Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas at­gadījās Havajā ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni se­najās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķās atdzimšanas mācību un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik saglabājušās paaudzes vēl senāko vēsturi.

Jo Alise Akana bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā, kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsāku­miem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un zemes gabalu dāvināju­miem, kā arī par precībām, dzimšanām, mantojumu no­vēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši turēt mēli aiz zobiem; bet, ja viņa to darīja, tad tikai tādos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lietai, nevienu neaizskarot.

Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesardzību, kur iereibušo mēles atraisījās, viņa bija sakrājusi savas vēs­turiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čuk­stus un pat iedomāties uzdrīkstējās tikai retumis. Un mē­les apvaldīšana viņai noderēja teicami, jo, kaut arī vecve­cie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenkojam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virs­nieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no visas pasaules valstīm.

Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu Havajas sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā par visām dejotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi maltītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām, ar spēcīgu orga­nismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskai­tāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piecdesmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņ­kāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.

Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svēt­diena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu ceturt­daļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķinietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika lies­mot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsaināka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vienkopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un turpat līdzās tiem spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu ve­selu kopumu. Bez tam vēl visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānīšanās prasmi.

Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš meistarīgi pārvaldīja tikai vienu valodu — gan tās tau­tas izloksni, gan žargonu. Bet Ābels Ā Jo prata lietot visu četru dzīvo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Bil­liju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnumainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šās sastāvdaļas īpatnības visaugstākajā pakāpē. Gluži kā hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības iz- luncināt un izmirdzināt savas būtības dažādās sastāvda­ļas, gan apdullinādams tiešā uzbrukumā, gan pārsteig­dams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veido­tās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu līdzi viņa jūsmu ugunīm.

Ābels Ā Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisītajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā viņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs neesot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tādā gadījumā dievs būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekšstats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, hava­jieši, puertorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.

Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jū- dasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr bija no­liedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir nolādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pūlēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena,-kad viņš atrisināja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir nolādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot taisnīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tā­lab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkritēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ikkatru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirdsšķīstu pateicību.

Sī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vajadzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkritējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos jutās sa­berzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam A Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdomājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš no­lemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā domas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, iz­mantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vis­tuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to smadzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaidrībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinājumu.

Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski iz­skaistinātajam, četru tautību iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saskares viņš dzīves un grēka līčloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasažieru ku­ģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bārazēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bārazēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludināšanu.