ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Lai kā kolonisti kuģa būvi steidzināja, viņiem tomēr ne­atliekamu darīšanu dēļ bij jāapmeklē arī citi salas apvidi. Vispirms jādodas uz aploku, kur kazu un muflonu pulkiem piegādājama barība. Viņi vienojās, ka rīt, septītajā jan­vārī, Airtons dosies turp un paveiks šo viņam parasto darbu viens pats, tāpēc Penkrofs ar saviem biedriem bij stipri pārsteigts, kad inženieris teica Airtonam:

— Rītu es iešu jums līdzi uz aploku.

— Bet, Sairesa kungs! — jūrnieks iesaucās. — Katra diena mums krīt svarā, un, ja jūs aizejat, tas nozīmē čet­ras darbarokas mazāk pie kuģa būves!

— Parīt mēs būsim atpakaļ, — Sairess Smits atbildēja,

— bet man nepieciešams aiziet līdz aplokam!… Es gribu pārbaudīt, uz kuru pusi virzīsies izvirdums.

— Izvirdums, izvirdums, — Penkrofs īgni noņurdēja.

— Tāda nieka lieta kā šis izvirdums mani nemaz ne­interesē!

Nevērodams jūrnieka iebildumus, inženieris tomēr pa­lika pie sava. Herberts arī gribēja iet līdzi Sairesam Smi- tam, bet viņš to nepieļāva, rēķinādamies ar Penkrofa protestu.

Nākamajā rītā, gaismai austot, Sairess Smits un Airtons iejūdza divus onagrus ratos un straujiem rikšiem brauca uz aploku.

Pāri mežiem Franklina kalna krāteris nemitīgi kūpināja lielus dūmu mākoņus. Šie dūmi, kas smagi cēlās augšup, acīm redzami sastāvēja no dažādām vielām. No dūmiem vien šie mākoņi nebūtu tik smagi un smacīgi. Tiem jaucās klāt dažādi izkusuši minerāli — pucolāns un smalki, smalki, pelēki pelni. Tādi pelni turas gaisā vairākus mē­nešus ilgi. Pēc 1783. gada izvirduma Islandē atmosfēra bij tā vulkānisku putekļu piesūkusies, ka saules stari veselu gadu tikai ar pūlēm izlauzās tiem cauri.

Bet pa lielākajai daļai šie putekļi nogulst zemē — tā tas notika ari šoreiz. Tikko Sairess Smits ar Airtonu bij nokļuvuši aplokā, uznāca tāds kā smalkam pulverim līdzīgs putekļu mākonis un pārklāja visu zemi. Kokus un zālājus apsedza pelnu kārta vairāku pirkstu biezumā. Bet, par laimi, ziemeļaustrumu vējš lielāko daļu aizpūta un izkliedēja jūrā.

— Tas ir tik savādi, Smita kungs, — Airtons teica.

— Tas ir bīstami, — inženieris atbildēja. — Šie pulverī saberztie akmeņi, šis pucolāns, vārdu sakot, visi šie pu­tekļos pārvērstie minerāli liecina, cik spēcīgi un dziļi dar­bojas vulkāna iekšējā uguns.

— Vai pret to nekas nav iesākams?

— Nekas. Atliek tikai vērot izvirduma tālāko gaitu. Bet nu, Airton, dariet, kas še aplokā darāms. Es pa to laiku aiziešu līdz Sarkanā strauta iztekai un aplūkošu kalna zie­meļu nogāzi. Un pēc tam …

— Ko pēc tam, Smita kungs?

— Pēc tam mēs aplūkosim Dakara kapu… Es gribu redzēt… Vārdu sakot, es pēc pāra stundām atnākšu jums pakaļ.

Airtons uzsāka darbus aplokā, apkopdams kazas un muf- lonus, kurus jau pirmie izvirduma simptomi bij padarījuši sevišķi nemierīgus.

Pa to laiku Sairess Smits, uzkāpis kalna pakājes aus­trumu grēdās, devās uz Sarkanā strauta pusi, kur viņš ar saviem biedriem pašā pirmajā gājienā bij atraduši sēr­ūdens avotu.

Te bij notikušas lielas pārmaiņas. Vienas garaiņu strūk­las vietā tagad, kā pa stobru spēcīgi izpūstas, strāvoja augšā veselas trīspadsmit. Acīm redzams šajā vietā zemes virspuses garozai bij jāiztur milzīgs apakšzemes spiediens. Gaiss bij pilns ar sēra gāzi, ūdeņradi, ogļskābi un ūdens tvaiku. Sairess Smits manīja, kā dreb zem kājām vulkā­niskā tufa kārta, kas pārklāja ieleju un nebij nekas cits kā sacietējuši pelni, bet jaunas lavas izvirdumi vēl nekur nebij redzami.

To pašu inženieris novēroja' arī, pamatīgi pārlūkodams visu Franklina kalna ziemeļu nogāzi. No krātera augšup šāvās liesmu mēles un dūmu mutuļi; nemitīgs pelnu lie­lus lija zemē, bet ne tā sīkākā lavas straumīte nesūcās le­jup; acīm redzami izkusušo vielu masas nebij vēl aizsnie­gušos krāteri.

«Man patiktu labāk, ja tas jau būtu noticis,» Sairess Smits nodomāja. «Tad es, mazākais, zinātu, ka lava plūst pa parasto ceļu. Bet tagad neviens nevar apgalvot, ka tā nelauž citur sev izejas caurumu. Tomēr tas nav bīstamā­kais. Kapteinis Nēmo to jau bij nojaudis. Nē! Tas nav ļaunākais!»

Sairess Smits aizgāja līdz platajam notekas ceļam, kas aizsniedzās pie Haizivs līča. Šajā pusē viņš varēja labi aplūkot vecās straumes grumbuļus. Nebij nekādu šaubu, ka arī pēdējais izvirdums noticis ne visai sen.

Pa to pašu ceļu atpakaļ nākdams, viņš vērīgi klausījās dobjajā apakšzemes dūkoņā, kas līdzinājās gari stieptiem pērkona rūcieniem, kam cauri skanēja atsevišķi spalgi dārdiem. Pulksten deviņos no rīta viņš bij atkal aplokā.

Airtons gaidīja viņu.

— Lopi ir apkopti, Smita kungs, — viņš pavēstīja.

— Labi, Airton.

— Viņi liekas nemierīgi, Smita kungs.

— Jā. Viņiem ir instinkts, un tas nekad neviļ.

— Ja jūs vēlaties …

— Paņemiet lukturi un šķiltavas, — inženieris teica, — un iesim.

Airtons darīja, kā pavēlēts. Izjūgtie onagri ganījās ap­lokā. Vārtus no ārpuses aizslēguši, Sairess Smits ar Air- tonu nogriezās pa šauro taku, kas pret rietumiem aizsnie- cās līdz pat jūrai.

Zeme, pa kuru viņi gāja, bij it kā ar vati noklāta; tā bij nobirdināto pelnu kārta. Neviens četrkājis nebij re­dzams mežā. Pat putni bij aizlidojuši. Reizēm uznāca spē­cīga vēja pūsma, tā sagrieza gaisā pelnu virpuli, un gājēji vairs neredzēja viens otru. Viņi aizsedza mutes un acis ar mutautiņiem, lai nekļūtu akli vai nenoslāptu.

Tādā kārtā Sairess Smits ar Airtonu tikai lēnām tika uz priekšu. Gaiss bij smags, it kā skābeklis tajā pa daļai būtu izdedzis un gaiss kļuvis elpošanai nederīgs. Ik pēc simts soļiem viņiem bij jāapstājas, lai atvilktu elpu. Bij jau pāri desmitiem, kad inženieris ar savu biedru aizsniedza lielo bazalta un porfīra klinšu krauju salas ziemeļrietumu krast­malā.

Airtons un Sairess Smits sāka kāpt lejup pa šo krauju, turēdamies apmēram tai pašā vietā, pa kuru gāja viņējā negaisa naktī uz Dakara kapu. Gaišā dienas laikā šis ceļš nelikās tik bīstams, bez tam gludās klinšu plāksnes pār­klājusī pelnu kārta atļāva soļot drošāk.

Drīz bij aizsniegta krasta iekāre četrdesmit pēdu aug­stumā. Sairess Smits atminējās, ka šī iekāre diezgan lēzeni nosniedzas lejup līdz pat jūras līmenim. Lai gan jūrā patlaban bij bēgums, krastu nevarēja saredzēt, viļņi tieši apskaloja pelnu pārklāto bazalta klints sienas pakāji.

Sairess Smits un Airtons viegli atrada ieeju Dakara kapā un nostājās zem klints atkares, aiz kuras sākās ala.

— Tur vajag būt dzelzs plākšņu laivai, — inženieris teica.

— Tā ir tepat, Smita kungs, — Airtons atsaucās un vilka vieglo laivu lejā no klints atkares, kur tā bij no­slēpta.

— Kāpsim iekšā, Airton!

Abi kolonisti iekāpa laivā. Vieglas straumes nesta, laiva ātri slīdēja pa šoreiz stipri zemāku ieejas alu; tad Airtons uzšķīla uguni un aizdedzināja lukturi. To viņš piestipri­nāja kāda mieta galā un novietoja laivas priekšgalā, pats nosēdās pie airiem, kamēr Sairess Smits vadīja stūri, un tā viņi brauca uz tumšā kapa vidu.

«Nautila» te vairs nebij, kas savām ugunīm apgaismotu drūmo alu.

Var jau būt, ka spēcīgie gaismas rādītāji aparāti dzīlē vēl darbojās, bet augšā vairs nebij saskatāma ne mazākā atblāzma no tās vietas, kur dusēja kapteinis Nēmo.

Luktura vājās gaismas tomēr pietika, lai inženieris va­rētu virzīt laivu tuvāk pie sienas labajā pusē. Alas vidū valdīja īsts kapa klusums, bet no kalna dzīlēm skaidri va­rēja sadzirdēt nākam dobju dunoņu.