LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

— Runājiet sakarīgāki Es nesaprotu pat pusi no jūsu garajiem izteicieniem, vēl vairāk — neticu, ka jūs pats tos saprotat, — Ērglēns iesaucās un nolieca galvu, lai slēptu smīnu; citi putni sāka skaļi ķiķināt.

— Es gribēju sacīt sekojošo, — Dodo aizvainotā balsī turpināja, — ka vislabākais līdzeklis izžāvāties ir priekšvēlēšanu skriešanās,

— Ko nozīmē priekšvēlēšanu skriešanās? — Alise iejautājās nevis aiz zinātkāres, bet drīzāk pieklājības pēc, jo Dodo uz mirkli apklusa, it kā gaidot, lai kāds izsakās, bet neviens negrasījās to darīt.

— Ak! — Dodo iesaucās. Labākais paskaidrojums ir pati skriešanās. (Tā kā jūs varbūt kādā ziemas dienā vēlēsieties to izmēģināt, es pastāstīšu jums, ko Dodo darīja.)

Vispirms viņš uzvilka skrejceliņu — līdzīgu aplim («Precīza forma nav svarīga,» viņš sacīja.), tad nostā­dīja visus uz novilktās līnijas. Komanda «Uzmanību! Gatavību! Sākt!» neatskanēja, bet katrs sāka skriet, kad iepatikās, un arī apstājās, kad iepatikās, tāpēc nebija nemaz tik viegli noteikt, kad skriešanās beigu­sies. Taču pēc kādas pusstundas ilgas skraidelēšanas, kad visi bija tikpat kā kļuvuši sausi, Dodo pēkšņi iesaucās:

— Skriešanās beigusies!

Visi elsdami pūzdami ielenca Dodo un jautāja:

— Kurš uzvarējis?

Uz šo jautājumu Dodo bez krietnas apdomāšanas ne­varēja atbildēt, viņš kādu brīdi sēdēja, pirkstu pie pieres piespiedis (tā parasti zīmējumos attēlo Šek­spīru), bet pārējie klusēdami gaidīja. Beidzot Dodo teica:

— Visi ir uzvarējuši, un visiem jāsaņem balvas.

— Bet kas mums tās pasniegs? — viņi kori iesau­cās.

— Nu, protams, viņa. — Dodo ar pirkstu norādīja uz Alisi, un acumirklī visi metās pie Alises, cits caur citu kliegdami:

— Balvas! Balvas!

Alise nezināja, ko iesākt, apmulsusi iebāza roku ka­batā un, izvilkusi kārbiņu ar ledenēm (par laimi, sā­ļais ūdens nebija tajā iekļuvis), pasniedza tās kā balvu. Katram iznāca tieši pa konfektei.

— Bet paklausieties, viņai pašai ari jāsaņem kāda balva, — Pele ierunājās.

— Pats par sevi saprotams! — Dodo svarīgi noteica. — Kas tev vēl ir kabatās? — viņš Alisei noprasīja.

— Vienīgi uzpirkstenis, — Alise skumji atbildēja.

«— Dod to šurp! — Dodo pavēlēja.

Tad visi atkal ielenca Alisi, bet Dodo svinīgi pa­sniedza viņai pašas uzpirksteni, teikdams:

— Mēs lūdzam tevi pieņemt šo smalko uzpirksteni.

Kad Dodo bija beidzis īso runu, atskanēja gaviļu

saucieni.

Alisei viss notiekošais šķita ārkārtīgi muļķīgs, bet pārējie izturējās tik svinīgi, ka viņa neuzdrošinājās smieties, un, nevarēdama izdomāt, ko teikt, viņa, cik vien nopietni varēdama, palocījās un paņēma savu uzpirksteni atpakaļ.

Tad sekoja konfekšu ēšana, tā izraisīja troksni un apjukumu, jo lielie putni sūdzējās, ka nav izjutuši konfekšu garšu, bet mazie gandrīz aizrijās, un tiem vajadzēja uzsist pa muguriņu. Konfekšu ēšana tomēr beidzās, un visi atkal sasēdās aplī un lūdza Peli pa­stāstīt vēl kaut ko.

— Atceraties, jūs solījāt turpināt savu dzīves stāstu, — teica Alise, — un pastāstīt, kāpēc ienīstat K. un S [6] , — viņa čukstus piemetināja, baidīdamās, ka atkal neaizvaino Peli. Un tad piebilda: — Turpiniet!

— Parasti mans turpinājums ir garš un skumjš, — pagriezusies pret Alisi, Pele teica, smagi nopūzdamās.

— Par asti… Tā ir gara, patiešām, — Alise sacīja, domīgi raudzīdamās uz Peles asti un lauzīdama galvu, kāpēc tā ir skumjš Peles turpinājums, tad jautāja:

— Es tikai nesaprotu, kā­pēc jūs to uzskatāt par skumju?

Bet Pele bija nodarbi­nāta ar sava dzīves stāsta turpinājumu, kas izklausī­jās un izskatījās apmē­ram tā:

Kaķis teic pelef:

«Ko meklē tu mājā, vai ložņāt tā klājas,

iesim uz tiesu, jo šodien patiesi man nav it nekā, ko darīt.» Teica pele: «Bet, ser, Kā tas būs nav taču tiesneša, kas izšķirtu mūs!» «Es būšu tiesnesis vienīgs un pats, lēmums jau gatavs

un parasts. Skati To izpildīt ieceļu sevi, un lēmums ir šis: apēst tevi!»

— Tu esi izklaidīga! Par ko tu domā? — Pele Alisei bargi noprasīja.

— Atvainojiet, — Alise' bikli atteica, — jūs laikam esat nonākusi līdz piektajam astes līkumam, jā?

— Nē! — Pele skaļi un ļoti dusmīgi kliedza. — Ne­panesami!

— Nepanesami! Vai, ļaujiet, es jums palīdzēšu pa­nest! — Alise, aizvien vēlēdamās visiem izpalīdzēt, teica un norūpējusies skatījās apkārt.

— Kādas muļķības! — Pele atcirta, piecēlās un tipi­nāja prom. — Tu mani apvaino, runādama tādus niekus.

— Es tā negribēju! — nabaga Alise lūdzās. — Bet, zināt, jūs tik ļoti ātri apvainojaties.

Pele tikai noņurdēja kaut ko.

— Lūdzu, nāciet atpakaļ un pabeidziet savu stāstu! — Alise sauca Pelei pakaļ, pārējie korī pievie­nojās:

— Jā, lūdzu, lūdzu!

Bet Pele tikai noraidoši papurināja galviņu un vēl ātrāk tipināja prom.

— 2ēl gan, ka viņa nepalika! — nopūtās Lori, kad Pele vairs nebija redzama, bet kāda veca Krabju māte, izmantodama gadījumu, teica savai meitai:

— Redzi, mana mīļā! Tā lai tev ir mācība, ka nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldīšanos!

— Ak, liecies mierā, māt! — meita atcirta. — Tu pat mironi vari izvest no pacietības.

— Kaut Dina būtu šeit, jā, patiesi! — Alise pie sevis skaļi prātoja. — Viņa drīz vien atstieptu Peli atpakaļ!

— Kas ir Dina, ja man atjauts vaicāt? — jautāja Lori.

Alise ar aizrautību stāstīja, jo viņai ļoti patika runāt par savu lutekli.

— Dina ir mūsu kaķis! Kā viņa medī peles, jūs ne­maz to nevarat iedomāties! Un kaut jūs redzētu, cik veikli viņa ķer putnus! Jā, mazu putniņu viņa apēd vienā acumirklī, tiklīdz pamana.

Alises runa izraisīja pamatīgu apjukumu visā pūlī. Daži putni tūdaļ aizsteidzās prom, kāda veca žagata, ļoti rūpīgi tīdamās savā spalvu tērpā, it kā starp citu piebilda:

— Man patiešām laiks iet mājās, vakara gaiss ir kaitīgs manam kaklam.

Mazs kanārijputniņš drebošā balstiņā čiepstēja saviem bērniem:

— Iesim, mīlulīši! Jums jau sen laiks čučēt.

Visi, aizbildinādamies, kā nu kurais prata, devās prom, un drīz vien Alise palika viena.

— Kaut es nebūtu pie­minējusi Dinu! — viņa noteica grūtsirdīgā balsī. — Šķiet, ka Dinu neviens nemīl, bet es esmu pārlie­cināta, ka Dina ir vislabā­kais kaķis pasaulē. Ak,

Kāda veca žagata loti rūpīgi ietinās savā spalvu tērpā.

mana mīļā Dina! Vai es tevi vēl kādreiz re­dzēšu? — Un nabaga Alisei atkal saskrēja asaras acīs, jo viņa jutās ļoti nelaimīga un vientuļa. Pēc ne­liela brītiņa viņa atkal izdzirda tālumā sīku solīšu di- poņu un vērīgi paskatījās, klusībā cerēdama, ka Pele ir pārdomājusi un nāk atpakaļ, lai turpinātu savu stāstu.

Tas bija Baltais Trusis, kas cilpoja atpakaļ un no­raizējies skatījās apkārt, it kā meklētu kaut ko. Alise dzirdēja, ka tas pie sevis murmina:

— Hercogieni Hercogieni Ak, manas dārgās ķepi­ņas! Ak, mans kažoks un ūsas! Tas ir tikpat skaidrs, kā divreiz divi ir četri, ka viņa pavēlēs mani sodīt. Brīnums, kur es varēju tos pazaudēt?

Alise atskārta, ka runa ir par vēdekli un balto smalk­ādas cimdu pāri, un tūdaļ uzsāka sirsnīgi jo sirsnīgi tos meklēt, bet tie nekur nebija atrodami — kopš pel­dēšanās asaru dīķī viss šķita pārvērties, lielā zāle ar stikla galdiņu un mazajām durtiņām bija pilnīgi iz­gaisuši.