Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

ALISE AIZSPOGULIJĀ

Luiss Kerols

•

Tā kā nākamajā lappusē ievietotais šaha spēles attēls dažus lasītājus ir mulsinājis, acīmredzot lietderīgi būtu paskaidrot, ka visi gājieni izstrā­dāti precīzi saskaņā ar spēles noteikumiem. Iespē­jams, ka balto un melno figūru gājienu seciba nav tik precīza, kā vajadzētu; visu trīs karalieņu [I] - «kronēšana» nozīmē to, ka viņas nonākušas pilī; Balto Karaļa «šahu» sestajā gājienā, Melno Ban- dinieku ieņemšanu septītajā gājienā un Melno Karaļa «šahu» noslēgumā katrs var pats izsekot, ja vien papūlas izvietot figūras un izdarīt norādī­tos gājienus atbilstoši spēles noteikumiem.

1896

MELNIE

BALTIE

Balto bandinieks (Alise) sāk un uzvar vienpadsmit gājienos.

1. Alise sastopas ar Melno Karalieni

2. Alise šķērso d3 (dzelzceļš) un iet uz d4 (Ņurbulis un Burbulis )

3. Alise sastopas ar Balto Karalieni (ar šalli)

4. Alise iet uz d5 (veikaliņš, upe. veikaliņš)

5. Alise iet uz d6 (OUņš Boliņš)

6. Alise iet uz d7 (mežs)

7. Balto zirdziņš sit Melno zirdziņu (Jātnieku sastap­šanās )

8. Alise iet uz d8 (kronēšana)

9. Alise kjūst par Karalieni

10. Alise izdara rokādi (mielasts)

11. Alise uzbrūk Melno Karalienei un uzvar partiju

1. Melno Karaliene pārvietojas uz h5

2. Balto Karaliene iet uz c4 (ker šalli)

3. Balto Karaliene iet uz c5 (kļūst par aitu)

4. Balto Karaliene iet uz f8 (atstājot uz plaukta olu)

5. Balto Karaliene iet uz c8 (glābjoties no Melno zirdziņa)

6. Melno zirdziņš iet uz e7

7. Balto zirdziņš iet uz f5

8. Melno Karaliene iet uz e8 (pārbaudījums)

9. Karalienes izdara rokādi

10. Balto Karaliene iet uz a6 (zupa)

Mans bērns tik skaidru skatu nāk

Un brīnumpilnām acīm,

Kaut apkārt sen viss savādāk,

Laiks mainījies, tā sacīt.

Kaut gadiem neesi man klāt,

Taps tevim dāvināts šis stāsts.

Sen nejausts vaiga pieskāriens

Un dzidrais smieklu zvaniņš,

Kas zin, vai iznāks kādudien

Vēl atcerēties mani.

Vismaz būs gandarījums kāds,

Ja tevi atradīs mans stāsts.

•

Tas sākās sen; bij dienas tas,

Kad jutām sauli spīdam

Un mūsu laiva izlikās

Ar stāstu kopā slīdam.

Sīs atbalsis vēl negrib irt,

Kaut gadi saka — jāaizmirst.

Bet aizvien ātrāk dienas skries,

Tad balss sāks čukstēt ausī,

Liks nogurušam apgulties,

Un būs tai japaklausa.

Mēs bērniem līdzīgi, man šķiet,

Kas laikus negrib gulēt iet.

Tur tukšumā sper laukā lausks,

Mirdz sniegs un vēji klejo,

Bet kamīnā mums uguns plaukst,

Un bērni jautri smejas.

Tev mani stāsti aizmirst liks

To sniegu, kas aiz loga snigs.

Kaut arī viegla ēna krīt

Sim manam stāstam pāri,

Kaut vasara aiz kalniem mīt,

To tikai slavēt vari.

Un paliks salnas neaizskarts

Kā pasaka šis burvju vārds.

Nav nekādu šaubu, ka baltais kaķēns nav vai­nīgs, vaininieks ir vienīgi melnais, jo baltajam vecā kaķene jau veselu stundas ceturksni mazgāja purniņu (un jāteic — viņš pacieta to samērā abi): tāpēc, redzat, baltais savu ķepu šajā ne­darbā nevarēja pielikt.

Savu mazuļu purniņus Dina mazgāja šādi: vis­pirms ar vienu ķepu satvēra nabadziņu aiz austi­ņas un novēla zemē, tad ar otru ķepu ņēmās berzēt pret spalvu tā purniņu, sākot no degungaliņa; un pašreiz, kā jau sacīju, Dina jo cītīgi dar­bojās ar balto kaķēnu, kas rātni gulēja un mēģi­nāja murrāt, neapšaubāmi saprazdams, ka viss tiek darīts viņa labā.

Bet melnais kaķēns bija apstrādāts jau agrāk, tūlīt pēc pusdienām, tālab, kamēr Alise saritinā­jusies tupēja liela atzveltnes krēsla stūrī, pus­miegā kaut ko pie sevis runādama, melnais nebēd­nieks aizrautīgi draiskojās ar dzijas kamolu, kuru Alise gribēja pārtīt; kaķēns ripināja kamolu šurp un turp, līdz kamols pārvērtās par neatšķetināmu dzijas murskuli, viss vienos mezglos un cilpās, un, lūk, tur nu tas mētājās uz kamīna paklaja, bet murskuļa pašā vidu kaķēns dzinās paka| pats savai astei.

— Ak tu mazais, mīļais nerātneli! — Alise iesaucās, satverdama kaķeņu un viegli noskūpstī­dama, lai tas saprastu, ka kritis nežēlastībā. — Dinai vajadzētu pamācīt tevi pieklājīgāk uzves­ties! Zini, Dina, tev vajadzētu to izdarīt. Vaja­dzētu! — Alise pārmetumu pilnu skatienu dus­mīga balsī noteica vecajai kaķenei, tad paņēma samudžināto dziju un kaķēnu, ietrausās atpakaļ atzveltnes krēslā un atsāka tīt dziju. Bet šis darbs viņai diez kā nevedās, jo viņa visu laiku sarunājās — brīžiem ar kaķēnu, brīžiem pati ar sevi. Kaķēns rātni tupēja viņai klēpī un izlikās vērojam, kā norit dzijas pārtīšana, reižu reizēm izstiepdams vienu ķepiņu un viegli pieskardamies kamolam, it kā izsakot vēlēšanos palīdzēt, ja vien tas būtu iespējams.

— Vai tu zini, Katij, kas rīt notiks? — Alise ierunājās. — Tu varētu uzminēt, ja būtu skatī­jusies kopā ar mani laukā pa logu, bet Dina tevi tobrīd uzposa, un tu nevarēji… Es redzēju, kā zēni vāc zarus ugunskuram, un ugunskuram, Ka­tij, vajag pulka zaru! Bet sāka salt un snigt, tāpēc no uguns kurināšanas nekas neiznāca. Ne­uztraucies, Katij, gan jau rīt mēs visu redzēsim.

Alise kādas pāris reizes aptina dziju Katijai ap kaklu, lai paraudzītos, kā viņai tas piestāv; ka­ķēns uzsāka ķepuroties, kamols noripoja uz grī­das, un krietna dala tinuma atkal izrisa.

— Zini, Katij, kad es ieraudzīju, ko tu esi izstrādājusi, es tā sadusmojos, — Alise sacīja, atkal ērti iekārtodamās krēslā, — ka gandrīz gribēju atvērt logu un izlikt tevi sniegā! Un tu

būtu to pelnījusi, mazā, mī|ā nebēdne. Netaisno- jies! Nepārtrauc, kad es runāju! — viņa rājās, piedraudēdama ar pirkstu. — Es uzskaitīšu visus tavus grēkus. Pirmkārt, tu divas reizes ieņaukstē- jies, kad Dina šorīt mazgāja tev purniņu. Nemē­ģini tagad liegties, Katij, es visu dzirdēju. Ne- murrā man pretī! — (Alise iztēlojās, it kā kaķēns būtu kaut ko iebildis.) — Vai Dina ar ķepu trā­pīja tev pa actiņu? Ja, bet tā ir tapa vaina, kam turēji acis vaļā, būtu aizvērusi, tas neatgadītos. Nemaz nemēģini taisnoties, bet tagad klausies! Otrkārt, tu raustīji Sniegpūku aiz astes, kad es liku tai priekšā bļodiņu ar pienu! Vai tu biji izslā­pusi, ko? Kā tu varēji zināt, ka Sniegpūka nav izslāpusi? Treškārt, tiklīdz es tevi neuzmanu, tu ritini va|ā manu kamolu! • Lūk, trīs tavi grēki, 'Katij, un vēl ne par vienu tu neesi saņēmusi sodu. Zini, es krāju sodus par visiem taviem nedarbiem uz nākamo trešdienu … Bet ja nu tiktu krāti sodi par maniem nedarbiem? — Alise sacīja vairāk pati sev nekā kaķēnam. — Kas gan notiktu gada beigās? Mani laikam aizsūtītu uz cietumu, kad būtu pienākusi sodu saņemšanas diena. Bet, ja nu par katru nedarbu, pieņemsim, es paliktu bez pus­dienām, tad nelaimīgajā sodu dienā man nedotu uzreiz piecdesmit pusdienu! Ai! Pret to es sevišķi neiebilstu — tāds daudzums! Es labāk iztieku bez šīm pusdienām nekā visas ēdu!

Katij, vai tu dzirdi, kā sniegs krīt pret rūti? Cik jauka un maiga skaņa! It kā ārpusē kāds skūpstītu logu. Man gribētos zināt, vai sniegs mii kokus un laukus, ja viņš skūpsta tos tik maigi? Un pēc tam pārsedz ar baltu, vatētu segu un var­būt saka: «Čučiet, mīļie, kamēr atkal atnāks vasara.» Un, kad atnāk vasara, tie atmostas, ietērpjas zaļumā un danco, kad vien vējš uzpūš.