LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

Luiss Kerols humoristiskās un komiskās situācijās rāda, skaidro, ka visas parādības pasaulē ir saistītas. Savs domāšanas veids, savi secinājumi, sava loģika ir it visiem dīvainajiem Brīnumzemes radījumiem. Piemē­ram, kad Alise paskaidro, ka viņas kurpes ir tik spī­dīgas tāpēc, ka tās notrieptas ar melno kurpju ziedi, Bruņurupucis secina, ka jūrā zem ūdens nekas netiek nomelnots, bet gan nomazgāts. Tā ir viņa loģika, tiesa — dīvaina, tomēr loģika.

Luisa Kerola Brīnumzeme nav izdomāta. Rakstnieks liek mazajai Alisei ceļot pa savu dzimteni Angliju, un viss, ko Alise piedzīvo pasakainajā sapnī, nolicis īste­nībā. Luisa Kerola Brīnumzeme ir karalienes Viktori­jas laikmeta Anglija, tas ir laikmets, kad attīstās ka­pitālisms un notiek koloniju iekarošana. Autors aiz­ved lasītāju kopā ar mazo Alisi pasakainajā absurdu pasaulē, kas ir pati dzīve. Grāmatā atrodam satīriskā gaismā rādītu gan mietpilsonisko sabiedrību («Trakā pēcpusdienas tēja»), gan sastingušo izglītības sistēmu («Viltotā Bruņurupuča stāsts»), gan dažādu sapulču bezjēdzību («Priekšvēlēšanu skriešanās un garš stāsts ar turpinājumu»). Fantastiskās, komiskās situācijās autors ataino galma dzīves absurdu («Karalienes kro- keta laukums»). Lūk, divi dārznieki Brīnumzemē balto rožu koku pūlas pārkrāsot sarkanā krāsā, jo Karaliene vēlējusies, lai tajā vietā augtu sarkans rožu koks. Meistarīgi atspoguļotas pastāvošās iekārtas aplamības.

Karalienes Viktorijas laikmeta valdošo aprindu pār­stāvji parādīti kā spēļu kārtis — marionetes, kuras atbalsta, piemēram, Baltais Trusis, kas izceļas nevis ar gudrību, bet gan padevību (Trusis gājiena laikā muļķīgi smejas par visu, ko vien kāds pasaka, un baidās, lai Karaliene neizdzirdētu, ko viņš ar Alisi runā).

Visspilgtāk Luisa Kerola sociālā satīra atklājas divās pēdējās pasakas nodaļās («Kas nozaga raušus», «Alise liecina»), kurās aprakstīta karaliskā tiesa. Rakstnieks lieliski parāda gan tiesas netaisnīgumu, gan valdošo aprindu aprobežotību, gan to attieksmi pret vienkāršo pilsoni. Piemēram, Karaliene paziņo, ka vispirms jāiz­pilda sods un tikai tad jāsagatavo spriedums; tātad spriedums visam un visos gadījumos jau gatavs iepriekš — galvu nost! Visus zvērinātos Luiss Kerols tēlo kā nožēlojamus radījumus, kuriem tiesas sēdes no­risē nav nekādas teikšanas; Karalis vienpersoniski

izdod likumu, ar kuru pavēl Alisei atstāt tiesas zāli, Jo viņa pāraugusi visus pārējos.

Tāda ir Luisa Kerola satīriskā gaismā rādītā Brīnum' zeme — karalienes Viktorijas laikmeta Anglija.

Londonā Britu muzejā grāmatu izstādē, ar kurām lepojas Anglija, līdzās «Oliveram Tvistam» ir «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē». Pasaules literatūras klasikā «Alises piedzīvojumi» iemantojuši tādu pašu popula­ritāti kā «Gulivera ceļojumi», «Vinnijs Pūks un viņa draugi» vai «Grāmata par Pepiju Garzeķi».

E. Melbārzde

«Liesma», 1975

Sai pēcpusdienā zeltainā Mēs bezrūpīgi slīdam Ar airiem rokās mazajās Un straumes palīdzību, Nu ļausim rokām mazajām Sai braucienā mūs bīdīt.

Trīs cietsirdes! Kā stundā šai, Kad sapņaini mēs topam, Lai es jums stāstu pasaku? Ne spalvas trīsu nesastopam, Bet ko var viena vārga balss Pret trijām mēlēm kopā?

— Var sākt! — tā nepacietīgi Teic Pirmā pavēlniece.

— Tas viss būs tikai muļķības! Tāds Otrai smīniņš niecīgs, Bet Trešā iekšā pasakā

Ik bridi jaukties tiecas.

Tad pēkšņi klusums iestājas Un sapņu bērnam pakaļ Tās dodas Brīnumzemē, Ar zvēriem runājas uz takas, Bet notic laikam tik pa pusei, Ka taisnība, ko saku.

Kad garais stāsts ir izsūcis

Manas iztēles aku sausu.

Tad gribas sānis novirzīt

Jau savas domas gausās:

«Bet tālāk nākamreiz!» — «Ir nākamreize!»

Un atkal viņas klausās.

Sī pasaka par Brīnumzemi

Tā šoreiz ari radās:

Top gadījumi cits pēc cita,

Un notikumi gadās.

Var mājup kuģot komanda,

Kas jautro kuģi vada.

Nu, Alise! Ņem bērnišķīgo stāstu, Ar maigu roku noliec zālē, Kur kopā vijas bērna sapņi Ar atmiņdiegu bālo, Kā ceļinieks vītušu vainagu, Ko nopinis zemē tālā. 1

Dzejas rindas atdzejojusi D. Dreika.

Alisei bija apnicis sēdēt māsai blakus upmalā un nekā nedarīt; pāris reižu viņa ielūkojās grāmatā, kuru māsa lasīja, bet tajā nebija ne bilžu, ne sarunu, un Alise nodomāja — kāds gan labums no grāmatas, ja tajā nav ne bilžu, ne arī sarunu.

Viņa prātoja (cik nu vien sakarīgi spēja, jo tvei­cīgā diena bija padarījusi viņu miegainu un gurdu), vai būtu vērts celties augšā un saplūkt margrietiņas, lai novītu vainadziņu, kad pēkšņi viņai tieši garām paskrēja balts trusis ar sarkanām acīm.

Nekas tik sevišķs tas nebija, tāpat kā Alisei nešķita nekas tik neparasts, ka Trusis pie sevis murmina: «Ak vai! Ak vai! Kaut es nenokavētu!» (Tikai vēlāk, visu apsverot, viņa nodomāja, ka te gan būtu vajadzējis brīnīties, bet tobrīd viss likās gluži dabiski.) Taču, kad Trusis ar ierastu kustību izvilka no vestes kabatas pulksteni, paskatījās tajā un aizsteidzās tālāk, Alise pielēca kājās, jo viņai iešāvās prātā, ka nekad agrāk viņa nebija redzējusi trusi ar vestes kabatu un vēl pulksteni, ko velk no kabatas ārā, un, no ziņkāres vai pušu plīsdama, drāzās pāri pļavai Trusim pakaļ un laikus paguva vēl ievērot, ka tas pazūd lielā alā pie dzīvžoga.

Alise nekavējoties metās Trusim pa pēdām, nemaz nepadomājusi, vai kādreiz no alas varēs izkļūt ārā.

Alise drazas pāri pļavai Trusim pakal.

Kādu gabalu Truša ala kā tunelis virzījās tieši uz priekšu, tad pēkšņi nogriezās lejup tik pēkšņi, ka Ali­sei vairs nebija laika domāt par apstāšanos, jo viņa krita lejup it kā bezgalīgi dziļā akā.

Vai nu aka bija ļoti dziļa, vai arī Alise krita ļoti lēni, jo viņa paguva gan apskatīt apkārtni, gan pa­gudrot, kas varētu notikt tālāk. Vispirms Alise centās palūkoties lejup, lai zinātu, kur nokļūs, taču bija pā­rāk tumšs, lai kaut ko redzētu; tad viņa uzmeta acis akas sienām un pamanīja, ka te viscaur izvietoti trauku skapīši un grāmatplaukti, šur tur pie sienām uz va­džiem karājās kartes un gleznas. Krītot lejup, Alise no kāda plaukta paņēma trauku ar uzrakstu APELSĪNU MARMELĀDE, taču, viņai par lielu vilšanos, ievārī­jumu trauks bija tukšs; viņa baidījās mest to zemē, lai kādu tur, lejā, nenosistu, tāpēc, garām krītot, pama­nījās ielikt tukšo trauku vienā no skapīšiem.

«Jā,» Alise pie sevis prātoja, «pēc tāda kritiena kā šis kūleņot lejup pa kāpnēm ir tīrais nieks! Nu gan mani mājās uzskatīs par drosmīgu! Ak, es neteiktu ne vārda, pat ja kādu dienu nokristu no mājas jumta!» (Tā patiešām varēja notikt.)

Lejup, lejup, lejup… Vai tiešām šis kritiens nekad nebeigsies?

— Interesanti zināt, cik jūdžu [1] pa šo laiku esmu nolidojusi? — Alise skaļi sacīja. — Man vajadzētu atrasties kaut kur zemes centra tuvumā. Pagaidiet, man liekas, tas varētu būt četri tūkstoši jūdžu dzi­ļumā. (Kā redzat, vienu otru gudrību Alise skolā bija iemācījusies, un, kaut arī nebija īstā reize, lai paspī­dētu ar savām zināšanām, jo neviens taču viņā ne­klausījās, tomēr atkārtošana nav peļama.) Jā, tas nu bulu par attālumu, bet man gribētos zināt, kādos pla­tuma un garuma grādos es atrodos. (Alisei nebija ne mazākās jausmas, kas garuma un platuma grādi ir, taču šie vārdi skanēja skaisti un cēli.).