ŽILS VERNS: NOSLĒPUMU SALA

Uz Airtona kliedzienu kolonisti steidzās pie onagriem un aizjūdza tos ratos. Visiem bij viena un tā pati doma: pēc iespējas ātrāk nokļūt aplokā un izlaist kustoņus laukā.

Ap trijiem rītā viņi bij pie aploka. Drausmīga blēšana un maurošana jau pa gabalu liecināja, kādas bailēs pār­ņēmušas muflonus un kazas. Patlaban jau viena degošu vielu un izkusušu minerālu straumes atteka gāzās no pa­kājes grēdas lejā un pārdedzināja tajā pusē sētu. Airtons atrāva vārtus vaļā, pārbiedētie kustoņi izklīda uz visām pusēm.

Stundu vēlāk mutuļojošā lava pārplūdināja aploku, pār­vērta garaiņos ūdeni mazajā strautiņā, aizdedzināja māju, kura acumirklī uzliesmoja kā salmu kūlis, un līdz pēdē­jam stabam nopostīja sētu. Aploka vairs nebij!

Kolonisti mēģināja cīnīties pret šiem uguns plūdiem, bet veltīgi un bez panākuma, jo cilvēks ir pilnīgi bezspē­cīgs šādu dabas katastrofu priekšā.

Atausa divdesmit ceturtā janvāra diena. Pirms atgrieša­nās Granītpilī Sairess Smits ar biedriem gribēja pārlieci­nāties, kādā virzienā galu galā novērsīsies galvenā lavas straume. Franklina kalna lielākā nogāze bij pret austru­miem, un tāpēc bij jābaidās, ka, par spīti biezajam Jaka­maru mežam, ugunīgā straume var aizsniegties līdz pat Tālā skata augstienei.

— Ezers aizsargās mūs, — Ģedeons Spilets ieminējās.

— Es ceru, — Sairess Smits tikai strupi atbildēja.

. Kolonisti mēģināja nokļūt līdz līdzenumam, kur bij no­gāzusies Franklina kalna virsotne, bet lava aizšķēršļoja viņiem ceļu^ Tā plūda uz vienu pusi pa Sarkanā un uz otru — pa Ūdenskrituma strauta gultnēm, ceļā pilnīgi iz­tvaicēdama abas šīs upes. Nekādi nebij iespējams tikt pāri šai spēcīgajai straumei; gluži otrādi — soli pa solim bij jāatkāpjas tās gaitas priekšā. Vulkāns ar nošķelto virsotni vairs nebij pazīstams. Tā virsgals nu bij līdzens kā galds; lava izplūda pa diviem jaunizlauztiem krāteriem austrumu un dienvidu pusē un aiztecēja minētajos virzienos. No šiem jaunajiem krāteriem šāvās augšup dūmu un pelnu mākonis un savienojās ar tiem mākoņiem, kas bij nogu- luši pār salas debesīm. Pērkona grāvieni jaucās ar kalna dārdoņu. Balti nokaituši akmens gabali lidoja no krātera

Kvēlošu akmeņu lietus lija pār viņiem.

tūkstoš pēdu augstumā un pārsprāga kā kartečas. Vulkā­niskā izvirduma kvēlei pretī laistījās debesu zibeņi.

Ap pulksten septiņiem rītā kolonisti vairs nespēja palikt Jakamaru meža malā, kur bij patvērušies. Ne tikai kvē­lošu akmeņu lietus lija pār viņiem, bet arī lavas straume, pārplūdinājusi Sarkanā strauta gultni, draudēja nogriezt viņiem ceļu uz aploku. Pirmās koku rindas jau apņēma uguns; koku sula acumirklī pārvērtās tvaikos, tie plīsa kā raķetes, kamēr daži mazāk suloti palika pilnīgi neaiztikti šajā uguns postažā.

Kolonisti bij atgriezušies atkal uz aploka ceļa. Viņi gāja, pareizāk sakot, lēnām atkāpās. Lava pa nogāzi ātri plūda pret austrumiem; tās apakšējā kārta drīz atdzisa un sacie­tēja, bet jauni kvēlaini uzplūdi mutuļodami vēlās tai pāri.

Galvenā straume pa Sarkanā strauta gultni kļuva arvien bīstamāka. Viss mežs šajā apvidū bij apņemts, koku stum­bri jau mirka uguns plūdos, bet pār to galotnēm vērpās milzīgi melnu dūmu virpuļi.

Kolonisti apstājās pie ezera, pusjūdzi attālu no Sarkanā strauta ietekas. Te tagad jāizšķiras viņu dzīvības un nāves jautājumam.

Sairess Smits, paradis allaž būt skaidrībā par visu, kas sagaidāms, un zinādams, ka viņam darīšana ar cilvēkiem, kuri spēj uzklausīt patiesību, lai kāda tā bijusi, teica sa­viem biedriem:

— Vai nu ezers aizturēs lavas straumi un daļa salas netiks izpostīta, vai arī tā pārplūdinās visu Tālo rietumu mežu, tā ka ne kociņš, ne zāles činkuriņš vairs nepaliks pāri. Ja arī sala neuzsprāgst gaisā, mūs tomēr sagaida tikai nāve šajos kailajos lavas klajumos!

— Tātad, — Penkrofs atsaucās, rokas uz krūtīm sakrus­todams un ar kāju zemei piesperdams, — nav vērts arī vairs strādāt pie kuģa būves?

— Penkrof, — Sairess Smits atteica, — mums jādara savs pienākums līdz galam.

Šajā acumirklī lavas straume, izdedzinājusi savai gul­tnei platu joslu skaistajā mežā, aizsniedza ezera krastu. Te tas bij vaļņveidīgs un, ja būtu augstāks, varbūt spētu aizturēt lavu.

— Pie darba! — Sairess Smits iesaucās.

Biedri tūliņ saprata inženiera nodomu. Jāmēģina aiz- damhēt ceļu ugunīgajai upei un piespiest lavu ieplūst

Kolonisti aizsteidzās uz būvētavu pēc cirvjiem, kapļiem un lāpstām. No baļķiem un akmeņiem viņi dažās stundās uzcēla pēdu trīs augstu un vairākus simtus pēdu garu valni. Darbu pabeigušiem, viņiem likās, ka strādājuši tikai dažas minūtes.

Bij pats beidzamais laiks. Kvēlošā masa jau plūda pie uzceltās barjeras.

Elpu aizturējuši, ne vārda neteikdami, kolonisti sastin­guši vēroja divu elementu šausmīgo cīņu.

Kas tas bij par skatu — šī uguns un ūdens savstarpējā cīņa! Kāda spalva varētu aprakstīt šo brīnumaini šausmīgo ainu, kāda sarene to uzgleznot? No lavas kvēles ūdens iz­garoja šņākdams un svilpdams. Garaiņi šāvās augšup ne­saskatāmā augstumā, kā no spēji izlauzta tvaika katla ventiļa. Tomēr, lai cik daudz ūdens ezerā, tam tomēr būs jāizbeidzas, jo no jauna klāt te nekas vairs nepietecēja, turpretī lavas straume no sava neizsīkstošā avota vēla šurp arvien jaunus un atkal jaunus kvēlošus viļņus.

Pirmie lavas viļņi, ezerā iegāzušies, tūliņ atdzisa un sa­cietēja. Bet pāri tiem plūda turpmākie un jau tālāk uz vidu pārvērtās akmenī. Likās, ka tādā kārtā viss ezers izsusēs un sacietēs, jo krastam pārplūst tas nejaudāja, tā­pēc ka liela daļa ūdens pārvērtās garaiņos. Gaisā bij dzir­dama apdullinoša šņākoņa un svilpoņa, vējš dzina tvaikus pāri jūrai, tur tie atdzisa un kā smalks lietus lija zemē. Lavas kritums pieauga arvien garāks, sacietējušas lavas slāņi klājās cits pār citu. Kur agrāk rāmi virmoja ezera līmenis, tagad slējās augšup milzīga kūpoša klinšu gūzma, itin kā apakšzemes spēka piepeši augšup izcelta. Iedomā­jieties viesuļa sabangotu un tad divdesmit grādu aukstumā acumirklī sasalušu ūdeni — tāds izskatījās Granta ezers trīs stundas pēc tam, kad nenovēršamā lavas straume bij sākusi savu posta darbu. :

Šoreiz uguns pārspēja ūdeni!

Tomēr kolonistiem tā bij laime, ka lavas straume no­vērsās Granta ezerā. Tā viņi vēl atguva dažas dienas laika. Tālā skata augstiene, Granītpils un būvētava šim­brīžam vēl bij neskartas. Šis laiks bij izlietojams kuģa ap- šuves pabeigšanai un nodrīvēšanai. Tad ielaistu to ūdenī un tur arī pabeigtu tā takelāžu. Baidoties no eksplozijas, kas varētu sagraut salu, nekāds patvērums uz cietzemes vairs nebij drošs. Līdz šim tik izturīgā Granītpils kuru katru acumirkli varēja sabrukt.

Nākamās sešās dienās, no divdesmit piektā līdz trīsdes­mitajam janvārim, kolonisti pie kuģa būves pastrādāja tik daudz, kā citkārt to paveiktu divdesmit cilvēku. Tikai īsu brītiņu viņi nosnaudās; no krātera augšup virpuļojo­šās liesmas spilgti apgaismoja visu apkārtni, tā strādāt bij iespējams dienu un nakti. Vulkāna izvirdums nemitē­jās, tikai kļuva tā kā manāmi mazāks. Tā bij laime, jo ūdens ezerā bij tiklab kā pavisam izsīcis, un, ja jaunas lavas straumes bez apstājas virzītos vecajām, atdzisuša­jām pāri, tās nenovēršami pārplūdinātu Tālā skata aug­stieni un nokļūtu līdz pat jūrmalai.