Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

— Vai nav apburošs skats? — Burbulis vaicāja.

Godīgi sakot, Alise domāja citādi. Karalim

galvā bija milzīga, melna naktscepure ar pušķi galā, un viņš gulēja, neglīti sakņupis, un krāca tik skaļi…

— … ka galva no pleciem ceļas nost, — Bur­bulis piezīmēja.

— Vai viņš nesaaukstēsies, gulēdams uz miklas zāles? — jautāja Alise, jo bija |oti prātīga meitene.

— Tagad viņš sap­ņo, — Ņurbulis pa­vēstīja. — Un kā tu domā, par ko?

— To neviens nevar zināt, — atbildēja Alise.

— Var. Viņš sapņo par tevi\ — Ņurbulis iesau­cās, sajūsmā plaukšķinot. — Un, kad viņš izsap­ņos sapni par tevi, kā tu domā, kur tad tu būsi?

— Protams, turpat, kur es esmu pašlaik, — Alise atbildēja.

— Nekā nebija! — pašpārliecināti attrauca Ņurbulis. — Tu nekur nebūsi. Tu esi tikai viņa sapnī!

— Ja Karalis pamodīsies, — ierunājās Burbu­lis, — tu izdzisīsi — paf! — kā svece!

— Neizdzisīšu vis! — Alise sašutusi iesaucās. — Ja es esmu tikai Karaļa sapnī, es gribētu zināt, kur esat jūs?

— Turpat, — atteica Burbulis.

— Turpat, turpat! — iesaucās Ņurbulis.

Viņš kliedza tik skaļi, ka Alisei vajadzēja aiz­rādīt:

— Klusāk! Netrokšņojiet tik ļoti, citādi jūs viņu uzmodināsit.

— Tavam aizrādījumam nav nekādas nozī­mes, — piezīmēja Burbulis, — jo tu esi tikai Karaļa sapnī. Tu ļoti labi zini, ka īstenībā tevis nav.

— Es esmu gan, — Alise iesaucās un sāka raudāt.

— Ar raudāšanu tu nek|ūsi nemaz īstāka, — Ņurbulis piebilda, — tāpēc nav ko raudāt.

— Ja manis īstenībā nebūtu, — Alise caur asa­rām smiedamās sacīja, jo viss likās tik jocīgs,

— es nespētu paraudāt.

— Vai tiešām tu domā, ka tās ir istas asa­ras? — Burbulis viņu pārtrauca ar milzīgu pārā- kumapziņu balsī.

«Es zinu, ka viņi runā aplamības,» Alise no­domāja, «un ir mu|ķīgi par tām raudāt.» Viņa norausa asaras un sacīja, cik vien jautri spēdama:

— Man visādā ziņā jātiek laukā no meža, jo k|ūst pavisam tumšs. Kā jums liekas — vai līs?

Ņurbulis izpleta milzīgu lietussargu pār sevi un brāli, un abi skatījās uz to no apakšas.

— Nedomāju vis, ka līs, — Ņurbulis teica,

— vismaz te apakšā ne. Nekādi ne!

— Bet vai ārpusē līs?

— Ja gribēs līt — līs, — sacīja Burbulis.

— Mums nav iebildumu. Otrādi! ,

«Savtīgi radījumi!» Alise nodomāja un grasījās jau teikt «arlabvakar» un iet prom, kad pēkšņi Burbulis izlēca no lietussarga apakšas un sagrāba viņu aiz rokas.

— Vai to tu redzi? — viņš satraukts iesaucās; ļ acumirklī viņa acis iepletās un kļuva dzeltenas, un viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz mazu, baltu priekšmetu, kas gulēja zem koka.

— Parasts grabulis, — Alise sacīja, rūpīgi ap­skatījusi balto priekšmetu. — Tas nekož, — viņa steidzīgi piebilda, jo domāja, ka resnīši nobiju­šies, — parasts vecs grabulis, vecs un saplīsis.

— Es jau to zināju, — Ņurbulis brēca, dauzī­dams kājas pret zemi un pluinīdams matus,

— protams, tas ir salauzts.

Tad viņš palūkojās uz brāli, bet tas mudīgi no­tupās zemē un centās paslēpties zem lietussarga.

Alise satvēra Ņurbuli aiz rokas un mierināja:

— Ko jūs tik ļoti dusmojaties par to veco gra- buli!

— Bet tas nav vecs, — Ņurbulis kliedza tik nikni kā vēl nekad. — Tas ir jauns, es tev saku — es to nopirku vakar… savu jauno, skaisto gra- buli! — viņš jau auroja pilnā kaklā.

Burbulis tikmēr nolaida lietussargu un pūlējās paslēpties saliktajā lietussargā. Noraugoties ērmī­gajā izdarībā, Alise aizmirsa saniknoto Ņurbuli. Lietussarga apņemts, Burbulis nogāzās garšļau­kus, laukā palika vienīgi galva; tur nu viņš gu­lēja, muti un lielās acis vārstīdams. «Tagad viņš ir briesmīgi līdzīgs zivij,» Alise nodomāja.

— Tu, protams, neatteiksies cīnīties? — Ņur­bulis norimis teica.

— Zini, laikam ne, — Burbulis īdzīgi atrūca, rausdamies laukā no lietussarga. — Lai viņa pa­līdz mums saģērbties.

Abi brā|i, saķērušies rokās, iegāja mežā un pēc mirk|a atgriezās ar milzīgiem mantu klēpjiem — spilveniem, segām, paklājiem, galdautiem, kastro|u vākiem, pelnu lāpstiņām.

— Cerams, tu proti rīkoties ar adatām un auk­lām? — Ņurbulis noprasīja. — Visas šīs lietas kaut kā jāsameistaro kopā.

Pēcāk Alise stāstīja, ka nekad savā mūžā ne­bija redzējusi tādu jandāliņu, kādu bija sacēluši abi brašuļi, un tādu lērumu mantu, ko viņi uz­krāva sev virsu, un nekad nebija tik ļoti nopūlē­jusies, sienot daždažādas saites un pogājot po­gas..,. un sienot Burbulim ap kaklu milzīgu dunu spilvenu, «lai cīniņā viņš nepazaudētu galvu», kā viņš pats izteicās. Alise nosprieda, ka «viņi patie­šām būs īsti tuntuļi puntuļi un nekas vairāk, kad visu samauks un satīs sev virsū».

— Zini, — Burbulis ļoti sērīgi piebilda, — vis­nopietnākais negadījums cīniņā ir zaudēt galvu.

Alise skaļi iespurdzās, bet, baidīdamās aizvai­not Burbuli, smieklus noslāpēja, izliekoties, ka klepo.

— Vai es esmu ļoti bāls? — jautāja Ņurbulis, pienācis pie Alises, lai viņa palīdzētu tam uzsiet bruņucepuri. (Viņš to sauca par «bruņucepuri», lai gan izskatījās tā drīzāk pēc katliņa.)

— Šķiet, jā-ā, mazliet, — Alise pieklājīgi atbil­dēja.

— Vispār es esmu ārkārtīgi drošsirdīgs, — viņš klusi sacīja, — tikai šodien man piemetušās gal­vas sāpes.

— Bet man zobu sāpes, —» ierunājās Burbulis, kas bija noklausījies sarunu. — Es jūtos daudz sliktāk nekā tu!

— Tad labāk šodien necīnieties, — Alise iemi­nējās, cerēdama abus samierināt.

— Maķenīt mums tomēr jāpacīnās, bet es ne­esmu ieinteresēts cīnīties sevišķi ilgi, — sacīja ŅurbuHs. — Cik ir pulkstenis?

Burbulis paskatījās pulkstenī un pavēstīja:

— Puspieci.

— Cīnīsimies līdz sešiem un tad pusdieno­sim, — nolēma Ņurbulis.

— Ļoti labi, — skumji atbildēja Burbulis. — Viņa lai vēro mūs… Tikai nenāc pārāk tuvu! — viņš piebilda. — Kad es iekarstu, es pa­rasti cērtu visu, ko redzu.

— Bet es cērtu visu, ko vien varu aizsniegt, vienalga, vai es ko redzu vai ne! — iesaucās Ņur­bulis.

— Tad jau laikam jūs visbiežāk trāpāt ko­kosi — Alise smējās.

Ņurbulis, apmierināti smaidīdams, lūkojās ap­kārt.

— Domāju, ka diez vai apkārtnē kāds koks vēl šeit paliks, kad mūsu cīņa būs beigusies, — viņš noteica.

— Un tas viss dēļ grabu|a! — Alise piezīmēja, cerēdama, ka viņi kaunēsies cīnīties- tāda nieka dēļ.

— Ja grabulis nebūtu bijis jauns, — sacīja Ņurbulis, — es nekā nebūtu teicis.

«Kaut atlidotu milzu vārna,» Alise nodomaja.

— Redzi, zobens ir tikai viens, — Ņurbulis sa­cīja brālim, — bet tu vari paņemt lietussargu, tas ir tikpat ass. Pasteigsimies — kļūst neiedomājami tumšs!

— Un kļūs vēl tumšāks, — piemetināja Bur­bulis.

Satumsa tik pēkšņi, ka Alise nodomāja — tuvo­jas negaiss.

— Tas gan ir varen melns mākonis! — Alise iesaucās. — Un cik ātri tas nak virsū! Ka ar spār­niem!

— Tā ir vārna! — baiļu pārņemts, iekliedzās Ņurbulis, un abi brāļi laida ļekas vaļā, acumirklī izgaisdami skatienam.

Alise ieskrēja mazliet dziļāk mežā un apstājās zem -milzīga koka. «Seit vārna nekad netiks man klāt,» viņa nosprieda, «jo tā ir pārāk liela, lai varētu izspraukties cauri zariem. Ai, kaut tā ne­vicinātu tik briesmīgi spārnus, tie rada mežā vie­suļvētru … lūk, kādam norauta šalle!»