumu ieru­nājās skaļā balsī:

— Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājāt mūs? Mēs esam šeit.

Pie šiem vārdiem gulētājs piecēlās, un viņa seja gaismā kļuva pilnīgi redzama; viņam bij lieliska galva ar augstu pieri, acis ar lepnu skatienu, balta bārda un kupli, atpakaļ atglausti mati.

Kapteini Nēmo, vai jūs aicinājat mūs?

Piecēlies šis cilvēks ar roku atspiedās pret dīvāna at­zveltni. Viņa skatiens bij rāms. Skaidri redzams, ka viņu palēnām sagrauzusi kāda slimība, bet balss vēl skanēja diezgan spēcīgi, kad viņš, kā likās, stipri pārsteigts, teica angļu valodā:

— Man nav vārda, cienījamais kungs.

— Es jūs pazīstu, — Sairess Smits atbildēja.

Kapteinis Nēmo zibsnošām acīm nolūkojās Sairesā

Smitā, it kā gribētu viņu iznīcināt.

Tad viņš atkal atkrita spilvenos uz dīvāna un teica:

— Bet kāda tam tagad vairs nozīme? Es mirstu!

Sairess Smits piegāja klāt kapteinim Nēmo, un Ģedeons

Spilets satvēra viņa roku — tā bij karsta kā nokaitēta. Air- tons, Penkrofs, Herberts un Nebs godbijīgi turējās pat­laban šā krāšņā salona kaktā, kur gaiss likās elektrības piesātināts.

Kapteinis Nēmo tūliņ atvilka savu roku un pamāja inže­nierim un reportierim apsēsties. ~

Visi dziļi aizkustināti nolūkojās viņā. Tas taču bij viņu tā sauktais «labais gars», visspēcīgā būtne, kuras iejauk­šanās viņus tik daudz reižu glābusi, labdaris, kuram viņi neizsakāmu pateicību parādā! Un.tagad viņu priekšā stā­vēja vienkāršs cilvēks, kur Penkrofs un Nebs bij cerējuši vai pašu dievu ieraudzīt, — un turklāt šis cilvēks gulēja uz nāves gultas!