LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

— Labi, es to apēdīšu, — Alise noteica, — un, ja tad izaugšu lielāka, varēšu aizsniegt atslēgu, bet, ja kļūšu vēl mazāka, varēšu izspraukties pa durvju apakšu; šā vai tā, bet dārzā es iekļūšu. Lai notiek kas notikdams!

Alise nokoda mazu gabaliņu un, uzlikusi roku uz pa­kauša, lai varētu noteikt, vai kļūst lielāka vai mazāka, nobažījusies sacīja:

— Kas nu būs? Kas nu būs?

Alise jutās gauži pārsteigta, ka paliek tikpat liela kā bijusi. Tas, protams, ir gluži dabiski: parasti, kūkas ēdot, neviens nepārvēršas, bet Alise bija tik ļoti ieju­tušies brīnumu pasaulē, ka šķita — ir garlaicīgi un muļķīgi, ja dzīve rit kā parasti.

Tāpēc Alise nekavējās un mudīgi vien notiesāja visu kūku.

— Arvien dīvainīgāk un dīvainīgāk! — Alise iesau­cās (viņa bija tik ļoti pārsteigta, ka uz mirkli pat aiz­mirsa, kā pareizi jārunā). — Es kļūstu tik liela kā vis­milzīgākais teleskops, kāds vispār bijis! Palieciet sveikas, kājas! (Kad viņa paskatījās uz kājām, tās atradās tik tālu, ka gandrīz nebija vairs saredzamas.) Ak, manas nabaga kājiņas! Gribētu zināt, dārgās, kas jums tagad uzvilks zeķes un kurpītes. Es pati noteikti nevarēšu. Es atrodos pārāk tālu, lai ar jums noņemtos, tieciet pašas ar sevi galā, kā protat.

«Bet man jābūt laipnai pret savām kājām,» Alise domāja, «citādi tās neies turp, kurp es gribēšu! Teik­sim, katros ziemsvētkos es tām dāvināšu jaunu zābaku pāri.»

Un viņa prātoja, kā to izdarīs.

— Zābaki būs jānogādā ar pastnieku. Tas tik būs joks — sūtīt dāvanas savām kājām! Un cik dīvaini adrese izskatīsies!

Ļ. cien. Alises labajai kājai Paklājs

Pie kamīna režģa.

(Ar sveicienu Alise)

Šausmas, kādas muļķības es runāju!

Sajā mirklī Alises galva atsitās pret zāles griestiem;

tagad viņa bija vairāk nekā deviņas pēdas' gara. Alise steigšus paķēra no galda mazo zelta atslēdziņu un me­tās pie durvīm, aiz kurām atradās dārzs.

Nelaimīgā Alise! Tagad viņa varēja vienīgi nogul­ties uz sāniem un ar vienu aci paskatīties uz dārzu, bet iekļūt dārzā bija vēl neiespējamāk nekā agrāk. Alise apsēdās uz grīdas un sāka atkal raudāt.

— Tev vajadzētu kaunēties no sevis, — Alise sa­cīja, — tik liela meitene kā tu (tas pilnīgi atbilda pa­tiesībai), un tā raudāt! Tūlīt izbeidz, ka es tev saku!

Bet raudāšana nemitējās, asaras lija aumaļām, ap Alisi izveidojās liels, apmēram četras collas dziļš dīķis, kas applūdināja zāli līdz pusei.

Pēc kāda laika Alise izdzirda tālumā sīku soļu di- poņu un aši notrausa asaras, lai redzētu, kas nāk. Tas bija Baltais Trusis, kurš atgriezās lieliski uzcirties, ar baltiem smalkādas cimdiem vienā rokā un lielu vē­dekli otrā. Viņš steidzās teciņus vien un pie sevis mur­mināja:

— Ak! Hercogiene! Hercogiene! Cik viņa būs sa­niknota, ja likšu viņai gaidīt!

Alise jutās tik izmisusi, ka bija ar mieru lūgt palī­dzību jebkuram, tāpēc, kad Trusis bija pienācis tuvāk, viņa klusā, kautrīgā balstiņā iesāka:

— Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipns, ser …

Trusis pamatīgi satrūkās, smalkādas cimdi un vē­deklis izkrita no rokām, un viņš aizdrāzās tumsā, cik ātri vien jaudāja.

Alise pacēla cimdus un vēdekli un, tā kā zālē bija ļoti tveicīgi, ar vēdekli vēsinājās, nepārtraukti runā­dama:

— Vai! Kādi brīnumi gan šodien notiek! Vēl vakar viss ritēja kā parasti. Nez vai es pa nakti būtu pār­

vērtusies? Atjaujiet, lūdzu, apdomāties: vai es biju tāda pati, kad šorīt piecēlos? Cik atceros, es, liekas, jutos mazliet savādāk. Bet, ja es vairs neesmu tā pati, tad nākošais jautājums: kas tad galu galā es esmu? Vai! Tā nu gan ir sarežģīta mīkla!

Un Alise centās atcerēties visus bērnus, kurus pa­zina un kuriem bija tikpat daudz gadu, cik viņai, lai pārliecinātos, vai nav pārvērtusies par kādu no viņiem.

— Ada es noteikti neesmu, — viņa sacīja, — jo Adai mati ir gari un sprogaini, bet manējie — nemaz nav sprogaini; arī Meibla es nevarētu būt, jo es zinu visu ko, bet viņa — ak! — viņa nezina gandrīz neko. Turklāt viņa ir viņa un es esmu es! Vai! Kaut kas nesaprotams! Jāpārbauda, vai es atceros visu, ko esmu mācījusies. Paskatīsimies: četrreiz pieci ir divpadsmit, un četrreiz seši ir trīspadsmit, un četrreiz septiņi ir… Vai! Tā turpinot, līdz divdesmit es netikšu! Reizrēķins vēl neko nepierāda, pamēģināsim ar ģeogrāfiju. Lon­dona ir Parīzes galvaspilsēta, un Parīze ir Romas gal­vaspilsēta, un Roma ir… Nē, tas viss ir nepareizi, es zinu! Citādi nevar būt, es esmu pārvērtusies par Meiblu! Vēl pamēģināšu noskaitīt: «Cik jauki jaunā bitīte…» — Viņa salika rokas tā, it kā atbildētu stundā, un tad sāka skaitīt, bet balss skanēja svešādi un izklausījās aizsmakusi, arī dzejoļa vārdi bija pa­visam dīvaini:

Cik jauki krokodilēns jauns Māk savu asti post! Ik zelta zvīņu mazgā sprauns Viņš Nīlas ūdeņos.

Cik vēlīgi ver žokļus tas, Cik bezrūpīgi smaida Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!

«Un laipni mazās zivtiņas Pie sevis ciemos gaida!»

— Tie noteikti nav īstie vārdi, — Alise izmisusi teica, un acīs atkal saskrēja asaras. — Es tomēr esmu Meibla, un man būs jāiet un jādzīvo tai mazajā, pie­smakušajā mājiņā, un man nebūs gandrīz nekādu rotaļ­lietu! Ak vai, un vienmēr tik daudz būs jāmācās! Nē! Es kaut ko izdomāju — ja es esmu Meibla, palikšu šeit, lejā! Un velti viņi, noliekušies pie alas, sauks: «Mīļā Alise, nāc atpakaļ!» Es tikai paskatīšos uz augšu un teikšu: «Vispirms pasakiet man — kas es tagad esmu?» Ja man patiks būt par to meiteni, kuru viņi nosauks, es atgriezīšos, ja ne — palikšu lejā tik ilgi, kamēr pārvērtīšos par kādu citu! Bet… Ak vai! — Alise, skaļi šņukstot, iesaucās. — Man ļoti gribas, lai viņi paskatītos lejā! Man ļoti apnicis šeit vienai būt!

Izteikusi šos vārdus, viņa pameta skatienu uz rokām un bija pārsteigta, ka runājot uzvilkusi vienu no Truša mazajiem, baltajiem smalkādas cimdiem.

«Kā es to esmu varējusi izdarīt?» viņa nodomāja, «Laikam atkal kļūstu maza.»

Piecēlusies viņa aizgāja pie galda, lai pamērītos, un atklāja, ka ir kādas divas pēdas gara un kļūst aizvien mazāka un mazāka. Drīz vien atklājās, ka vainīgs ir vēdeklis, ko Alise visu laiku turēja rokās, un viņa steidzīgi nometa to zemē — tieši laikā, lai paglābtos no pilnīgas izgaišanas.

— Cik tur trūka, un manis vairs nebūtu! — Alise sacīja, pamatīgi izbijusies par pēkšņo-pārmaiņu, tomēr priecīga, ka vēl kaut kas no viņas palicis pāri. — Ta­gad mudīgi prom uz dārzu! — Un, ko kājas nes, viņa skrēja pie durtiņām, bet — kaut kas traks! — mazās durtiņas bija atkal ciet, un mazā zelta atslēdziņa, tāpat kā agrāk, atradās uz stikla galda. — Tik bēdīgi man vēl savu mūžu nav klājies, — prātoja nabaga bērns, — jo nekad agrāk neesmu bijusi tik maza! Jāsaka, tas patiešām ir ļoti nelāgi, jā gan!

Kad Alise bija izteikusi šos vārdus, viņai pēkšņi pa­slīdēja kāja, un nākamajā acumirklī — plunkš! — viņa līdz pat zodam atradās sāļā ūdenī. Sākumā viņa nodomāja, ka iekritusi jūrā.

— Tagad es varu doties atpakaļ ar vilcienu, — viņa sacīja.

(Reiz Alise bija aizvesta uz jūrmalu, un viņai radās priekšstats: lai kurā vietā Anglijas piekrastē viņa at­rastos, jūrā vienmēr būs peldēšanās mašīnas [3] , plud­malē bērni, kas ar koka lāpstiņām rok smiltis, tālāk