Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

" — Nevis zied, bet lido! — Alise izlaboja.

— Zied gan! — Ods sauca. — Neviens taču nesaka «tauriņlidis», bet saka «tauriņziedis»!

— No kā tas pārtiek? — Alise, tāpat kā iepriek­šējās reizēs, jautāja.

— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.

Kādu mirkli Alise klusēja, apsvērdama, ko darīt tālāk. Ods tikmēr, tīksminādamies par savu zum- zināšanu, riņķoja tik un riņķoja ap Alises galvu, pēc tam nolaidās atkal uz zara un sacīja:

— Diez vai tu gribētu savu vārdu pazaudēt?

— Noteikti ne, — Alise uztraukta atbildēja.

— Es gan tā neteiktu, — Ods vienaldzīgi piezī­mēja. — Iedomājies vien, cik izdevīgi tev būtu atgriezties mājās bez vārda.. Piemēram, guver­nante grib saukt tevi uz stundu. Viņa iesāk: «Nāciet…» — un apklust, jo tev vārda nav. Un tu, saproties, varētu nekur neiet, skaidrs?

— Esmu pārliecināta, ka tā nekad nevar no­tikt, — Alise teica. — Sis nav pietiekami svarīgs iemesls, lai stunda nenotiktu. Ja viņa nevarēs at­cerēties manu vārdu, viņa sacīs: «Mis, lūdzu, nāciet!»

— Ja viņa saka «nāciet», neej, jo tu esi viena. Tas tik būtu varens joks! Es gribētu, lai tu to izstrādātu.

— Kāpēc jūs gribētu, lai es to izstrādātu? — Alise jautāja. — Tas ir |oti slikts joks.

Ods smagi nopūtās, un pār viņa vaigiem nori­poja divas lielas asaras.

— Jums nevajadzētu jokot, — Alise aizrādīja, — joki jūs dara nelaimīgu.

Atskanēja vēl viena grūtsirdīga nopūta, un šoreiz nabaga Ods laikam pats sevi aizpūta prom, jo, kad Alise paraudzījās augšup, uz zara vairs neviena nebija, un, tā kā pēc tik ilgas sēdēšanas Alisei bija kļuvis vēsi, viņa piecēlās un devās prom.

Ļoti drīz viņa nonāca klajā laukā; pretējā pusē melnēja mežs; tas izskatījās stipri vien drūmāks par iepriekšējo, tāpēc Alisei bija mazliet bail mežā iet. Apdomājusies viņa nolēma tomēr iet, «jo atpakaļ es noteikti neiešu,» viņa pie sevis sprieda, un tas bija vienīgais ceļš, pa kuru varēja nokļū 1 astotajā lauciņā.

— Sis laikam būs tas mežs, kurā lietas zaudē vārdu, — viņa domīgi sacīja. — Interesanti, kas notiks ar manu vārdu, kad es ieiešu mežā? Es ļoH negribētu zaudēt savu vārdu, jo tad man iedotu citu, un cs varu galvot, ka tas būtu neglīts. Bet

tie tik būs joki, ja mēģinās atrast radījumu, kam atdots mans vecais vārds! Tiks izlikts sludinā­jums; tādus cilvēki parasti liek, kad pazūd suņi: «Atsaucas uz vārdu Ciko, ap kaklu siksna ar misiņa rotājumiem.» Iedomāsimies, ka visu, ko jūs ceļā sastopat, jūs uzrunājat ar vārdu «Alise!», kamēr kaut kas atsaucas! Bet, ja tas būs gudrs, tad vispār neatsauksies.

Tā viņa gāja, gāja, līdz nonāca mežmalā; mežs izskatījās vēss un ēnains.

— Galu galā ir ļoti patīkami, — Alise teica, ieiedama koku paēnā, — pēc tāda karstuma no­kļūt… iekļūt… kur iekļūt? — Viņa visu laiku murmināja, pagalam pārsteigta, ka nevar atcerē­ties vārdu. — Es gribēju teikt — zem… zem… jūs taču zināt, ko es gribēju teikt, — Alise sacīja, pielikdama roku pie koka. — Nez kā to sauc? Esmu pārliecināta, ka tam vārda nav, jā, protams, nav.

Brīdi viņa stāvēja klusēdama un domāja, tad pēkšņi iesaucās:

— Beidzot tas patiesi ir noticis! Interesanti, kas ' gan es tagad esmu? Mēģināšu atcerēties, ja va­rēšu. Man noteikti jāvar!

* Taču apņemšanās maz ko līdzēja, un pēc kriet­nas galvas lauzīšanas viņa varēja pateikt vienīgi:

— L, es zinu, tas sākas ar «L»!

Sai mirklī parādījās Stirnēns; tas skatījās uz Alisi lielām, piemīlīgām acīm un, liekas, nemaz nebaidījās.

— Nāc, nāc, nāc! — Alise sauca un pastiepa roku, lai Stirnēnu paglaudītu, bet tas pakāpās mazliet atpakaļ, apstājās un atkal skatījās uz Alisi.

~ — Kā tu sevi sauc? — Stirnēns beidzot ierunā­jās. Cik tam bija jauka un piemīlīga balstiņa!

«Kaut es zinātu!» nabaga Alise nodomāja un skumji atteica: — Pagaidām nekā.

— Padomā vēl, — sacīja Stirnēns, — tā nevar būt.

Alise domāja, bet neko neizdomāja.

— Lūdzu, vai jūs nepateiktu, kā jūs sauc? — Alise bikli teica. — Varbūt tas varētu man maz­liet līdzēt.

— Es pateikšu, ja nāksi līdzi dziļāk mežā, — Stirnēns atbildēja, — šeit es nevaru atcerēties.

Un viņi abi devās dziļāk mežā. Alise mīlīgi ap­vija rokas ap Stirnēna mīksto kaklu. Tā viņi gāja, kamēr nonāca citā klajumā; šeit Stirnēns pēkšņi palēcās uz augšu un atbrīvoja kaklu no Alises rokām.

— esmu Stirnēns! — tas priecīgi iesaucās. — Ak, šausmas! Bet tu taču esi cilvēkbērns!

Stirnēna skaistās, brūnās acis iepletās izbīlī, un tas aizlēca prom, cik ātri vien jajidāja.

Alise stāvēja un sapīkusi noskatījās tam pakaļ, bija gandrīz vai jāraud, ka tik pēkšņi viņa zaudē­jusi savu mazo, mīļo ceļabiedru.

— Bet tagad es atce­ros, kā mani sauc! — Alise teica. — Tas man ir mazs mierinājums. Alise! Alise! To es nekad vairs neaizmirsīšu! Un tagad es gribētu zināt, kurš no šiem ceļarādītājiem rāda, uz ku­rieni man iet. *

Uz šo jautājumu atbil­dēt nebija grūti, jo mežā bija tikai viens ceļš, un abi ceļarādītāji norādīja tieši uz šo ceļu.

— Es izlemšu, — Alise sev teica, — kad ce|š sazarosies un ceļarādītāji norādīs katrs savu vir­zienu.

Bet likās — tas nekad nenotiks. Viņa gāja un gaja, noiedama lielu gabalu, bet, kad vien ceļš sazarojās, abi ceļarādītāji vienmēr stāvēja līdzās un abi norādīja vienu un to pašu virzienu. Uz viena ceļarādītāja bija lasāms:

UZ ŅURBUĻA MAJAM,

bet uz otra:

UZ BURBUĻA MAJAM.

— Esmu pilnīgi pārliecināta, ka abi dzīvo vienā mājā, — Alise beidzot secināja. — Brīnums, kā man agrāk tas nebija ienācis prātā. Ilgi pie viņiem uzkavēties es nevaru. Es tikai ieiešu, pa­teikšu «labdien» un pajautāšu, kā izkļūt no meža. Kaut es nokļūtu astotajā lauciņā, kamēr vēl ir gaišs!

Tā, pati ar sevi sarunādamās, viņa kumuroja -uz priekšu, līdz asā līkumā gandrīz uzskrēja virsū diviem maziem resnīšiem. Sastapšanās bija tik pēkšņa, ka pirmajā mirklī Alise pakāpās atpakaļ, bet drīz vien atskārta, ka tie, protams, ir viņi…

Viņi stāvēja zem koka, aplikuši viens otram roku ap pleciem, un Alise tūdaļ varēja pateikt, kurš ir kurš, jo vienam uz apkaklītes bija izšūts vārdiņš «ŅUR», bet otram — «BUR». «Aizmu-

gurē laikam uz apkaklītēm abiem izšūts «BU- LIS»,» Alise nosprieda.

Abi stāvēja ļoti mierīgi, un Alisei piemirsās, ka tie ir dzīvi; viņa jau grasījās apiet tiem apkārt, lai redzētu, vai aizmugurē uz apkaklītēm ir izšūts «BULIS», kad pēkšņi viņu izbiedēja balss — ieru­nājās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «ŅUR»:

— Ja tu domā, ka mēs esam vaska figūras, tad par skatīšanos tev jāmaksā. Vaska figūras netaisa, lai rādītu par velti! Nekādi ne!

— Otrādil — iesaucās tas, kuram uz apkaklītes bija vārds «BUR». — Ja tu domā, ka mēs esam dzīvi, tev klātos sasveicināties!

Lūdzu, ļoti lūdzu, piedodiet! — Neko vairāk Alise nespēja pasacīt, jo gluži kā pulksteņa zvans

viņai galvā ieskanējās kādas senas dziesmiņas vārdi, un viņa tikko noturējās, neskaitījusi līdzi:

Reiz Ņurbulis un Burbulis

Viens otram ņēmās spītēt,

Jo sadauzījis Burbulis

Bij jaunu grabuliti.

Bet briesmīgs krauklis laidās nu

Ar knābi viņus kapāt,