Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

— Vidū taču aug koks, — ierunājās Roze., — Vai saproti?

— Bet ko tas var līdzēt, ja jums draudētu briesmas? — Alise brīnījās.

— Tas var novicot, — sacīja Roze.

— Neganti sāp, — sauca Margrietiņa, — kad vicina vītola vicas!

— Vai tu to nezināji? — iesaucās kāda cita Margrietiņa. Tūdaļ visas Margrietiņas kaut ko sauca cita caur citu, līdz gaiss sanēja no viņu mazajām, spalgajām balstiņām.

— Apklustiet visas! — satraukts iekliedzās Ķei­zarkronis, drebot no dusmām. — Viņas zina, ka es nekā nevaru viņām padarīt, — Ķeizarkronis žēlojās, pavērsis trīsošo ziedu pret Alisi, — citādi viņas neuzdrīkstētos tā uzvesties!

— Ak, neuztraucieties! — Alise mierinādama sacīja un, pieliekusies pie Margrietiņām, kas atkal grasījās apsaukāties, čukstēja:

• — Ja jūs nepievaldīsiet savas mēles, es jūs noplūkšu!

Brīdi valdīja klusums, dažas sārtās Margrieti­ņas pat nobālēja.

— Pareizi! — Ķeizarkronis sacīja. — Margrie­tiņas patiesi ir šausmīgas. Tiklīdz viena ierunājas, tūda| tai pievienojas pārējās; viņās klausoties, var novīst;

— Kā gan jūs visas protat tik jauki runāt? — Alise iejautājās, cerēdama ar glaimiem uzlabot puķu noskaņojumu. — Esmu bijusi daudzos dār­zos, bet neviena no puķēm nav pratusi runāt.

. — Pieliec plaukstu pie zemes, — sacīja Ķeizar­kronis, — tad tu sapratīsi, kāpēc.

Alise tā arī izdarīja.

— Zeme ir ļoti cieta, — Alise secināja, — bet es nesaprotu, kāda tam nozīme.

— Gandrīz visos dārzos dobes taisa tik mīk­stas kā gultas, — Ķeizarkronis skaidroja, — tāpēc puķes allaž ir aizmigušas.

Izklausījās gluži ticami, un Alisei tas šķita interesants atklājums.

— Agrāk es par to netiku nekad domājusi, — viņa noteica.

— Manuprāt, tu vispār nedomā, — Roze dzē­līgi attrauca.

— Es neesmu redzējusi itin nevienu pašu, kas izskatītos muļķīgāks par tevi, — ierunājās Vijo­līte tik pēkšņi, ka Alise gandrīz vai palēcās, jo līdz šim Vijolīte nebija bildusi ne vārda.

— Pievaldi mēli! — uzsauca Ķeizarkronis. — It kā tu vispār kādu būtu redzējusi! Galva tev mū­žīgi pabāzta zem lapām, un tur tu snauduļo, bet par to, kas notiek pasaulē, tu zini tikpat daudz, cik pumpurs!

— Vai dārzā ir vēl kāds cilvēks? — Alise vai­cāja, uzskatīdama par prātīgāku nepievērst īpašu vērību Rozes vārdiem.

— Dārzā ir vēl viena puķe, kas kustas tāpat kā tu, — Roze atbildēja. — Es brīnos, kā tu-to vari («Tu nepārtraukti brīnies,» piezīmēja Ķeizar­kronis), bet tā ir daudz kuplāka par tevi.

— Vai viņa ir man līdzīga? — Alise ziņkārīgi jautāja, jo viņai prātā iešāvās doma: «Dārzā kaut kur ir vēl viena maza meitene!»

— Jā, tā izskatās tikpat tuntulīga kā tu, — Roze atbildēja, — taču ir sārtāka un, man liekas, ar īsākām ziedlapiņām.

— Ziedlapiņas tai piekļaujas cita pie citas cieši kā dālijai un nav noļukušas kā tavējās, — Ķei­zarkronis piebilda.

— Bet tā nav tava vaina, — Roze sacīja kā ' mierinādama. — Tu sāc vīst,•un tad, redzi, neko nevar darīt — ziedlapiņas vairs nav tik izskatī­gas. *

Tāda runāšana Alisei itin nemaz nepatika, tāpēc, lai mainītu sarunas tematu, viņa jautāja:

— Vai viņa kādreiz šurp atnāk?

— Atļaujos pavēstīt, ka tu drīz viņu ierau­dzīsi, — Roze sacīja. —Zini, viņa pieder pie tām ar deviņiem žuburiem.

— Kurā vietā tie atrodas? — Alise ziņkārīgi vaicāja.

— Protams, ap galvu, — Roze atbildēja. — Brī­nos, kāpēc tev tādu nav. Es biju iedomājusies, ka tādi jums visām parasti ir.

— Viņa nāk! — iesaucās Gaiļpiesis. — Es dzirdu soļus — klip-klap — uz grantētā celiņa.

Alise pagriezās un ieraudzīja Melno Karalieni.

— .Viņa krietni paaugusies, — Alise tūdaļ seci­nāja. Un patiešām, kad Alise pjrmo reizi ierau­dzīja Karalieni pelnos pie kamīna, tā bija tikai

trīs sprīžus gara, bet tagad — gandrīz vai galvas tiesu garāka par Alisi!

— Tas ir no svaigā gaisa, — teica Roze, — šeit ir apbrīnojami tīrs gaiss.

— Laikam jāiet viņai pretī, — Alise sprieda, jo, lai arī cik interesantas ir puķes, runāt ar īstu Karalieni ir nesalīdzināmi iespaidīgāk.

— To gan nedari, — sacīja Roze. — Es tev ieteiktu doties tieši pretējā virzienā.

Alisei sacītais šķita tīrās mu|ķības, tāpēc viņa, nekā neatbildējusi, devās Melno Karalienei pretī. Brīnumainā veidā Karaliene skatienam tūdaļ izgaisa, un Alise atkal atradās mājas priekšā.

Mazliet sapīkusi, Alise pagriezās atkal atpakaļ un lūkoja ieraudzīt Karalieni (kuru beidzot pama­nīja krietni patālu), šoreiz viņa nolēma iet pre­tējā virzienā.

Viss iznāca lieliski. Pēc nepilnas minūtes gā­jiena viņa stāvēja aci pret aci ar Karalieni un tieši pie tā kalna, kuru visu laiku bija tiekusies sasniegt.

— No kurienes tu nāc? — Melno Karaliene jau- 4āja. — Un uz kurieni ej? Skaties man acīs, runā pieklājīgi un nespēlējies visu laiku ar pirkstiem.

Alise izpildīja visus norādījumus un paskaid­roja, cik vien pieklājīgi spēdama, ka nēvarot atrast savu ceļu.

— Nesaprotu, ko nozīmē — savu ceļu, — Ka­raliene teica, — visi ceļi šeit pieder man. Bet kā tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja jau mazliet laip­nāk. — Paklanies, kamēr domā, ko atbildēt. Tā tu iegūsti laiku.

Alise pabrīnījās, taču, juzdama pārāk lielu god­bijību pret Karalieni, tomēr noticēja. «Es pārbau­dīšu to, kad atgriezīšos mājās,» Alise nodomāja, cun nakamreiz nokavēšu pusdienas.»

— Tev pienācis laiks atbildēt, — Karaliene teica, paskatījusies pulk­stenī,— atver muti maz­liet plašāk, kad runā, un vienmēr saki — «Jūsu augstība».

— Es tikai velējos apskatīt dārzu, Jūsu augstība …

— Pilnīgi pareizi, — teica Karaliene, noglau­dīdama Alisei galvu, bet

AJisei tas itin nemaz ne-

patika. — Taču, runājot

par dārziem, man jāteic, ka es esmu redzējusi tā­dus dārzus, salīdzinājumā ar kuriem šis ir īsti džungļi.

Alise šai sakarībā neuzdrošinājās neko iebilst, bet turpināja:

— … un gribēju nokļūt tā kalna galā …

— Ja tu runā par kalniem, — Karaliene viņu pārtrauca, — es varētu tev parādīt tādus kalnus, salīdzinājumā ar kuriem šo tu sauktu par ieleju.

— Nē, tā es nedarītu vis, — Alise sacīja pār­steigta, ka beidzot tomēr spēj iebilst. — Zināt, kalns nevar but ieleja. Tā ir aplamība …

Melno Karaliene pakratīja galvu.

— Tu vari saukt to par «aplamību», ja vēlies, — viņa sacīja, — bet es esmu dzirdējusi tādas aplamības, salīdzinājumā ar kurām šī ir tikpat kā skaidrojošā vārdnīca!

Alise atkal paklanījās, jo, spriežot pēc balss, Karaliene šķita nedaudz apvainojusies; pēc tam viņas abas vairs nerunāja, līdz sasniedza nelielā uzkalna virsotni.

Kādu brīdi Alise stāvēja klusēdama un aplūkoja apkārtni, kas izskatījās ārkārtīgi dīvaina. No viena gala uz otru to šķērsoja taisnas urdziņas, un zeme starp tām bija sadalīta kvadrātos ar nelieliem dzīvžogiem.

— Tas izskatās pēc milzīga šaha galda, goda vārds, —• Alise beidzot ierunājās. — Trūkst vie­nīgi figūru, kas pārvietojas… bet ir jau arī tās! — viņa priecīgi iesaucās, un viņas sirds satraukti dauzījās. — Tā ir varen milzīga šaha partija, ko spēlē visā pasaulē, protams, ja vien to var saukt par pasauli. Ai, kādi joki! Kā es vēlētos piedalīties šajā spēlē! Man nebūtu iebildumu kļūt kaut vai par Bandinieku, galvenais ir — piedalī­ties, taču, pats par sevi saprotams, vislabāk man patiktu būt par Karalieni.