LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

Drīz vien Trusis pamanīja Alisi, kas centīgi meklēja pazudušās lietas, un dusmīgā balsī iesaucās:

— Paskat tikai, Mērija Anna, ko tu še dari? Uz kar­stām pēdām skrien mājās un atnes man vēdekli un cimdu pāri! Žigli!

Alise tik ļoti nobijās, ka tūlīt metās Truša norādī­tajā virzienā, nemaz nemēģinot paskaidrot, ka tas kļū­dījies.

— Trusis noturēja mani par savu istabeni, — viņa skrienot sacīja. — Cik viņš būs pārsteigts, uzzinādams, kas es īstenībā esmu! Tomēr aiznesīšu viņam vēdekli un cimdus, protams, ja vien varēšu tos atrast.

Līdzko Alise bija to pateikusi, viņa ieraudzīja savā priekšā mazu, glītu mājiņu, pie kuras durvīm bija pie­stiprināta spoža misiņa plāksnīte ar iegravētu uzrakstu B. TRUSIS. Viņa bez klauvēšanas iegāja iekšā un stei­dzās augšā pa kāpnēm, nobažījusies, ka tik nesatiek īsto Mēriju Annu un netiek izdzīta no mājiņas, pirms būs paguvusi atrast cimdus un vēdekli.

— Ir gan jocīgi, — Alise savā nodabā sacīja, — būt par izsūtāmo Trusim! Šķiet, nākošā, kas mani izrīkos, būs Dina!

Viņa iztēlojās, kā tas varētu notikt:

— «Mis Alise! Tūlīt nāc šurp un saposies pastai­gai!» — «Tūdaļ nākšu, auklīt! Bet man vēl kādu brīdi

— Uz karstām pedam skrien majas un atnes man vedekli un cimdu pāri!

jāuzmana šī peļu ala, lai peles netiek ārā, kamēr Dina atgriezīsies.» Bet diez vai Dinu paturētu mājās, ja viņa sāktu izrīkot cilvēkus! — Alise turpināja.

Tā spriedelēdama, Alise bija ienākusi mazā, tīrā istabiņā, kurā pie loga stāvēja galds un uz tā (kā viņa bija cerējusi) atradās vēdeklis un divi vai trīs pāri mazu, baltu smalkādas cimdu. Viņa paņēma vēdekli, cimdu pāri un gribēja jau steigties no istabas laukā, kad pēkšņi ieraudzīja pie spoguļa mazu pudelīti. Šo­reiz pie tās nebija papīra ar uzrakstu IZDZER MANI, tomēr viņa pudeli atkorķēja un pielika pie lūpām.

— Es zinu, tiklīdz ko ieēdīšu vai iedzeršu, noteikti atgadīsies kaut kādi brīnumi, — viņa sacīja. — Jā­pamēģina, kādus brīnumus īsti dara šī pudele. Es ļoti ceru, ka tā man liks atkal izaugt lielai, jo esmu gluži nomocījusies, būdama tik maza kripatiņa!

Patiešām, tā arī notika, turklāt daudz ātrāk, nekā Alise varēja iedomāties: viņa vēl nebija iztukšojusi pusi pudeles, kad galva atsitās pret griestiem un viņai vajadzēja krietni vien saliekties, lai nenolūztu kakls. Viņa steidzīgi nolika pudeli un sacīja:

— Nu ir diezgan, cerams, ka lielāka vairs neaugšu. Jau tagad vairs netieku pa durvīm ārā. Kāpēc es tik daudz izdzēru!

Ak vai! Nožēlot bija par vēlu. Alise auga aizvien lielāka un lielāka, un drīz vien viņai vajadzēja no­tupties; taču pēc mirkļa ari tas nelīdzēja, un viņa mē­ģināja iekārtoties guļus uz grīdas, ar vienas rokas el­koni atspiezdamās pret durvīm, otru aizlikdama aiz gal­vas. Augšana nemitējās, un beidzot Alise vienu roku izkāra pa logu ārā un vienu kāju iebāza skurstenī.

— Ko lai es tālāk daru, es vairs nezinu. Kas ar mani tagad notiks? — Alise uztraucās.

Par laimi, mazās brīnumpudelītes iedarbība bija bei­gusies un Alise lielāka vairs neauga, tomēr viņa jutās

gauži nelāgi, un nav jau nekāds brīnums, jo viņai ne­bija izredžu kādreiz atkal izkļūt no istabas laukā.

— Mājās tomēr bija daudz patīkamāk, — Alise pie sevis sprieda. — Tur nebija visu laiku jākļūst ne lie­lākai, ne mazākai un nebija jāklausās peļu un trušu pavēlēs. Es gandrīz vai nožēloju, ka devos lejup pa Truša alu… kaut gan… kaut gan, zināt, šāda dzīve ir ļoti neparasta! Man tā gribas zināt, kas varētu ar mani atkal atgadīties! Kad mājās lasīju pasakas, es domāju, ka dzīvē tā nemaz nenotiek, bet tagad es pati dzīvoju pasakā! Par mani vajadzētu sarakstīt grā­matu! Katrā ziņā vajadzētu! Kad izaugšu liela, es uz­rakstīšu … Jā, bet es jau esmu liela, — Alise skumji piebilda. — Vismaz šeit vairs nav vietas, kur augt vēl lielākai! Bet vai es nekad nekļūšu vecāka? — domāja Alise. — Vienā ziņā tas būtu lieliski — nekad nekļūt par vecu sievieti… Bet tad man visu laiku būtu jā­mācās, jāgatavo stundas! Vai, tas gan man nepatiktu!

— Ak, tu muļķa Alise! — viņa pati sev atbildēja.

— Kā tu šeit vari mācīties? Vai! Seit tik tikko pietiek vietas tev pašai, mācību grāmatām vietas te nav!

Alise joprojām prātoja gan šā, gan tā, un iznāca garu garā saruna. Pēc brīža ārpusē atskanēja kāda balss, un Alise ieklausījās.

— Mērija Anna! Mērija Anna, — balss sauca, — tū­līt atnes manus cimdus!

Tad uz kāpnēm atskanēja viegla pēdiņu dipoņa. Alise nodomāja, ka Trusis viņu meklē, un tā nodre­bēja, ka mājiņa salīgojās. Uztraukumā viņa bija pilnīgi aizmirsusi, ka tagad ir tūkstošreiz lielāka nekā Trusis un no Truša nav jābīstas.

Trusis pienāca pie durvīm un mēģināja tās atvērt, bet, tā kā durvis vērās uz iekšpusi un Alises elkonis atradās tām priekšā, pūles bija veltīgas. Alise dzirdēja, ka Trusis nosaka:

— Nu tad es iešu apkārt un iekāpšu pa logu.

«Nekas neiznāks,» Alise nodomāja, un, nogaidījusi,

kamēr zem loga, kā viņai likās, kjuva dzirdami Truša soļi, viņa izpleta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Viņa neko nesaķēra, bet izdzirda baiļu kliedzienu, tad kritiena troksni, pēc tam plīstošu stiklu šķindoņu un secināja, ka Trusis, ļoti iespējams, iekritis gurķu le­cektī vai kādā citā tamlīdzīgā vietā.

Tad atskanēja kāda nikna balss — kliedza laikam Trusis: — Pat! Pat! Kur tu esi?

Kāda cita balss, kuru Alise nekad agrāk nebija dzir­dējusi, atbildēja:

— Protams, šeit! Roku ābolus, jūsu augstība!

— Roku ābolus, roku ābolus! — Trusis pārskaities sauca. — Šurp! Nāc un palīdzi man izrāpties laukā! — (Atkal plīstošu stiklu troksnis.)

— Klausies, Pat, saki man — kas tur logā rēgojas?

— Protams, tā ir roka, jūsu augstība! — (Tas izru­nāja «r-r-r-oka».)

— Roka… Ak, tu āmurgalva! Kurš tad redzējis tik lielu roku? Tā ir loga lielumā.

— Protams, jūsu augstība, loga lielumā, tomēr tā ir roka.

— Lai būtu… Bet kas tai rokai te meklējams? Ej un aizvāc to prom!

Iestājās ilgs klusums, un Alise laiku pa laikam sa­dzirdēja čukstus: «Protams, man nepatīk, jūsu aug­stība, ļoti nepatīk!» — «Ak, tu zaķpastala, dari, kā pa­vēlu!» Un Alise atkal izplēta visus piecus pirkstus un grāba ciet. Šoreiz atskanēja divi vārgi spiedzieni un atkal plīstošu stiklu troksnis.

«Cik daudz tur ir gurķu lecekšu!» Alise domāja. «Gribētos zināt, ko viņi tagad iesāks. Ja viņi gatavo­jas mani izvilkt pa logu, tad kaut tas viņiem izdotos! Es nevēlos šeit ilgāk palikt!»

Alise gaidīja, kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, beidzot atskanēja mazu divriču rīboņa un daudzu balsu murdoņa, jo visi runāja reizē; Alisei izdevās sa­klausīt dažus teikumus: «Kur ir otras kāpnes?» — «Man bija jāatnes tikai vienas, Bils nes otras.» — «Bil! Nes šurp, veco zēn!» — «Tā, pieslieniet tas pie šī stūra!» — «Ak, ne jau tā, vispirms sasieniet abas kopā, citādi tās nesniedzas pat līdz pusei!» — «Gan jau būs labi, nav ko kasīties!» — «Šurp! Bil, ķer virvi!» — «Vai jumts izturēs?» — «Uzmanīgi! Viens kārniņš kus­tas!» — «Vai! Tas jau krīt lejā!» — «Sargiet galvas!» (Skaļš brīkšķis.) «Kas vainīgs?» — «Liekas, Bils.» — «Kuram jālaižas?» — «Nē, es ne! Tu pats!» — «Es gan ne!» — «Bilam jālaižas!» — «Šurp, Bil, saimnieks pa­vēl tev laisties lejup pa skursteni!»