Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

— Un nu, — viņš noprasīja, pie tam šinīs lappusēs gri­bot negribot viņa valodu nācās kaut cik angliskot, — kam gan līdzinās elle? Ak, mani draugi, ļaujiet, lai attēloju

jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes ska­tījušas no tā, kas varētu būt iespējams ellē! Es biju jau­neklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar ze­mestrīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sievie­tes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un mājlopi gā­zās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.

Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bi- beli debess kvēles gaismā, kaut gan burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Šīm misionāru bībelēm vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sarkana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezga­līgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pārāk varena, lai mēs to varētu aptvert. Mēs spējām domāt tikai par zemes kār­tiņu, plānu kā -ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgās uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glā­biņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.

Ai, mani draugi, dievs mūs paglāba! Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs pēr­kona balsī sauks: «Welakahao!» Kad dzelzs būs karsta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs no- kaitusi!

Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, kur pašā apakšā uguns ezers rēkdams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā Ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un apdullināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.

Un to es jums saku — neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šadā ainavā, lai visā pilnībā neap­jaustu blbelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rakstījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no parādī­šanas, kas atklājās manā priekšā, es stāvēju mēms un drebēju pie visām miesām, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bar- dzibu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri grēksūdzē nešķīstīs savas dvēseles un nelīgs mieru ar savu radītāju.

Bet, ak, mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats sa­tricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drusci­ņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vakari­ņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, nejūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu bries­mām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pa­gāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bez- jūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu aizkustināt, nelieciet viņam raudzīties lejup elles rīklē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru iz­priecu. Ai, mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, raudzījāmies pašā ellē. Ai, mani draugi, tā bija elle, tieši tāda elle, kāda tā attēlota svētajos rakstos,, mūžīgo mocību elle necienīgajiem.

Alise Akana aiz šausmām bija kritusi tādā kā ekstāzē, tādā kā histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja:

— Ak, kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas mantas! Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina drānas baķus, izšūto ķīniešu tērpu un visu duci zīda zeķu …

Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka atkal spēja klausīties, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.

— Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat bezgalīgas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku ga­lam? Ai, mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību! Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mū­žības brītiņu.

Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cilvēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah putniņu, kam sa­lauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz pat Pirlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz Vai­kiki pēc nākamā smilšu graudiņa. Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pirlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūkstošiem un gadsimtu tūksto­šiem, līdz pēdīgi Vaikiki krastmalā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pirlharboras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananasi. Un tad, ai, mani draugi, pat tad VEL ELLE NEBŪS ATAUSIS RITS!

Šinī brīdī, tik piepeša kāpinājumā graujoša spēka sa­triekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lie­tišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprums sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija bei­dzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pazina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spēcīgu atdzimšanas korāli, no­kāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīklēs auroja «Aleluja!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis sāka plakt, deviņas desmitdaļas viņa sanāksmes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija nokrituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, iz­kliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.

Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu beidzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvē­seļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās ma­šīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un visdažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja, šis lielais kausējamais pods, pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela Ā Jo saiešanas nama ār­durvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepa­laist gar ausīm ne vārda no Alises runas.