LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

Pēc brīža viņa atkal ierunājās:

— Kas notiks, ja es izkritīšu zemeslodei cauril Tas tik būtu joks — nokļūt starp cilvēkiem, kas staigā galvām uz leju! Tos laikam sauc par antipātiem. (Šo­reiz Alise ļoti priecājās, ka neviens viņu nedzird, jo vārds «antipāti» izklausījās galīgi aplam.) — Jā, zināt, man laikam vajadzēs viņiem pajautāt, kā šo zemi sauc. «Kundze, sakiet, lūdzu, — vai šī ir Jaunzēlande vai Austrālija?» (Tā spriedelēdama, viņa mēģināja pakla­nīties — iedomājieties, kā var paklanīties, krītot pa gaisu lejā! Kā jums liekas, vai jūs to spētu izdarīt?) Viņa vēl nodomās, ka esmu maza muļķa meitene. Nē, jautāt nekādā ziņā nedrīkst, iespējams, ka zemes no­saukumu es redzēšu kaut kur uzrakstītu.

Lejup, lejup, lejup… Nekā cita nebija ko darīt, un Alise čaloja atkal tālāk:

— Varu iedomāties, kā Dina pēc manis šovakar ilgo­sies! (Dina bija kaķis.) Cerams, ka mājnieki tējas laikā neaizmirsīs Dinai ieliet tasīti piena. Dina, mana dārgā! Es tā vēlos, kaut tu būtu kopā ar mani! 2ēl, te, gaisā, peļu laikam nav, bet tu varētu ķert zaķus, zini, tie ir ļoti līdzīgi trušiem. Nez vai kaķi ēd zaķus? — Alise jutās nogurusi un miegainā balsī runāja tālāk: — Vai kaķi ēd zaķus? Vai kaķi ēd zaķus? — Un dažkārt: — Vai zaķi ēd kaķus? — Tā kā viņa nezināja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem, vārdu kārtībai se­višķas nozīmes nebija. Alise atskārta, ka ir jau iesnau­dusies un sapņo — viņa iet roku rokā ar Dinu un visā nopietnībā tai jautā: «Paklau, Dina, saki man taisnību — vai tu esi kādreiz ēdusi zaķi?» Te pēk­šņi — blāc! blāc! — Alise nokrita uz žagaru un sausu lapu kaudzes, un lidojums lejup bija galā.

Alise nemaz nesasitās un, acumirklī pielēkusi kājās, palūkojās apkārt, bet virs galvas bija melna tumsa; priekšā atkal atradās garš tunelis, un aizvien vēl va­rēja redzēt, kā pa to aizsteidzas Baltais Trusis. Nedrīk­stēja zaudēt ne mirkli; Alise kā vējš aizdrāzās tam pakaļ un, kad Trusis nogriezās ap stūri, dzirdēja to sakām:

— Ak vai, kaut kas traks! Cik vēls jau ir!

Alise bija gandrīz jau panākusi Trusi, bet, tiklīdz ari viņa nogriezās ap stūri, Baltais Trusis vairs nebija redzams, Alise atradās garā, zemā zālē, kuru apgais­moja vesela rinda pie griestiem pakārtu spuldžu.

Zāles abās pusēs bija durvis, bet visas aizslēgtas, un, kad Alise bija izmēģinājusies visas pēc kārtas atvērt — sākumā vienā, tad otrā pusē, — viņa skumīgi devās uz zāles vidu, prātojot, kā varētu izkļūt no šejienes laukā. Pēkšņi Alise savā priekšā ieraudzīja mazu bieza

Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gaitenis.

stikla galdiņu uz trim kājām; uz galdiņa atradās vie­nīgi maza zelta atslēdziņa, un Alisei tūdaļ iešāvās prātā doma, ka tā varētu derēt kādām no zāles durvīm, bet — tavu nelaimi! — atslēga bija vai nu pārāk maza, vai arī slēdzeņu caurumi pārāk lieli, un nevienas dur­vis atslēgt nevarēja. Taču, apstaigājot visu zāli otru reizi, Alise ieraudzīja zemu aizkaru, ko līdz šim ne­bija pamanījusi, un aiz tā atradās mazas, apmēram piecpadsmit collas [2] augstas durtiņas; viņa ielika mazo zelta atslēdziņu slēdzenē, un, par laimi, atslēga derēja!

Alise atslēdza durvis, un aiz tām pavērās mazs gai­tenis, ne lielāks par žurkas alu. Viņa nometās četr­rāpus un ieraudzīja, ka gaitenis ved uz pasakainu

dārzu, kādu jūs droši vien nekad nebūsit redzējuši. Ai, kā Alise vēlējās izkļūt no šīs tumšās zāles un paklejot starp košo puķu dobēm un vēsajām strūkl­akām, bet pa mazajām durvīm viņa nevarēja izbāzt ārā pat galvu.

«Un, ja arī mana galva varētu izspraukties caur dur­vīm,» nabaga Alise sprieda, «bez pleciem tai nebūtu nekādas nozīmes, Ai, kaut es kļūtu sabīdāma kā tele­skops! Domāju, ka neiespējami tas nav, ja tikai es zinātu, kā sākt.»

Redzat, pēdējā laikā bija noticis tik daudz dažādu brīnumu, un Alise nodomāja, ka maz ir tāda, kas pa­tiesi nav iespējams.

Šķita, ka nav vērts gaidīt pie durtiņām, tāpēc Alise gāja atpakaļ pie galda, cerēdama uz tā atrast vēl kādu atslēgu vai arī grāmatu ar norādījumiem, kas jādara cilvēkam, lai tas kļūtu sabīdāms kā teleskops. Šoreiz uz galdiņa viņa ieraudzīja mazu pudelīti («Agrāk tās šeit noteikti nebija,» Alise sacīja.), un ap kaklu tai bija aplikta papīra strēmele ar uzrakstu IZDZER MANI. Tas bija nodrukāts lieliem, skaistiem burtiem.

Viegli teikt: «Izdzer mani!» — bet mazajai, saprā­tīgajai Alisei prātā nenāca darīt to steigā.

— Nē, — viņa teica, — vispirms paskatīšos, vai tur ir uzrakstīts «inde» vai nav, — jo Alise bija lasījusi vairākus mazus, jaukus stāstiņus par bērniem, kuri sadeguši vai kurus apēduši mežonīgi zvēri, vai kuriem atgadījies kas cits baismīgs; un viss tikai tādēļ, ka bērni nevēlējās atcerēties visvienkāršākos norādīju­mus, kādus draugi tiem devuši, piemēram, ka nokaitis krāsns kruķis var apdedzināt, ja pārāk ilgi to tur ro­kās, un, ja ar nazi ļoti dziļi iegriež pirkstā, tas parasti asiņo; un Alise nekad neaizmirsa — ja pārāk daudz iedzer no pudeles, uz kuras uzrakstīts «inde», tad no­teikti agri vai vēlu sabojājas vēders.

Taču uz šīs pudeles nebija uzrakstīts «inde», tāpēc Alise iedrošinājās pagaršot šķidrumu un, pārliecināju­sies, ka tas ir ļoti labs (tas garšoja it kā pēc ķiršu tortes, olu krēma, ananasa, cepta tītara, sviesta cepu­miem un karstām grauzdētām maizītēm), drīz vien iz­tukšoja visu pudeli.

— Kāda dīvaina sajūta! — Alise sacīja. — Es lai­kam kļūstu sabīdāma kā teleskops . ..

Un patiesi tā arī notika: Alise bija vairs tikai des­mit collas gara un staroja priekā, iedomājoties vien, ka tagad varēs izkļūt caur mazajām durtiņām pasa­kainajā dārzā. Taču viņa vēl dažas minūtes nogaidīja, lai pārliecinātos, vai nekļūst vēl mazāka, un nedaudz uztraucās.

«Jo, zināt, var notikt tā,» viņa prātoja, «ka es izgaistu pavisam — kā svece. Nez kāda es tad izska­tītos?» Alise mēģināja iedomāties, kāda izskatās sveces liesma, kad sveci nodzēš, bet nevarēja atcerēties, ka būtu gadījies kaut ko tādu redzēt.

Pēc brīža, pārliecinājusies, ka nekas vairs nenotiek, Alise nolēma nekavējoties doties dārzā, bet — tavu nelaimi! — pienākusi pie durtiņām, nabaga Alise atce­rējās, ka mazo atslēdziņu aizmirsusi, bet, kad viņa aiz­gāja atpakaļ pie galda un gribēja atslēdziņu paņemt, atklāja, ka nevar to aizsniegt; caur stiklu atslēga bija skaidri saskatāma, un Alise mēģināja rāpties augšā pa galda kāju, bet tā bija ļoti slidena. Pūlēdamās uzrāp­ties, Alise nogura, un nu mazais, nelaimīgais bērns ap­sēdās uz grīdas un sāka raudāt.

— Paklau, kāds labums no tādas raudāšanas! — Alise sev paasi teica. — Es tev saku, tūlīt nomierinies!

Alise allaž deva sev labus padomus (bet ļoti reti tos ievēroja) un dažkārt sevi tik bargi norāja, ka pat asa­ras sasprāga acīs; viņa atcerējās, ka reiz sapliķējusi sevi, jo bija blēdījusies kroketa partijā, kuru spēlēja

pati ar sevi. šim savdabigajam bērnam Joti pa*i&a tēlot divas personas vienlaikus.

— Bet patlaban taču nav nozīmes spēlēt divas per­sonās vienā laikā, — nabaga Alise secināja. — No manis tik maz palicis pāri, ka labi ja iznāk vismaz viena vērā ņemama.

Pēkšņi zem galda Alise pamanīja mazu stikla kas­tīti; viņa atvēra to un atrada pavisam mazu kūciņu, uz kuras no jāņogām bija skaisti salikti vārdi APĒD MANI.