Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Viņš bažīgi gaidīja atbildi.

— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.

— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi! Mums taču ne reizi neradās domstarpības.

— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.

— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja, gandrīz kā lūg­damies»

— Labi samaksājāt, — viņa apliecināja — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt div­desmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.

— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās. — Ve­cais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kā­tiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzīta­jiem traukiem!

— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta locek­lis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica:

— Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.

Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.

— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbau.dīja Japio ielejas zemes gabalu reģis­trus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūkstošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts A Cinam. Tas no­virzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki… jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu aiz tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.

Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kļuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svētce- ļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestāšanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu avokado augļu groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurūzas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango augļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, inaizeskoka augļiem un tikko to pašu ritu Pirlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam atsūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un platpiedurkņu tērpu ar grezniem izšuvumiem, par kuru pat izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu impor­tētāja Jin Vapa sieva, pati personiski atnesa Alisei divus veselus baķus caurspīdīgās pina drānas no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.

Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai trauksmaini bažīdamies, gai­dīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās Ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels Ā Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos gadījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt procentiem.

Tovakar viņam sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem jau ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi, juku jukām spaidīdamies ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kuri dega šķīstīšanās ugunīs; starp jaunatgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipinām, tikpat daudz piedzērušu karakuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.

Ābels Ā Jo, sava rasiskā sajaukuma pēc pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu vispār, bet Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kaismīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vispirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpakaļ viņa uz Lie­

lās salas bija pārdzīvojusi dabas katastrofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās pār galvu, un tad viņa redzēja uguns jeb vulkānu dievi Pele pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkani plūstošu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un savā ugunīgajā ceļā kā ar slotu aizmēza veselus vēršu barus, ciematus un cilvē­kus.

Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinājusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lielajā Kilaueas krāterī lava strauji ceļoties. Tā nu sa­pulcē Alise, kuras domas bažīgi šaudījās starp šās pasau­les šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosē­dās vienā no priekšējiem sēdekļiem, aiz nervu satraukuma būdama tuvu histērijai.

Un Ābels A Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši vi­ņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva ra­dīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvinādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu žargonā, Ābels Ā Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietībai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt savas norēķinu un ierakstu grā­matas, pavēlēs Gabriēlam sapulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī «Welakahao!»

Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pastā­vēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā ha- vajiešu-angļu žargona apzīmējumu «welakahao», ir visla­bākais piemērs -šādu atdzimšanas sludinātāju valodas lī­dzekļu plašajam arsenālam. Welakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu metāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

— Un tas kungs sauca: «Welakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja wiki-wiki (ātri) — āre, tā; jo Pē­teris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Odens tresta akciju sabiedrības un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.

īsi un aši Ābels A Jo nošķīra baltās avis no melnajām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.