ŽILS VERNS - NOSLĒPUMU SALA

Bet, ja šī salas puse pagaidām bij pasargāta, to neva­rēja teikt par tās rietumu daļu.

Otrā lavas straume, virzīdamās pa Ūdenskrituma upes plato, stāvām apmalām norobežoto ieleju, nesastapa savā ceļā nekādu šķēršļu un izplūda pa visu Tālo rietumu mežu. Šajā karstajā un sausajā gadalaikā koki bij stipri izžuvuši, mežu apņēma milzīga uguns jūra, jo vienā acumirklī reizē aizdegās tikpat koku stumbri apakšā, kā lapotņa biezi sa- pīņāto zaru režģis augšā. Likās pat, ka liesmu straume augšā pa zaru virsotnēm skrēja ātrāk nekā lavas straume apakšā pa zemi.

Pārbiedētie, izmisušie kustoņi un zvēri — jaguāri, meža cūkas, kabijas, kuļas — viss spalvotais un spārnotais me­dījums sadrūzmējās gar Pateicības upi un Tadornu purvā viņpus Balona ostas ceļam. Bet kolonisti bij tā aizņemti savā darbā, ka nepiegrieza vērību pat bīstamiem plēsī­giem zvēriem. Viņi bij pametuši Granītpili, arī «kamīnā» nemeklēja patvērumu, bet mita vienkāršā audekla teltī pie Pateicības upes ietekas.

Katru dienu Sairess Smits un Ģedeons Spilets uzkāpa Tālā skata augstienē. Dažreiz arī Herberts pavadīja viņus. Turpretim Penkrofs neparko negribēja vairs redzēt savas izpostītās salas ainavu.

Patiešām tā bij bēdīga ainava. Visa salas mežīgā daļa tagad bļj pilnīgi kaila. Tikai Čūskas pussalas vistālākajā iekārē vēl bij redzams viens vienīgs zaļu koku pudurītis. Šur un tur gaisā paslējās apdedzis melns koka skelets. Mežainie apgabali bij kļuvuši vēl tuksnesīgāki nekā Ta- dornu purvs. Lava bij pārplūdusi visgarām. Citreizējo brī­nišķi zaļo mežu vietā tagad bij kails vulkānisku izvirdumu pārklājs. Pa Ūdenskrituma un Pateicības upju gultnēm vairs neviena lāse ūdens neietecēja jūrā; kolonisti neva­rētu veldzēt slāpes, ja Granta ezers arī būtu pilnīgi izsu­sējis. Bet, par laimi, tā dienvidu daļā vēl bij saglabājies tāds kā neliels dīķis, kas tagad bij vienīgā dzeramā ūdens krātuve visā salā. Pret ziemeļrietumiem vulkāna pakājes kraujas likās kā milzu ķetnas nagi, iecirtušies zemē. Drausmīgs, satricinošs skats! Pagalam kolonistu auglīgā, zaļā, mežiem apaugusī, dzidrām upēm slacinātā, labības druvām viļņojošā zeme, pēkšņi viņi bij izmesti uz tuksne­sīgas klints, kur dzīvot vairs nebij iespējams!

— Sirds lūst, visu to redzot! — Ģedeons Spilets teica.

— Jā gan, Spilet, — inženieris atbildēja. — Kaut tikai mums pietiktu laika pabeigt kuģa būvi, tas tagad mūsu vienīgais glābiņš!

— Vai jums, Saires, neliekas, ka vulkāns grasās it kā aprimt? Tas gan vemj vēl lavu, bet, ja nealojos, mazāk nekā sākumā!

— Tas neko nenozīmē, — Sairess Smits atteica. — Kalna iekšienē vēl vienmēr kvēlošas masas pilna, un jūra katru acumirkli var tur ieplūst. Mēs patlaban esam gluži tādā pašā stāvoklī kā jūrnieki ūz degoša kuģa, ko nav iespē­jams apdzēst, viņi gaida tikai brīdi, kad uguns aizsniegs pulvera pagrabu. Nāciet, Spilet, nāciet! Nezaudēsim ne­vienu acumirkli!

Vēl astoņas dienas — līdz septītajam februārim — lava izplūda joprojām, bet ierobežotā mērā. Sairess Smits vis­vairāk baidījās, ka lavas straume neaizsniedz jūrmalu, tad arī kuģa būvētava būtu neglābjami pagalam. Ap šo laiku kolonisti sajuta, ka sāk drebēt pati sala; tas viņus ārkār­tīgi uztrauca.

Bij divdesmitais februāris. Līdz kuģa galīgai pabeigša­nai bij nepieciešams kāds mēnesis. Vai sala izturēs līdz tam laikam? Penkrofs un Sairess Smits bij nodomājuši ielaist kuģi jūrā, tiklīdz tā korpuss būs labi nodrīvēts. Klāju, mastus, takelāžu un visu iekšējo ierīkojumu pa­veiks vēlāk, galvenais — lai būtu kur patverties ārpus salas. Varbūt labākais aizgādāt kuģi Balona ostā, proti, visattālākajā vietā no izvirduma centra, jo pie Pateicī­bas upes ietekas spraugā starp saliņu un granītsienu

sprādziena gadījumā tas neglābjami tiktu sadragāts. Kolo­nisti ar visiem spēkiem centās pabeigt kuģa korpusu.

Tā pienāca trešais marts. Kolonisti rēķināja, ka darbs būs paveicams kādās desmit dienās.

Cerība atkal atausa viņu sirdīs, kuras bij tik daudz pār­cietušas šajā ceturtajā Linkolna salā pavadītajā gadā. Pat Penkrofs likās it kā pamostamies no drūmā stinguma, kurā bij nogrimis, redzēdams sagrūstam drupās visu, ko viņš te cēlis un ierīkojis. Taisnība, par citu viņš nedomāja kā vienīgi tikai par šo kuģi, uz kuru lika visas savas cerības.

— Mēs to pabeigsim, — viņš teica inženierim, — mēs to pabeigsim, Sairesa kungs, jo tuvojas jau dienas un nakts viengaruma laiks. Ja vajadzīgs, varēsim pamest Lin­kolna salu, aizbraukt uz Tabora salu un tur pārlaist ziemu. Bet Tabora sala pret Linkolna salu! Ak, es nelaimīgais! Vai es jebkad varēju to iedomāties!

— Pasteigsimies! — inženieris nemitīgi atbildēja vienu un to pašu.

Un viņi strādāja atkal, ne mirkli nezaudēdami.

— Mīļais kungs, — Nebs ievaicājās pēc dažām die­nām, — ja kapteinis Nēmo bijis vēl dzīvs, vai jūs domā­jat, ka viss te tā notiktu?

— Jā gan, Neb, — Sairess Smits atbildēja.

— Es nu gan tam neticu, — Penkrofs iečukstēja Nebam ausī.

— Es arī ne, — Nebs nopietni atbildēja.

Marta pirmajā nedēļā Franklina kalns atkal kļuva drau­došs. Tūkstošiem stikla pavedienu, ko izveidoja šķidrā lava, kā lietus lija zemē. Krāteris atkal bij pārpilns, kvē­lošais šķidrums plūda prom pa visām vulkāna nogāzēm. Lavas straume tecēja pāri sastingušajiem slāņiem un iz­nīcināja pirmā izvirduma laikā paglābušos nožēlojamos koku skeletus. Šoreiz tā virzījās gar Granta ezera dienvid­austrumu krastu, pāri Glicerīna strautam un applūdināja Tālā skata augstieni. Šis pēdējais trieciens kolonistiem bij šausmīgs. No dzirnavām, putnu dārza ēkām un citām būvēm it nekas vairs nepalika pāri. Izbiedētie putni iz­klīda uz visām pusēm. Tops ar Jupu bij pārbijušies vis­augstākajā mērā, ar savu instinktu viņi nojauda, ka tuvo- jas katastrofa. Liela daļa salas apdzīvotāju -kustoņu bij dabujuši galu jau pirmajā izvirdumā. Pāri palikušie vēl atrada patvērumu tikai Tadornu purvā, atskaitot tos, kuri bij patvērušies Tālā skata augstienē. Bet arī no šīs mājvietas tie nu bij izdzīti, lavas straumes, kas sākumā at­dūrās pret granītsienu, uzplūda arvien augstāk, līdz sāka velties pāri un ugunīgiem kritumiem gāzties lejup. Tā bij neaprakstāmi baiga aina. Nakti varēja domāt, ka te ir liesmojošs Niagāras ūdenskritums ar lejup krītošām ver­došām masām un augšup kūpošiem kvēlainiem garaiņiem!

Kolonisti bij spiesti meklēt patvērumu savā pēdējā mi­teklī; lai gan kuģa virsmala vēl nebij pienācīgi nodrīvēta, viņi nolēma nolaist to ūdenī.

Penkrofs un Airtons ņēmās sagatavot visu nepieciešamo nolaišanai, kas bij nolikta uz rītu, devīto martu.

Bet naktī no astotā uz devīto martu milzīgs garaiņu stabs ar šausmīgiem rībieniem un dārdieniem uzšāvās vai­rāk nekā trīstūkstoš pēdu augstu. Acīm redzami Dakara kapa siena bij pakļāvusies gāzu spiedienam un jūras ūdens, gāzdamies iekšā vulkāna bezdibeņa versmē, acu­mirklī iztvaikojis. Krātera izeja bij nepietiekoša šim mil­zīgajam eksplodējošo garaiņu apjomam. Drausmīgs, simts jūdžu tālumā dzirdams sprādziens satricināja gaisu. Kalna palieku gabalj sagāzās jūrā, un pēc pāra acumirkļiem Klu­sais okeāns pārklāja to vietu, kur kādreiz bijusi Linkolna sala.