Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1975, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ALISE AIZSPOGULIJĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ALISE AIZSPOGULIJĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALISE AIZSPOGULIJĀ
Luiss Kerols
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975
No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde
1805. gadā uzrakstītā grāmata «Alises piedzīvojumi Brī­numzemē» atnesa tās autoram matemātikas pasniedzējam Oksfordā Luisam Kerolam (īstajā vārdā Čārlzam Dodžsonam) nepieredzētu slavu. Grāmata bija veltīta desmit gadus vecajai meitenei Alisei Lidellai — Oksfordas rektora mei­tai. L. Kerola draudzība ar bērniem un it sevišķi ar trinj māsām Lidellām pamudināja matemātiķi pievērsties rakst­niecībai. Satiekoties ar bērniem, L. Kerols stāstija viņiem paša izdomātas pasakas. Pusotra gada pēc «Brīnumzemes» iznākšanas Kerols uzsāka strādāt pie jauna darba, bet tas nevedās viegli, uz laiku to pārtrauca brauciens uz Krie­viju. Un tikai 1871. gada janvārī matemātiķis un rakst­nieks savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka pabeidzis «Aizspo- guliju». Ta paša gada nogalē iznāca arī grāmata.
«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» (latviski izdota 1975. gada) un tās turpinājums «Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja», tāpat kā franču rakstnieka Sarla Perro (1628—1708) «Runcis zābakos», dāņu pasaku meistara Hansa Kristiānā Andersena (1805—1875) «Sniega kara­liene», Kārļa Skalbes (1879—1945) «Pasaka par vērdiņu» un vēl citi darbi, ko mazie lasītāji saņēmuši pēdējo gadu laikā, ir literārās jeb autorpasakas. Literārās pasakas raša­nās un attīstība — vai tā būtu angļu, vācu, franču, krievu vai latviešu — saistīta ar attiecīgās tautas folkloru un reālo īstenību, ar attiecīgās tautas dzīvi un tās para­šām. Literārās pasakas attīstība Anglijā sākās 19. gadsimta vidū, kad ang|u valodā tika pārtulkotas brāļu Grimmu (1824) un H. K. Andersena (1846) pasakas. Folklora katrai tautai ir atšķirīga. Kārļa Skalbes pasakās lasītājs neapšau­bāmi samanīs gan latviešu tautas pasaku ietekmi, gan K. Skalbes laika reālās dzīves motīvus, gan «latvisko rak­sturu», kā izteicies Jānis Sudrabkalns. K. Skalbe vielu pasa­kām aizguvis gan no latviešu tautas garamantām, gan izgudrojis pats, gan saskatījis to dzīvē, un, kaut arī K. Skalbes pasakās koki, zvēri, putni apveltīti ar domāša­nas un runas spējām, tāpat kā H. K. Andersena lāpāmā adata vai alvas zaldatiņš, neapstrīdama ir K. Skalbes un H. K. Andersena pasaku atšķirība, jo K. Skalbes pasakas ir tuvas latviskajai priekšstatu pasaulei un paša autora laikam.
Ari L. Kerols savās pasakās izmanto folkloras tradīcijas. Viņa pasaku pasaulē mēs jaušam anglisko raksturu un anglisko priekšstatu pasauli. L. Kerola pasakās mājo dažādi neprāši, kas ir angļu folkloras monopols, dažādi dīvaini radījumi, viņa pasakās mēs sastopam neierobežotu fantāzijas lidojumu, kas veselu gadsimtu bija tikai ang|u īpašums un ko angļi dēvē par nonsensu (nonsense — tulkojumā no­zīmē neprātu, muļķības, niekus, blēņas, bezjēdzību, apla­mību, absurdu). Tā saistībā ar angļu folkloru, angļu tradī­cijām un reālo īstenību Viktorijas laikmeta Anglijā cēlu­šās vispasakainākās pasakas pasaulē, turklāt stāstījums pasniegts caur savdabīgo bērna redzējumu. Amerikāņu autors un zinātnes popularizētājs Martins Gārdners, rakstot par L. Kerola pasakām, atzīmē, ka «Alisē» mēs sastopamies ar ārkārtīgi sarežģītu un savdabīgu nonsensu, kas adresēts ang|u lasītājam, kurš dzīvojis citā gadsimtā… bet dažas no L. Kerola asprātībām bija saprotamas tikai tiem, kas dzīvoja Oksfordā. Tā, lūk, tik pasakainajā L. Kerola pasakā (tāpat kā jebkura rakstnieka dai|radē jebkurā laikmetā) ienāk realitāte. Sajā gadījumā tā ir L. Kerola laika Anglija vai, kā tā pasakā saucas, «Aizspogulija», kurā mītošais Melno Karalis ir tikpat vecs, cik Anglijas karalis Hen­rijs VIII, bet Balto zirdziņa jātniekā mīt Oksfordas mate­mātiķa Čārlza Dodžsona (kurš nemitīgi izgudroja kādu āķīgu matemātikas uzdevumu) jūtīgā dvēsele. Ari šaha spēle brīvā dabā, kas šodien izklausās pēc absurda, rene­sanses laikmetā bija sastopama dzīvē, tolaik šahu spēlēja uz milzīgiem laukumiem un šaha figūru vietā stāvēja dzīvi cilvēki. Iespējams, ka ari karalienes Viktorijas laikmeta dzīve bija līdzīga aprakstītajai šaha spēlei «Aizspogulija» (kaut gan pats autors teicis, ka vēlējies vienīgi izklaidēt un uzjautrināt bērnu) un politisko partiju cīņa tikpat bez­jēdzīga kā Ņurbu|a un Burbu|a divkauja. Ari daudzie L. Kerola dzejo|i, kurus šodien mēs uztveram tulkojumos galvenokārt kā nonsensu, bija adresēti rakstnieka priekšte­čiem vai laikabiedriem. Tādi ir dzejoji par Oliņu Boliņu, Ņurbuli un Burbuli, Lauvu un Vienradzi; ar tiem Luiss Kerols parodē tajā laikā plaši pazīstamu bērnu dzejo|u autorus.
Luisa Kerola pasakās sstopama vēl viena angļu folklorai ļoti raksturīga īpatnība — vārdu spēle, kas stipri apgrū­tina darba tulkošanu, jo angļu vārdu spēles jāpielāgo attie­cīgās tautas valodai.
šodien, vairāk nekā simt gadu pcc pasakas pirmizdcvuma, kad valodu skaits, kurās tā tulkota, sniedzas krietni pāri pussimtam, mainījies arī tās lasītāju kontingents — Alises Lidellas vecuma bērniem pievienojušies ari pieaugušie, to skaita arī matemātiķi un fiziķi. Bērnus saista apburošā meitene Alise un viņas pasakainie piedzīvojumi, pieaugu­šos — Luiss Kerols un viņa domāšana.
Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašī­bas. Abās viņa pasakās mēs sastopamies ar |oti skaidru, gaišu, tīru meitenes tēlu (protams, arī vislabākajiem bēr­niem pasaulē mēdz būt kāds trūkums), mēs sastopamies ar meiteni, kas grib visu zināt un izzināt, kas ir ļoti pieklā­jīga (šodien ne sevišķi bieži sastopama īpašība), vienkārša, patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, izpalīdzīga, patiesa un galvenais — vienmēr domājoša.
īpaša nozīme pasakā ir ilustrācijām, kuras zīmējis Luisa Kerola laikabiedrs Džons Teniels. Tās ne tikai ilustrē, bet daudzos gadījumos arī skaidro, papildina tekstu. Ar šīm ihistrācijām 1871. gadā Londonā iznāca pasakas pirmizde- vums.
E. Melbarzde

ALISE AIZSPOGULIJĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ALISE AIZSPOGULIJĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Vidū taču aug koks, — ierunājās Roze., — Vai saproti?

— Bet ko tas var līdzēt, ja jums draudētu briesmas? — Alise brīnījās.

— Tas var novicot, — sacīja Roze.

— Neganti sāp, — sauca Margrietiņa, — kad vicina vītola vicas!

— Vai tu to nezināji? — iesaucās kāda cita Margrietiņa. Tūdaļ visas Margrietiņas kaut ko sauca cita caur citu, līdz gaiss sanēja no viņu mazajām, spalgajām balstiņām.

— Apklustiet visas! — satraukts iekliedzās Ķei­zarkronis, drebot no dusmām. — Viņas zina, ka es nekā nevaru viņām padarīt, — Ķeizarkronis žēlojās, pavērsis trīsošo ziedu pret Alisi, — citādi viņas neuzdrīkstētos tā uzvesties!

— Ak, neuztraucieties! — Alise mierinādama sacīja un, pieliekusies pie Margrietiņām, kas atkal grasījās apsaukāties, čukstēja:

• — Ja jūs nepievaldīsiet savas mēles, es jūs noplūkšu!

Brīdi valdīja klusums, dažas sārtās Margrieti­ņas pat nobālēja.

— Pareizi! — Ķeizarkronis sacīja. — Margrie­tiņas patiesi ir šausmīgas. Tiklīdz viena ierunājas, tūda| tai pievienojas pārējās; viņās klausoties, var novīst;

— Kā gan jūs visas protat tik jauki runāt? — Alise iejautājās, cerēdama ar glaimiem uzlabot puķu noskaņojumu. — Esmu bijusi daudzos dār­zos, bet neviena no puķēm nav pratusi runāt.

. — Pieliec plaukstu pie zemes, — sacīja Ķeizar­kronis, — tad tu sapratīsi, kāpēc.

Alise tā arī izdarīja.

— Zeme ir ļoti cieta, — Alise secināja, — bet es nesaprotu, kāda tam nozīme.

— Gandrīz visos dārzos dobes taisa tik mīk­stas kā gultas, — Ķeizarkronis skaidroja, — tāpēc puķes allaž ir aizmigušas.

Izklausījās gluži ticami, un Alisei tas šķita interesants atklājums.

— Agrāk es par to netiku nekad domājusi, — viņa noteica.

— Manuprāt, tu vispār nedomā, — Roze dzē­līgi attrauca.

— Es neesmu redzējusi itin nevienu pašu, kas izskatītos muļķīgāks par tevi, — ierunājās Vijo­līte tik pēkšņi, ka Alise gandrīz vai palēcās, jo līdz šim Vijolīte nebija bildusi ne vārda.

— Pievaldi mēli! — uzsauca Ķeizarkronis. — It kā tu vispār kādu būtu redzējusi! Galva tev mū­žīgi pabāzta zem lapām, un tur tu snauduļo, bet par to, kas notiek pasaulē, tu zini tikpat daudz, cik pumpurs!

— Vai dārzā ir vēl kāds cilvēks? — Alise vai­cāja, uzskatīdama par prātīgāku nepievērst īpašu vērību Rozes vārdiem.

— Dārzā ir vēl viena puķe, kas kustas tāpat kā tu, — Roze atbildēja. — Es brīnos, kā tu-to vari («Tu nepārtraukti brīnies,» piezīmēja Ķeizar­kronis), bet tā ir daudz kuplāka par tevi.

— Vai viņa ir man līdzīga? — Alise ziņkārīgi jautāja, jo viņai prātā iešāvās doma: «Dārzā kaut kur ir vēl viena maza meitene!»

— Jā, tā izskatās tikpat tuntulīga kā tu, — Roze atbildēja, — taču ir sārtāka un, man liekas, ar īsākām ziedlapiņām.

— Ziedlapiņas tai piekļaujas cita pie citas cieši kā dālijai un nav noļukušas kā tavējās, — Ķei­zarkronis piebilda.

— Bet tā nav tava vaina, — Roze sacīja kā ' mierinādama. — Tu sāc vīst,•un tad, redzi, neko nevar darīt — ziedlapiņas vairs nav tik izskatī­gas. *

Tāda runāšana Alisei itin nemaz nepatika, tāpēc, lai mainītu sarunas tematu, viņa jautāja:

— Vai viņa kādreiz šurp atnāk?

— Atļaujos pavēstīt, ka tu drīz viņu ierau­dzīsi, — Roze sacīja. —Zini, viņa pieder pie tām ar deviņiem žuburiem.

— Kurā vietā tie atrodas? — Alise ziņkārīgi vaicāja.

— Protams, ap galvu, — Roze atbildēja. — Brī­nos, kāpēc tev tādu nav. Es biju iedomājusies, ka tādi jums visām parasti ir.

— Viņa nāk! — iesaucās Gaiļpiesis. — Es dzirdu soļus — klip-klap — uz grantētā celiņa.

Alise pagriezās un ieraudzīja Melno Karalieni.

— .Viņa krietni paaugusies, — Alise tūdaļ seci­nāja. Un patiešām, kad Alise pjrmo reizi ierau­dzīja Karalieni pelnos pie kamīna, tā bija tikai

trīs sprīžus gara, bet tagad — gandrīz vai galvas tiesu garāka par Alisi!

— Tas ir no svaigā gaisa, — teica Roze, — šeit ir apbrīnojami tīrs gaiss.

— Laikam jāiet viņai pretī, — Alise sprieda, jo, lai arī cik interesantas ir puķes, runāt ar īstu Karalieni ir nesalīdzināmi iespaidīgāk.

— To gan nedari, — sacīja Roze. — Es tev ieteiktu doties tieši pretējā virzienā.

Alisei sacītais šķita tīrās mu|ķības, tāpēc viņa, nekā neatbildējusi, devās Melno Karalienei pretī. Brīnumainā veidā Karaliene skatienam tūdaļ izgaisa, un Alise atkal atradās mājas priekšā.

Mazliet sapīkusi, Alise pagriezās atkal atpakaļ un lūkoja ieraudzīt Karalieni (kuru beidzot pama­nīja krietni patālu), šoreiz viņa nolēma iet pre­tējā virzienā.

Viss iznāca lieliski. Pēc nepilnas minūtes gā­jiena viņa stāvēja aci pret aci ar Karalieni un tieši pie tā kalna, kuru visu laiku bija tiekusies sasniegt.

— No kurienes tu nāc? — Melno Karaliene jau- 4āja. — Un uz kurieni ej? Skaties man acīs, runā pieklājīgi un nespēlējies visu laiku ar pirkstiem.

Alise izpildīja visus norādījumus un paskaid­roja, cik vien pieklājīgi spēdama, ka nēvarot atrast savu ceļu.

— Nesaprotu, ko nozīmē — savu ceļu, — Ka­raliene teica, — visi ceļi šeit pieder man. Bet kā tu šeit nokļuvi? — viņa jautāja jau mazliet laip­nāk. — Paklanies, kamēr domā, ko atbildēt. Tā tu iegūsti laiku.

Alise pabrīnījās, taču, juzdama pārāk lielu god­bijību pret Karalieni, tomēr noticēja. «Es pārbau­dīšu to, kad atgriezīšos mājās,» Alise nodomāja, cun nakamreiz nokavēšu pusdienas.»

— Tev pienācis laiks atbildēt, — Karaliene teica, paskatījusies pulk­stenī,— atver muti maz­liet plašāk, kad runā, un vienmēr saki — «Jūsu augstība».

— Es tikai velējos apskatīt dārzu, Jūsu augstība …

— Pilnīgi pareizi, — teica Karaliene, noglau­dīdama Alisei galvu, bet

AJisei tas itin nemaz ne-

patika. — Taču, runājot

par dārziem, man jāteic, ka es esmu redzējusi tā­dus dārzus, salīdzinājumā ar kuriem šis ir īsti džungļi.

Alise šai sakarībā neuzdrošinājās neko iebilst, bet turpināja:

— … un gribēju nokļūt tā kalna galā …

— Ja tu runā par kalniem, — Karaliene viņu pārtrauca, — es varētu tev parādīt tādus kalnus, salīdzinājumā ar kuriem šo tu sauktu par ieleju.

— Nē, tā es nedarītu vis, — Alise sacīja pār­steigta, ka beidzot tomēr spēj iebilst. — Zināt, kalns nevar but ieleja. Tā ir aplamība …

Melno Karaliene pakratīja galvu.

— Tu vari saukt to par «aplamību», ja vēlies, — viņa sacīja, — bet es esmu dzirdējusi tādas aplamības, salīdzinājumā ar kurām šī ir tikpat kā skaidrojošā vārdnīca!

Alise atkal paklanījās, jo, spriežot pēc balss, Karaliene šķita nedaudz apvainojusies; pēc tam viņas abas vairs nerunāja, līdz sasniedza nelielā uzkalna virsotni.

Kādu brīdi Alise stāvēja klusēdama un aplūkoja apkārtni, kas izskatījās ārkārtīgi dīvaina. No viena gala uz otru to šķērsoja taisnas urdziņas, un zeme starp tām bija sadalīta kvadrātos ar nelieliem dzīvžogiem.

— Tas izskatās pēc milzīga šaha galda, goda vārds, —• Alise beidzot ierunājās. — Trūkst vie­nīgi figūru, kas pārvietojas… bet ir jau arī tās! — viņa priecīgi iesaucās, un viņas sirds satraukti dauzījās. — Tā ir varen milzīga šaha partija, ko spēlē visā pasaulē, protams, ja vien to var saukt par pasauli. Ai, kādi joki! Kā es vēlētos piedalīties šajā spēlē! Man nebūtu iebildumu kļūt kaut vai par Bandinieku, galvenais ir — piedalī­ties, taču, pats par sevi saprotams, vislabāk man patiktu būt par Karalieni.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x