Džeks Londons - KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — .un nopirka bībeli.

Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājokļos, īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika gan aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu pārkāpumus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un atkal devās projām, galvu pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti. īsi sakot, šīs Ābela Ā Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabi­nāja no viņu nastām un darīja viņus atkal gaišus, skaid­rus un garā veselus.

Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk naudas kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi visiem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels Ā Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slēpās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus.

— Tu nevari kalpot diviem kungiem, — Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu sa­līgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.

No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābe­lam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzošo kroni, pirms ne­bija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pali darījusi, ieskaitot arī tās, kurās dalīju­sies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja at­segt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdz darīt' biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vienotība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mūžīga dzīvošana.

— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels Ā Jo.

— Padevība dievam vai padevība cilvēkam.

Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi.

— Es šķīstīšu dvēseli no visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās. — Dievs pats zina, kā man apni­kusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā toreiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē…

— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela ā Jo nemainīgā atbilde. — Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.

— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži zie­došu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.

— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva vietnieks.

— Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nastas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, kamēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.

— Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.

— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzim­šana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»

— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.

— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo ka­tegoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.

— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līk­smi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pu­deles.

Klubos Alises grēksūdzes iespējai piešķīra daudz lielāku nozīmību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšo­ties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runā­šot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esamību.

Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukurrūpnieks uji lielbagātnieks, lika savam šo­ferim apturēt automašīnu blakus Alisei. Laipnībā pārplūz- dams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļstundas brau­kāja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava dārgā laika, lai personiski lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.

— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskatāties lieliski! Lai­kam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.

Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnī­bas paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.

— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās at­miņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!

— Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.

— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagā­jušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris pie­dzērās un pameta jūs …

— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir bei­dzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …

— Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzē­jām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkri­tusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai at­minaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …

— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen ap­rakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!

Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jau­neklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.

— Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidē­jos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, ne­sen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši… citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.