LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

krastā —- vesela rinda māju un aiz tām — dzelzceļa stacija.)

Bet drīz vien atklājās, ka viņa peld asaru dīķī, ko pati, būdama deviņas pēdas gara, bija saraudājusi.

— Kādēļ man vajadzēja tik daudz raudāt! — Alise izsaucās, pūlēdamās izkļūt malā. — Tagad droši vien es tikšu sodīta: man būs jānoslīkst pašas asarās! Bez šaubām, tas būs dīvains gadījums! Kaut gan šodien itin viss ir dīvains!

Tieši tajā brīdī kaut kur netālu Alise izdzirda šļak­stus un peldēja uz to pusi, lai pārliecinātos, kas tur ir. Sākumā viņa domāja, ka tur vajadzētu būt valzirgam vai nīlzirgam, bet, atcerējusies, cik viņa tagad ir maza, saprata, ka tā ir tikai pele, kura, tāpat kā viņa — Alise, iekritusi asaru dīķī.

«Vai būtu vērts uzrunāt šo Peli?» Alise apsvēra. «Ļoti iespējams, ka šī Pele prot runāt, jo te, lejā, no­tiek visvisādi brīnumi. Kas būs — būs, pamēģināt jau var, vai tas ir kas ļauns?» Un viņa iesāka:

— Ai, Pele, vai jūs nezināt, kā izkļūt no šī dīķa? Peldēšana mani ļoti nogurdinājusi, ai, Pele!

(Alise uzskatīja, ka uzrunai vajadzētu būt pareizai. Viņa gan nebija nekad agrāk uzrunājusi peles, bet atcerējās, ka brāļa gramatikas grāmatā redzējusi: «Pele, peles, pelei, peli, ai, pele!») Pele ziņkārīgi pa­lūkojās uz Alisi, šķiet, piemiedza vienu no savām ma­zajām ačelēm, bet nekā neteica.

«Varbūt viņa angliski nesaprot,» Alise nosprieda. «Jādomā, ka tā ir franču pele, kas nokļuvusi šeit kopā ar Vilhelmu Iekarotāju.» (Vēstures zināšanas Alisei nedeva sevišķi skaidru priekšstatu par to, kad kas no­ticis.) Un Alise atkal uzrunāja Peli:

Pele peksoi palēcās no ūdens.

Tas bija pirmais teikums viņas franču valodas mā­cību grāmatā.

Pele pēkšņi palēcās no ūdens un, likās, visa trīcēja no bailēm.

— Ak, es lūdzu piedošanu! — Alise steidzīgi iesau­cās, baidīdamās, ka aizvainojusi nabaga dzīvnieciņu.

— Es pavisam aizmirsu, ka jums nepatīk kaķi.

— Nepatīk kaķi! — Pele kliedza niknā, griezīgā balsī. — Vai tev patiktu kaķi, ja tu būtu manā ādā?

— Iespējams, ka ne, — Alise kā mierinādama teica.

— Nedusmojieties, lūdzu! Un tomēr es ļoti gribētu jums parādīt savu kaķi Dinu. Ja jūs redzētu Dinu, jums noteikti iepatiktos kaķi. Tik mīļš, miermīlīgs radī­jums! — Alise, bezmērķīgi peldot pa dīķi, runāja it kā vairāk pati ar sevi. — Kamīna priekšā Dina tik skaisti ņurrā, ar ķepiņām mazgādama purniņu… un viņa ir tik jauka un mīksta, ka gribas viņu paijāt… un cik vienreizīgi viņa ķer peles! … Vai, lūdzu, pie­dodiet! — Alise iesaucās, jo Peles spalviņas no bailēm visas sacēlās gaisā, un Alise saprata, ka aizvainojusi to līdz sirds dziļumiem. — Ja nevēlaties, mēs vairs nerunāsim par kaķi.

— Mēs nerunāsim! — Pele kliedza, drebēdama līdz

Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.

pašam astes galiņam. — It kā es būtu par šo tematu runājusi! Mūsu dzimta kaķus vienmēr ienīduši, šos ze­miskos, riebīgos, rupjos radījumus! Lai es par tiem ne vārda nedzirdētu!

— Es tā vairs nedarīšu! Patiešām! — Alise sacīja un steidzās mainīt sarunas tematu. — Bet vai… vai… vai suņi jums patīk?

Pele neatbildēja, un Alise aizrāvusies turpināja:

— Netālu no mūsu mājas dzīvo kāds sunītis, es vē­lētos jums to parādīt! Mazs terjers gudrām acīm. Ai! Zināt, viņam ir tik gara, sprogaina, brūna spalva. Ja tiek aizmests kāds priekšmets, sunītis atnes to atpa­kaļ. Sunītis prot sēdēt uz pakaļkājām un lūgt pusdie­nas un vēl daudz ko citu prot… Visu es nemaz ne­varu atcerēties. Sunītis pieder kaimiņu fermerim, un, zināt, viņš saka — terjers esot ļoti noderīgs un ari

ļoti dārgs — maksājot simt mārciņas [5] ! Kaimiņš vēl saka — terjers iznīcinot visas žurkas un… vai! — Alise iesaucās nožēlu pilnā balsī. «Es atkal būšu Peli aizvainojusi,» viņa nodomāja, jo Pele peldēja prom, cik vien ātri jaudāja, asaru dīķi sabangodama.

— Dārgā Pelīt! — Alise mīlīgi sauca viņai pakaļ. — Atgriezieties, lūdzu, un mēs nerunāsim ne par ka­ķiem, ne arī par suņiem, ja jums tie nepatīk.

To izdzirdusi, Pele lēnām pagriezās un peldēja atpa­kaļ. Tā izskatījās ļoti bāla (Alise nodomāja: «Tas ir no niknuma.») un klusā, drebošā balstiņā pīkstēja:

— Peldēsim uz krastu, es tev pastāstīšu savu dzīves stāstu, un tad tu sapratīsi, kāpēc es ienīstu kaķus un suņus.

Vajadzēja steigšus meklēt glābiņu krastā, jo dīķis izskatījās pārpildīts — tik daudz dažādu putnu un dzīv­nieku tur bija iekritis: tur peldēja Pīlēns un milzu putns Dodo, Austrālijas papagailis Lori un Ērglēns, un vēl nez kādi dīvaini radījumi. Alise peldēja pa priekšu un rādīja ceļu. Visi viņai sekoja.

Krastā bija sapulcējies patiesi dīvains pūlis: putni nosmulētām spalvām, dzīvnieki salipušiem kažokiem, visi izmirkuši līdz ādai, īgni un nelāgā omā.

Vispirms, protams, Vajadzēja noskaidrot, kā apžāvē- ties, par šo jautājumu noturēja apspriedi; pēc dažām minūtēm Alise aprada ar ērmīgo sabiedrību un sarunā­jās kā ar rotaļu draugiem, kas pazīstami kopš pašas dzimšanas. Viņai pat iznāca garš strīds ar papagaili Lori, kurš beigās piepūtās un apgalvoja:

— Es esmu vecāks nekā tu, un man tas zināms labāk.

Alise ar šādu paziņojumu nevarēja samierināties, Viņa gribēja zināt, cik īsti vecs papagailis ir, bet, tā kā Lori atteicās to teikt, saruna beidzās.

Pēdīgi Pele, kas ērmīgajā sabiedrībā, acīm redzot, bija cienījama persona, iesaucās:

— Apsēdieties visi un klausieties manī! Es jūs drīz vien pataisīšu sausus!

Visi tūdaļ apsēdās lielā aplī ap Peli. Alise vērīgi skatījās, ko Pele dara, jo baidījās, ka nedabū iesnas, ja nevarēs ātri izžāvēt drēbes.

— Tā, tā. — Pele svarīgi nokrekšķinājās. — Vai esat gatavi? Man liekas, tas ir vissausāk uzrakstītais stāsts. Es palūgšu klusumu! Vilhelms Iekarotājs, kas

bija saņēmis svētību no Romas pavesta Anglijas ieka­rošanai, drīz vien pakļāva angļus, kuriem bija nepie­ciešama stingra vara un kuri jau bija pieraduši pie iekarojumiem un viņu troņa sagrābšanas. Mersijas grāfs Edvīng un Nortambrijas grāfs Morkars …

— Brrr! — Papagailis nodrebinājās.

— Piedodiet! — pieri saraukusi, tomēr ļoti laipni Pele sacīja. — Vai jūs ko teicāt?

— Es ne! — Papagailis steidzīgi atbildēja.

— Man liekas, tas tomēr bijāt jūs, — Pele noteica.

— Es turpinu. Edvīns un Morkars — Mersijas un Nortambrijas grāfi — atbalstīja viņu. Pat Staigends, patriotiskais Kenterbērijas arhibīskaps, atrada to …

— Atrada ko? — iejautājās Pīlēns.

— Atrada to, — Pele diezgan pikti atcirta. — Jūs, protams, zināt, kas ir šis «tas».

— Es zinu, kas ir «tas», ja es kaut ko atrodu, — Pīlēns teica. — Parasti tas ir tārps vai varde. Bet man interesē, ko atrada arhibīskaps.

Pele šo jautājumu nemaz neievēroja un steidzīgi tur­pināja: — Atrada to, ka būtu lietderīgi kopā ar Edgaru Atelingu doties pie Vilhelma un piedāvāt viņam troni. Vilhelms sākumā izturējās ciešami. Bet viņa normāņu nekaunība… Kā tev klājas, mana dārgā? — Pele pēk­šņi uzrunāja Alisi.

— Esmu tikpat slapja, kā bijusi, — Alise skumji at­teica, — šādā veidā sausāka nekļūstu.

— Tādā gadījumā, — pieceldamies kājās, Dodo svi­nīgi paziņoja, — es iesniedzu priekšlikumu par sapul­ces atlikšanu, lai nekavējoties tiktu pieņemti iedarbī­gāki līdzekļi…