Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne zieme­ļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar zi­ņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Ho­nolulu.

— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja Alisi sakām, kad viņa bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sī­kākajiem grēciņiem, kādi saglabājušies viņas atmiņā. — Jūs domājat, ka šis te vīrs Stefans Makekau ir Mozus Makekau un Minnijas A Lingas dēls un ka viņam ir liku­mīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepa­visam ne. Stefans Makekau nav Mozus dēls. Viņš ir Arona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Arons un Tillija to atdāvināja Mozum un Minnijai. Es zinu. Mozus un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad-Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Mozum un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Šis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani atturēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Arčijam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompāni­jai, bet pēcpusdienās spēlē beisbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un nopirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad sa­ņems šo naudu un izlietos sliktiem mērķiem.

Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un dēkām bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, un sejas tiem nikni pietvīka, kad tie pirmo reizi uzzināja savu pielau­lāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.

— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņiem tik noderīgās informācijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.

Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr de­tektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iz­nāca tāds izķēmots.

— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas sabied­rībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.

Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aiztu­rēja smiekliņu.

— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo Ziem­svētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mī­lestību) un pasniedza man dzēstas nu nolīdzinātas ķīlu zīmes divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda nau­dasmaka aloha pret mani? Es jums pastāstīšu …

Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinā­cijām, kas no sākta gala bijušas slēptas tumsībā.

— Sis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.

Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nā­kamajā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pirlhar- borā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Rem- zeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt! Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patver­smi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku rokās, kurus ve­cais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tie­šām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midl- tons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija.., — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas iestādes pārstāvī­bām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu apmetuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Ha­rijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai jaunu — un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.

Vēl ir Džims Lokendampers. Viņam ir ļauna sirds. Vēl tikai pagājušo nedēļu es dzirdēju viņu tepat visu jūsu priekšā sūdzam savus grēkus. Viņš nenošķīstīja visu savu dvēseli un meloja dievam. Es nemeloju dievam. Gara ir mana runāšana, bet toties es izstāstu visu. Are, Acālija Akau, kas sēž tur pāri pretī, ir viņa sieva! Bet Lizija Lo- kendampere ir viņa laulātā sieva. Jau izsenis viņam ir liela aloha pret Acāliju. Jūs domājat, ka viņas tēvocis, kas aiz­brauca uz Kaliforniju un tur nomira, atstājis viņai testa­mentā tos divtūkstoš piecsimt dolārus, kurus viņa saņēma* Tēvocis to vis nedarīja. Es zinu. Viņas tēvocis Kalifornijā nomira trūkumā, un Džims Lokendampers aizsūtīja uz Ka­liforniju astoņdesmit dolāru, lai viņu varētu apbedīt. Dži- mam Lokendamperam Kohalā bija zemes gabals, kuru viņš saņēma no savas mātes tēvmāsas. Lizija, viņa laulātā sieva, to nemaz nezināja. Tā nu viņš pārdeva šo zemes gabalu Kohalas Dīķu sabiedrībai un tos divtūkstoš piec­simt dolārus atdeva Acālijai Akau …

Te nu Lizija, 'laulātā sieva, trūkās kājās kā trakojoša fūrija un, vīra sev blakus neatradusi, jo tas jau bija pa­guvis aizmukt, ar zobiem un nagiem klupa virsū Acālijai.

— Pagaldi, Lizija Lokendampere! — Alise izsaucās. — Manu sirdi spiež liels smagums tevis dēļ — un vēl kāda mājas krāsošana …

Un, kad Alise bija atklājusi to, kādā ceļā Lizija tikusi pie savas mājas pārkrāsošanas, Acālija bija uzlēkusi kā­jās un plosījās kā negudra.

— Pagaidi, Acālija Akau! Tagad man jāatvieglina sirds no taviem grēkiem! Šoreiz tā nav mājas krāsošana. Par to arvien samaksāja Džims. Tā ir tava jaunā peldu vanna un modernās cinkotā skārda caurules, kas smagi nomāc mani…

Daudz, daudz nepatīkama Alise Akana zināja stāstīt par daudziem un dažādiem ļaudīm, vienādi nesaudzīgi graizīdama tiklab augstākās sabiedrības veikalnieciskos darījumus, finansiālo un sabiedrisko dzīvi, kā arī pašus zemākos slāņus. Neviens nestāvēja pārāk augstu vai pā­rāk zemu, lai tiktu sveikā cauri; un tikai divos no rīta uz­budinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personiskos grēciņus, ko zināja par cilvēkiem no sabied­rības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Pat­laban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.

— Pū! — Viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš nomaksā kārtē­jos izdevumus un pieraksta to Pētera grāmatā debesu val­stībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka mis­ters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Val­stu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar ak­nām, bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blē­dis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tir­gus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc iedeva, ka viņa aloha pret mani bija liela? Nē. Viņš vispār nav spē­jīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.