Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Tad nu klausietiesl A'listers Flemings Džesons uzkrāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Dže­sons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt savu vārdu zem līguma, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Var­būt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kompānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuriem rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.

Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievīgākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunu­mus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šausminājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži pat nepārspīlētas, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Honolulu iemītniekiem gadījās satikties.

— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica,

— ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.

Bobs Kristijs, viens no nesenākajiem Havajas iemītnie­kiem, sāka smieties pilnā kaklā, tik zīmīgi un tik skaļi, ka beidzot viņam noprasīja, ko tas īsti nozīmējot.

— O, neko sevišķu, — viņš atbildēja. — Es tikai, šurp nākdams, padzirdēju, ka par piedauzīgu uzvešanos dzē­rumā un pretošanos amata personai tikko esot apcietināts vecais Džons Vords. Tagad Ābels Ā Jo ar gudru ziņu jau makšķerē pa policijas iecirkni. Viņam nekas tā nepatīk kā hronisku žūpu dvēseļu ķeršana.

Pulkvedis Ciltons paraudzījās uz Lasku Finstonu, un abi paraudzījās uz Geriju Vilkinsonu. Viņš tiem atbildēja ar tādu pašu skatienu.

— Ak tas vecais bīčkomers! — Lasks Finstons izsaucās.

— Nodzēries pasaules blandoņa! Biju pavisam aizmirsis, ka viņš vēl dzīvs. Ir gan tam izturīgs organisms. Ne mir­klīti nav bijis skaidrā, izņemot tās reizes, kad galīgi no­gājies pie nabaga, un, ,cik atceros, nav tādas cūcības, kur viņš nebūtu pinies līdzi. Viņam tagad vajag būt pie astoņ­desmitiem. . 1

— Jā, uz to pusi jābūt. — Bobs Kristijs pamāja ar galvu. — Vēl arvien slaistās pa ostām un dzer, ja tik dabū naudu, bet visi prāti viņam savā vietā, kaut arī nav ne­kāds apķērīgais un, kad lasa, uzliek brilles. Bet atmiņa viņam ir lieliska. Ja nu Ābels A Jo viņu nokampj.. ,

Gerijs Vilkinsons atkāsējās, gatavodamies runāt.

— Tāds jauks sirmgalvis, — viņš ieteicās. — Atlieka no aizmirsta laikmeta. Maz vairs mums palicis tādu cilvēku. Seno laiku celmlauzis. īsts kamaaina. Vecuma dienās pa­licis bez palīdzības un nonācis policijas rokās! Mums kaut kas jādara viņa labā, pieminot viņa labos pakalpoju­mus Havajai. Viņa dzimtā vieta, kā man gadījies uzzināt, ir Segharbora. Viņš to nav redzējis kādu pusgadsimtu. Kā būtu, ja viņam rīt no rīta sagādātu patīkamu pārstei­gumu, nomaksājot soda naudu un izsniedzot biļeti atpakaļ uz Segharboru līdz ar naudas summiņu, nu, teiksim, kāda gada iztikai? Es nodibināšu komisiju. Uzaicināšu tajā pulkvedi Ciltonu, Lasku Finstonu un… un pats sevi. Par priekšsēdētāju — kurš gan būtu vairāk piemērots nekā Lasks Finstons, kas senajās dienās tik labi pazina šo veco džentlmeni? Tā kā iebildumu nav, tad ar šo es ieceļu Lasku Finstonu par priekšsēdētāju komisijai, kuras mēr­ķis ir organizēt un savākt naudas ziedojumus, lai samak­sātu dižā celmlauža Džona Vorda soda naudu policijas iecirknī un viena gada ceļojuma izdevumus, turot piemiņā, ka visu mūžu viņš veltījis savus spēkus Havajas uzplau­kuma veicināšanai.

Domstarpības neradās.

— Komisija tagad sāks savu slepeno sēdi, — Lasks Fin­stons teica pieceldamies un citiem pa priekšu gāja uz bib­liotēku.