ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Sairess Smits saprata kapteiņa domas un klusēja.

— Tā bij angļu fregate, cienījamais kungs! — kapteinis Nēmo iekliedzās, uz acumirkli atkal pārvērties princī Da- karā. — Angļu fregate, vai jūs dzirdat? Tā uzbruka man. Es biju ieslēgts šaurā un seklā līcī.,. Man bij jātiek laukā … es tiku laukā!

Tad viņš vēl piebilda rāmākā balsī:

— Man uz to bij tiesības un taisnība. Es esmu darījis labu, kur varējis, bet arī ļaunu, ja to prasīja pienākums. Taisnīga tiesa ne vienmēr ir piedošana.

Atkal brīdi klusums. Tad kapteinis Nēmo atkārtoja vēlreiz:

— Ko jūs, kungi, domājat par mani?

Sairess Smits no jauna sniedza kapteinim roku un uz viņa jautājumu atbildēja:

— Kaptein, jūsu kļūda ir tā, ka esat gribējis atgriezt pagātni un cīnījies pret neapturamo progresu. Tas ir jūsu makls, ko daži apbrīnos, citi nosodīs, bet kas cilvēka prā­tam nemaz nav izšķirams. To, kas maldās, domādams, ka dara labu, var apkarot, tomēr viņš arī jācienī. Jūsu maldī­šanās arī ir no tām, kas pelna apbrīnu, un jūsu vārdam nav jābaidās vēstures sprieduma. Vēsture mīl varonīgu ne­prātu arī tad, ja nosoda tā sekas.

. Kapteiņa Nēmo krūtis cilājās augsti, viņš pastiepa roku pret debesīm.

Vai es esmu kļūdījies vai rīkojies pareizi? — viņš pukstēja.

Sairess Smits ierunājās atkal:

— Visi cēlie darbi paceļas pie dieva, jo tie nākuši no viņa. Kaptein Nēmo, jūsu priekšā stāv godīgi cilvēki, ku­riem jūs esat palīdzējis; tie jūs nemūžam neaizmirsīs.

Herberts bij piegājis kapteinim klāt. Ceļos nometies, viņš satvēra tā roku un noskūpstīja.

Mirēja acīs pamirdzēja asaras.

Lai dievs tevi svētī, mīļais bērns, — viņš teica.

Atausa rīts. Neviens saules stars no āra neiespiedās šajā dziļajā katakombā. Jūras paisums bij pilnīgi aizsedzis ieeju alā. Bet mākslīgā gaisma, kas plūda pa «Nautila» logiem, nebij kļuvusi vājāka, ūdens ap kuģi vizuļoja un mirgoja tāpat kā naktī.

Dziļā nogurumā kapteinis Nēmo bij atkritis atpakaļ uz dīvāna. Uz Granītpili pārvest viņu nevarēja, jo viņš bij nolēmis palikt šepat starp «Nautila» brīnišķīgajiem dār­gumiem, kas nebij iegūstami pat par miljoniem, un sagai­dīt acīm redzami tuvo nāvi.

Kamēr kapteinis diezgan ilgi gulēja gandrīz pilnīgā ne­maņā, Sairess Smits ar Ģedeonu Spiletu uzmanīgi viņu no­vēroja. Bij nepārprotami nomanāms, ka kapteinis pama­zām izdziest. Spēks atstāja šos citkārt tik vingros locek­ļus, pamezdams tikai trauslu dvēseli, kura grasījās aizli­dot. Visa dzīvība vēl koncentrējās galvā un sirdī.

Inženieris ar Ģedeonu Spiletu klusi apspriedās. Vai šim mirējam vēl kaut kā līdzams? Ja arī ne izārstēt, varbūt va­rētu uz kādām dienām paildzināt viņa dzīvību. Pats viņš bij teicis, ka nekādu zāļu nevajagot, viņš nebaidoties nā­ves un mierīgi sagaidot to.

— Mēs te nekā vairs nespējam, — Ģedeons Spilets teica.

— Bet no kā viņš mirst? — Sairess Smits jautāja.

— Viņš vienkārši izdziest, — reportieris atbildēja.

— Bet, — jūrnieks iebilda, — ja mēs viņu izvestu svaigā gaisā un saulē, varbūt viņš vēl atžirgtu?

— Nē, Penkrof, — inženieris atbildēja. — Tas neko ne­līdzēs. Un kapteinis Nēmo arī pats nevēlas atstāt kuģi. Trīsdesmit gadu viņš nodzīvojis uz kuģa, te gribēs arī no­mirt.

Bez šaubām, kapteinis Nēmo bij dzirdējis Sairesa Smita atbildi, viņš mazlietiņ paslējās un teica vājā, tomēr sapro­tamā balsī: —

— Jums taisnība, cienījamais kungs. Man vajag un es gribu nomirt šeit. Tomēr man pie jums vēl viens lūgums.

Sairess Smits ar saviem biedriem bij sastājušies ap dīvānu un sakārtoja spilvenus tā, lai mirējam būtu at­balsts.

Viņa skatieni slīda gar visām salonā sakārtotajām brī­nišķīgajām lietām, pār kurām no arabeskām rotātajiem griestiem lija spoža gaisma. Citu pēc citas viņš aplūkoja gleznas, kas karājās pie sienām, klātām ar krāšņām tape­tēm: itāliešu, flāmu, franču un spāņu lielo meistaru dar­bus, tāpat marmora un bronzas skulptūras uz pjedestāliem, lieliskās ērģeles telpas dibenā, tad daudzās vitrīnas ap ba­seinu istabas vidū, kurās bij redzams viss brīnišķīgākais, kas atrodams jūrā, — ūdensaugi, zoofīti, neaprēķināmi dārgas pērles. Beidzot viņa acis pavērās uz muzeja fron- tonu, kur bij ierakstīta «Nautila» devīze:

MOBILIS IN MOBILI.

Likās, viņš gribēja vēl beidzamo reizi ar skatienu no­glāstīt visus šos dabas un mākslas darbus, kas te bijuši ap viņu tik ilgus jūras dzelmē pavadītus gadus!

Sairess Smits nepārtrauca klusumu. Viņš gaidīja, kamēr mirējs pats sāks runāt.

Pēc brīža, ko kapteinis Nēmo palaida, nogrimis savās atcerēs un katrā ziņā vēlreiz pārlūkojis savu dzīvi, viņš pagriezās pret kolonistiem un teica:

— Jūs, cienījamais kungs, domājat, ka esat man patei­cību parādā?

— Kaptein, mēs atdotu savas dzīvības, lai tikai pagari­nātu jūsējo!

— Labi, — atbildēja kapteinis Nēmo. — Labi! … Ap­soliet izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, un jūs būsiet atlī­dzinājuši visu, ko es esmu darījis jūsu labā.

— To mēs jums apsolām, — Sairess Smits teica.

Šis solījums tika dots paša un biedru vārdā.

— Kungi, — kapteinis atsāka, — rītu manis vairs nebūs.

Ar rokas mājienu viņš apturēja Herbertu, kurš gribēja protestēt.

— Rītu manis vairs nebūs, un es nevēlētos cita kapa kā «Nautilu». Tas būs mans zārks. Visi mani draugi guļ, jūras dzelmē, ari es gribu dusēt turpat.

Pēc šiem kapteiņa Nēmo vārdiem iestājās dziļš klusums.

— Uzklausiet mani labi, kungi, — viņš atsāka. — «Nau­tils» ir ieslēgts šajā alā, jo tās ieeja aizsprostota uz visiem laikiem. Bfet, ja «Nautils» nevar izkļūt no sava cietuma laukāy tam vismaz jānogrimst bezdibenī, lai tas saglabā manas mirstīgās atliekas.

Kolonisti svētsvinīgi klausījās mirēja vārdos.

— Rītu- pēc manas nāves jūs un jūsu draugi atstāsiet «Nautilu», jo visiem šiem dārgumiem jānogrimst līdz ar mani. Tikai viena piemiņa jums paliks no prinča Dakara, kura dzīves gājums nu jums zināms. Tur … tajā šķirstiņā atrodas… briljanti daudzu miljonu vērtībā, atmiņa no tiem laikiem, kad es vēl biju precēts vīrs un tēvs un gan­drīz jau sāku ticēt ilgstošai cilvēka laimei. Bez tam tur vēl ir pērļu kolekcija, kuras ar saviem draugiem savācām jū­ras dibenā. Ar šiem dārgumiem jūs kādreiz varēsiet darīt labus darbus. Tādās kā jūsējās un jūsu draugu rokās ba­gātība nav bīstama. Tur, no augšienes, es sekošu jūsu dar­bam un zinu, ka par jums man nebūs jāraizējas.

Brītiņu atpūties, jo ārkārtīgais vājums viņu nomāca, kapteinis Nēmo atkal atsāka-:

— Rīt jūs paņemsiet šo šķirstiņu, atstāsiet salonu un aizslēgsiet durvis. Tad jūs izkāpsiet uz «Nautila» platfor­mas un aizdarīto lūku nocietināsiet ar skrūvēm.

— Mes. izpildīsim to, — Sairess Smits atbildēja.

— Labi. Jūs iekāpsiet, laivā, kura Jūs, atveda šurp. Pirms aizbraukšanas jūs pieairēsiet «Nautila» pakaļgalam un at­taisīsiet vaļā lielos krānus, kas ierīkoti kuģa peldlīnijā. Odens piepildīs rezervuārus, un «Nautils» lēnām nogrims, lai nogultos okeāna dzīlēs.