ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Pēdu trīsdesmit gara, piecdesmit plata un tikai desmit pēdu augsta klints bij vienīgā, kas vēl pacēlās virs Klusā okeāna ūdeņiem.

Tas bij viss, kas palicis pāri no Granītpils klints ma­sīva! Milzīgā klints bij apgāzta, saskaldīta, nogremdēta, citcitā sakrautie granītbluķi turēja šo virsotni virs ūdens. Viss pārējais bij nozudis bezdibenī ap to; eksplozijas sa­plosītais Franklina kalna apakšējais konuss, Haizivs līča lavas žokļi, Tālā skata augstiene, Glābšanās saliņa, Balona ostas granīta kraujas, Dakara kapa bazalta grēdas, pat eksplozijas centram tik āttālā Čūskas pussala! No Linkolna salas nebij palicis pāri vairāk nekas kā tikai šīs klints šķautne, uz kuras paglābušies seši kolonisti un viņu suns Tops.

Visi dzīvnieki katastrofā bij aizgājuši bojā, putni un tāpat citi salas faunas pārstāvji — vai nu sadragāti, vai noslīkuši, arī nabaga Jups bij dabūjis galu šajā drausmī­gajā zemes sagruvumā.

Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Herberts, Penkrofs, Nebs un Airtons bij izglābušies tikai tādējādi, ka tajā acumir­klī, kad klints gabali sāka lidot pa gaisu, metās jūrā. '

Virspusē atkal izniruši, viņi neredzēja vairs nekā, iz­ņemot šo granīta bluķu kaudzi, un peldēja šurp.

Deviņas dienas viņi pavadīja uz šīs kailās klints! Kāds mazumiņš pārtikas, ko bij paguvuši paņemt līdz no Gra- nītpils, lāsīte lietus ūdens kādā klints iedobumā — tā bij visa šo nelaimīgo iztika. Viņu pēdējā cerība, viņu kuģis bij sadragāts, viņiem nebij nekādas iespējas tikt projām no šīs klints. Pat uguni uzkurt viņi nevarēja. Viņi bij no­tiesāti uz neglābjamu bojāeju!

Astoņpadsmitajā martā viņiem vēl bij atlicis ēdiens tikai divām dienām, lai gan viņi rīkojās gaužām taupīgi. Visas viņu zināšanas, viss viņu saprāts šādos apstākļos bij nevarīgs un velts. Viņu dzīvība bij likteņa rokās.

Sairess Smits bij mierīgs, Ģedeons Spilets nervozs, bet Penkrofs apslāpēta niknuma pilns staigāja pa klinti šurpu turpu. Herberts ne acumirkli neatstājās no inženiera un skatījās viņā, kā lūgdamies palīdzības, ko viņš taču ne­spēja sniegt.

Nebs un Airtons drūmi klusēja.

— Ak nelaime! Nelaime! — Penkrofs žēlojās. — Kaut mums jele rieksta čaula bijusi, ar ko braukt uz Tabora salu! Bet nekā! It nekā!

— Kapteinis Nēmo darīja labi nomirdams, — Nebs kād­reiz ieminējās.

Nākamās piecās dienās Sairess Smits ar saviem bied­riem ēda tikai pa krimsliņai, lai nenomirtu badā. Visi bij šausmīgi novājējuši, Herbertam un Nebam jau sāka parā­dīties delīrija simptomi.

Vai šādos apstākļos vēl varēja saglabāt kaut mazliet cerības? Nē! Uz ko tad viņi vēl varēja cerēt? Uz to, ka klints tuvumā parādīsies kāds kuģis? Bet no piedzīvoju­miem viņi taču zināja, ka kuģi nekad nerādījās šajos Klusā oķeāna apvidos. Vai varēja domāt, ka aiz likteņa lēmuma skota jahta taisni šajā laikā atbrauks uz Tabora

salu uzmeklēt Airtonu? Tas nebij ticams; un, ja ari jahta atbrauktu, tad, pārmeklējusi salu, kur nebij atstāts nekāds norādījums par Airtona dzīvesvietas maiņu, tūliņ atkal dotos prom uz dienvidiem.

Nē! Viņiem nebij vairs nekādas cerības izglābties! Vi­ņus uz šīs klints sagaidīja šausmīga nāve, nāve aiz bada un slāpēm!

Tā viņi gulēja, izstiepušies uz klints, tikko vairs apjauz- dami, kas ap viņiem notiek. Tikai Airtons, pēdējos spē­kus saņēmis, lāgu lāgiem vēl pacēla galvu un pameta iz­misušu skatienu pāri tuksnesīgajam jūras klajam…

Bet divdesmit ceturtā marta rītā Airtona rokas izstiepās pret vienu vietu šajā klajā, viņš uztrausās ceļos, tad pie­cēlās pavisam kājās, mēģinādams pamāt ar roku.

Kāds kuģis bij redzams klints tuvienē! Tas še nebrau­kāja uz labu laimi, bet taisnā virzienā ar pilnu tvaiku tuvojās klintij; nelaimē kritušie jau pirms vairākām stun­dām būtu varējuši to ieraudzīt, ja jaudājuši palūkoties.

— «Dunkans»! — nočukstēja Airtons un bez samaņas pakrita zemē.

Kad Sairess Smits un viņa biedri atkal atguva samaņu, viņi redzēja, ka atrodas kāda tvaikoņa kajītē, nevarēdami iedomāties, kā tur nokļuvuši.

No viena Airtona vārda viņi saprata visu.

— «Dunkans» … — Airtons nomurmināja.

— «Dunkans»! — atkārtoja Sairess Smits.

Un, rokas pret debesīm pacēlis, viņš iesaucās:

— Ak, visvarenais dievs! Tu esi gribējis, lai mēs tiktu izglābti!

Patie'šām — tas bij «Dunkans», lorda Glenarvona jahta, ko tagad vadīja Roberts, kapteiņa Granta dēls, kurš bij atbraucis uz Tabora salu, lai uzmeklētu Airtonu un aiz­vestu prom pēc divpadsmit gadu ilga nometināšanas laika..,

Kolonisti bij izglābti, viņi jau atradās ceļā uz mājām!

— Kapteini Robert, — Sairess Smits vaicāja, — kā jums varēja ienākt prātā uzņemt ceļu simt jūdzes tālāk uz ziemeļaustrumiem, kad Tabora salā Airtona neatradāt?

— Smita kungs, — Roberts Grants atbildēja, — es gri­bēju uzmeklēt ne vien Airtonu, bet arī jūs un jūsu biedrus.

—- Mani un manus biedrus!

— Bez šaubām, Linkolna salā

— Linkolna salā! — vislielākajā mērā pārsteigti, vienā mutē iesaucās Ģedeons Spilets, Nebs un Penkrofs.

— Kā jūs pazīstat Linkolna salu, — Sairess Smits vai­cāja, — ja tā nav atzīmēta itin nevienā kartē?

— Es to pazīstu no zīmītes, ko jūs bijāt atstājuši Ta­bora salā, — Roberts atbildēja.

— No zīmītes? — Ģedeons Spilets iesaucās.

— Bez šaubām, — Roberts atteica un parādīja kādu rakstu, kur bij apzīmēts Linkolna salas atrašanās vietas garums un platums un norādīts, ka tā ir Airtona un piecu amerikāņu kolonistu tagadējā uzturas vieta.

— Kapteinis Nēmo!… — Sairess Smits noteica, aplū­kojis zīmīti un konstatējis, ka to rakstījusi tā pati roka, kas bij rakstījusi aplokā atrasto zīmīti.

— Ak! — Penkrofs iesaucās. — Tātad viņš ir bijis tas, kas ar mūsu «Bonadventuri» aizbraucis līdz Tabora sa­lai! …

— Lai aizvestu šo zīmīti, — Herberts papildināja.

— Vai man nebij taisnība, — jūrnieks teica, — ka pēc nāves kapteinis Nēmo mums vēlreiz palīdzēs!

— Mīļie draugi, — Sairess Smits teica, dziļi aizkusti­nāts, — lai dievs parāda visu savu žēlastību mūsu glābē­jam kapteinim Nēmo!

Sairesam Smitam tā runājot, kolonisti bij noņēmuši ce­pures un čukstēja kapteiņa vārdu.

Tad Airtons piegāja inženierim klāt un vientiesīgi vaicāja:

— Ko lai daru ar šo šķirstiņu?

Šķirstiņu Airtons, salai uzsprāgstot, ar dzīvības bries­mām bij izglābis un gribēja atdot inženierim.

— Airton! Airton! — Sairess Smits iesaucās.

Tad viņš pagriezās pret Robertu Grantu.

— Cienījamais kungs, — viņš teica, — jūs toreiz pa­mētāt noziedznieku, bet tagad atkal sastopat goda vīru; es esmu lepns, ka varu spiest viņa roku.

Robertam Grantam tika pārstāstīts brīnišķais stāsts par kapteini Nēmo un Linkolna salas kolonistu dzīvi. Atzīmē­jis šo klinti Klusā okeāna kartē, kapteinis Grants pavēlēja griezt kuģi atpakaļ un braukt mājup.

Pēc piecpadsmit dienām kolonisti izkāpa Amerikas krastā un atrada savu tēvzemi atkal mierīgu pēc bries­mīgā kara, kurā uzvarējusi bij likumība un taisnība.

Lielākā daļa no kapteiņa Nēmo Linkolna salas kolonis­tiem atstātā mantojuma tika izlietota plaša zemes īpašuma iegūšanai Savienoto Valstu Aijovas štatā. Vienu vie­nīgo — pašu lielāko un dārgāko pērli «Dunkana» pārves­tie kolonisti aizsūtīja lēdijai Glenarvonai kā piemiņu no avāriju cietušajiem, ko bij izglābis «Dunkans».