Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1975, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ALISE AIZSPOGULIJĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ALISE AIZSPOGULIJĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALISE AIZSPOGULIJĀ
Luiss Kerols
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975
No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde
1805. gadā uzrakstītā grāmata «Alises piedzīvojumi Brī­numzemē» atnesa tās autoram matemātikas pasniedzējam Oksfordā Luisam Kerolam (īstajā vārdā Čārlzam Dodžsonam) nepieredzētu slavu. Grāmata bija veltīta desmit gadus vecajai meitenei Alisei Lidellai — Oksfordas rektora mei­tai. L. Kerola draudzība ar bērniem un it sevišķi ar trinj māsām Lidellām pamudināja matemātiķi pievērsties rakst­niecībai. Satiekoties ar bērniem, L. Kerols stāstija viņiem paša izdomātas pasakas. Pusotra gada pēc «Brīnumzemes» iznākšanas Kerols uzsāka strādāt pie jauna darba, bet tas nevedās viegli, uz laiku to pārtrauca brauciens uz Krie­viju. Un tikai 1871. gada janvārī matemātiķis un rakst­nieks savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka pabeidzis «Aizspo- guliju». Ta paša gada nogalē iznāca arī grāmata.
«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» (latviski izdota 1975. gada) un tās turpinājums «Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja», tāpat kā franču rakstnieka Sarla Perro (1628—1708) «Runcis zābakos», dāņu pasaku meistara Hansa Kristiānā Andersena (1805—1875) «Sniega kara­liene», Kārļa Skalbes (1879—1945) «Pasaka par vērdiņu» un vēl citi darbi, ko mazie lasītāji saņēmuši pēdējo gadu laikā, ir literārās jeb autorpasakas. Literārās pasakas raša­nās un attīstība — vai tā būtu angļu, vācu, franču, krievu vai latviešu — saistīta ar attiecīgās tautas folkloru un reālo īstenību, ar attiecīgās tautas dzīvi un tās para­šām. Literārās pasakas attīstība Anglijā sākās 19. gadsimta vidū, kad ang|u valodā tika pārtulkotas brāļu Grimmu (1824) un H. K. Andersena (1846) pasakas. Folklora katrai tautai ir atšķirīga. Kārļa Skalbes pasakās lasītājs neapšau­bāmi samanīs gan latviešu tautas pasaku ietekmi, gan K. Skalbes laika reālās dzīves motīvus, gan «latvisko rak­sturu», kā izteicies Jānis Sudrabkalns. K. Skalbe vielu pasa­kām aizguvis gan no latviešu tautas garamantām, gan izgudrojis pats, gan saskatījis to dzīvē, un, kaut arī K. Skalbes pasakās koki, zvēri, putni apveltīti ar domāša­nas un runas spējām, tāpat kā H. K. Andersena lāpāmā adata vai alvas zaldatiņš, neapstrīdama ir K. Skalbes un H. K. Andersena pasaku atšķirība, jo K. Skalbes pasakas ir tuvas latviskajai priekšstatu pasaulei un paša autora laikam.
Ari L. Kerols savās pasakās izmanto folkloras tradīcijas. Viņa pasaku pasaulē mēs jaušam anglisko raksturu un anglisko priekšstatu pasauli. L. Kerola pasakās mājo dažādi neprāši, kas ir angļu folkloras monopols, dažādi dīvaini radījumi, viņa pasakās mēs sastopam neierobežotu fantāzijas lidojumu, kas veselu gadsimtu bija tikai ang|u īpašums un ko angļi dēvē par nonsensu (nonsense — tulkojumā no­zīmē neprātu, muļķības, niekus, blēņas, bezjēdzību, apla­mību, absurdu). Tā saistībā ar angļu folkloru, angļu tradī­cijām un reālo īstenību Viktorijas laikmeta Anglijā cēlu­šās vispasakainākās pasakas pasaulē, turklāt stāstījums pasniegts caur savdabīgo bērna redzējumu. Amerikāņu autors un zinātnes popularizētājs Martins Gārdners, rakstot par L. Kerola pasakām, atzīmē, ka «Alisē» mēs sastopamies ar ārkārtīgi sarežģītu un savdabīgu nonsensu, kas adresēts ang|u lasītājam, kurš dzīvojis citā gadsimtā… bet dažas no L. Kerola asprātībām bija saprotamas tikai tiem, kas dzīvoja Oksfordā. Tā, lūk, tik pasakainajā L. Kerola pasakā (tāpat kā jebkura rakstnieka dai|radē jebkurā laikmetā) ienāk realitāte. Sajā gadījumā tā ir L. Kerola laika Anglija vai, kā tā pasakā saucas, «Aizspogulija», kurā mītošais Melno Karalis ir tikpat vecs, cik Anglijas karalis Hen­rijs VIII, bet Balto zirdziņa jātniekā mīt Oksfordas mate­mātiķa Čārlza Dodžsona (kurš nemitīgi izgudroja kādu āķīgu matemātikas uzdevumu) jūtīgā dvēsele. Ari šaha spēle brīvā dabā, kas šodien izklausās pēc absurda, rene­sanses laikmetā bija sastopama dzīvē, tolaik šahu spēlēja uz milzīgiem laukumiem un šaha figūru vietā stāvēja dzīvi cilvēki. Iespējams, ka ari karalienes Viktorijas laikmeta dzīve bija līdzīga aprakstītajai šaha spēlei «Aizspogulija» (kaut gan pats autors teicis, ka vēlējies vienīgi izklaidēt un uzjautrināt bērnu) un politisko partiju cīņa tikpat bez­jēdzīga kā Ņurbu|a un Burbu|a divkauja. Ari daudzie L. Kerola dzejo|i, kurus šodien mēs uztveram tulkojumos galvenokārt kā nonsensu, bija adresēti rakstnieka priekšte­čiem vai laikabiedriem. Tādi ir dzejoji par Oliņu Boliņu, Ņurbuli un Burbuli, Lauvu un Vienradzi; ar tiem Luiss Kerols parodē tajā laikā plaši pazīstamu bērnu dzejo|u autorus.
Luisa Kerola pasakās sstopama vēl viena angļu folklorai ļoti raksturīga īpatnība — vārdu spēle, kas stipri apgrū­tina darba tulkošanu, jo angļu vārdu spēles jāpielāgo attie­cīgās tautas valodai.
šodien, vairāk nekā simt gadu pcc pasakas pirmizdcvuma, kad valodu skaits, kurās tā tulkota, sniedzas krietni pāri pussimtam, mainījies arī tās lasītāju kontingents — Alises Lidellas vecuma bērniem pievienojušies ari pieaugušie, to skaita arī matemātiķi un fiziķi. Bērnus saista apburošā meitene Alise un viņas pasakainie piedzīvojumi, pieaugu­šos — Luiss Kerols un viņa domāšana.
Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašī­bas. Abās viņa pasakās mēs sastopamies ar |oti skaidru, gaišu, tīru meitenes tēlu (protams, arī vislabākajiem bēr­niem pasaulē mēdz būt kāds trūkums), mēs sastopamies ar meiteni, kas grib visu zināt un izzināt, kas ir ļoti pieklā­jīga (šodien ne sevišķi bieži sastopama īpašība), vienkārša, patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, izpalīdzīga, patiesa un galvenais — vienmēr domājoša.
īpaša nozīme pasakā ir ilustrācijām, kuras zīmējis Luisa Kerola laikabiedrs Džons Teniels. Tās ne tikai ilustrē, bet daudzos gadījumos arī skaidro, papildina tekstu. Ar šīm ihistrācijām 1871. gadā Londonā iznāca pasakas pirmizde- vums.
E. Melbarzde

ALISE AIZSPOGULIJĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ALISE AIZSPOGULIJĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Vai nav apburošs skats? — Burbulis vaicāja.

Godīgi sakot, Alise domāja citādi. Karalim

galvā bija milzīga, melna naktscepure ar pušķi galā, un viņš gulēja, neglīti sakņupis, un krāca tik skaļi…

— … ka galva no pleciem ceļas nost, — Bur­bulis piezīmēja.

— Vai viņš nesaaukstēsies, gulēdams uz miklas zāles? — jautāja Alise, jo bija |oti prātīga meitene.

— Tagad viņš sap­ņo, — Ņurbulis pa­vēstīja. — Un kā tu domā, par ko?

— To neviens nevar zināt, — atbildēja Alise.

— Var. Viņš sapņo par tevi\ — Ņurbulis iesau­cās, sajūsmā plaukšķinot. — Un, kad viņš izsap­ņos sapni par tevi, kā tu domā, kur tad tu būsi?

— Protams, turpat, kur es esmu pašlaik, — Alise atbildēja.

— Nekā nebija! — pašpārliecināti attrauca Ņurbulis. — Tu nekur nebūsi. Tu esi tikai viņa sapnī!

— Ja Karalis pamodīsies, — ierunājās Burbu­lis, — tu izdzisīsi — paf! — kā svece!

— Neizdzisīšu vis! — Alise sašutusi iesaucās. — Ja es esmu tikai Karaļa sapnī, es gribētu zināt, kur esat jūs?

— Turpat, — atteica Burbulis.

— Turpat, turpat! — iesaucās Ņurbulis.

Viņš kliedza tik skaļi, ka Alisei vajadzēja aiz­rādīt:

— Klusāk! Netrokšņojiet tik ļoti, citādi jūs viņu uzmodināsit.

— Tavam aizrādījumam nav nekādas nozī­mes, — piezīmēja Burbulis, — jo tu esi tikai Karaļa sapnī. Tu ļoti labi zini, ka īstenībā tevis nav.

— Es esmu gan, — Alise iesaucās un sāka raudāt.

— Ar raudāšanu tu nek|ūsi nemaz īstāka, — Ņurbulis piebilda, — tāpēc nav ko raudāt.

— Ja manis īstenībā nebūtu, — Alise caur asa­rām smiedamās sacīja, jo viss likās tik jocīgs,

— es nespētu paraudāt.

— Vai tiešām tu domā, ka tās ir istas asa­ras? — Burbulis viņu pārtrauca ar milzīgu pārā- kumapziņu balsī.

«Es zinu, ka viņi runā aplamības,» Alise no­domāja, «un ir mu|ķīgi par tām raudāt.» Viņa norausa asaras un sacīja, cik vien jautri spēdama:

— Man visādā ziņā jātiek laukā no meža, jo k|ūst pavisam tumšs. Kā jums liekas — vai līs?

Ņurbulis izpleta milzīgu lietussargu pār sevi un brāli, un abi skatījās uz to no apakšas.

— Nedomāju vis, ka līs, — Ņurbulis teica,

— vismaz te apakšā ne. Nekādi ne!

— Bet vai ārpusē līs?

— Ja gribēs līt — līs, — sacīja Burbulis.

— Mums nav iebildumu. Otrādi! ,

«Savtīgi radījumi!» Alise nodomāja un grasījās jau teikt «arlabvakar» un iet prom, kad pēkšņi Burbulis izlēca no lietussarga apakšas un sagrāba viņu aiz rokas.

— Vai to tu redzi? — viņš satraukts iesaucās; ļ acumirklī viņa acis iepletās un kļuva dzeltenas, un viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz mazu, baltu priekšmetu, kas gulēja zem koka.

— Parasts grabulis, — Alise sacīja, rūpīgi ap­skatījusi balto priekšmetu. — Tas nekož, — viņa steidzīgi piebilda, jo domāja, ka resnīši nobiju­šies, — parasts vecs grabulis, vecs un saplīsis.

— Es jau to zināju, — Ņurbulis brēca, dauzī­dams kājas pret zemi un pluinīdams matus,

— protams, tas ir salauzts.

Tad viņš palūkojās uz brāli, bet tas mudīgi no­tupās zemē un centās paslēpties zem lietussarga.

Alise satvēra Ņurbuli aiz rokas un mierināja:

— Ko jūs tik ļoti dusmojaties par to veco gra- buli!

— Bet tas nav vecs, — Ņurbulis kliedza tik nikni kā vēl nekad. — Tas ir jauns, es tev saku — es to nopirku vakar… savu jauno, skaisto gra- buli! — viņš jau auroja pilnā kaklā.

Burbulis tikmēr nolaida lietussargu un pūlējās paslēpties saliktajā lietussargā. Noraugoties ērmī­gajā izdarībā, Alise aizmirsa saniknoto Ņurbuli. Lietussarga apņemts, Burbulis nogāzās garšļau­kus, laukā palika vienīgi galva; tur nu viņš gu­lēja, muti un lielās acis vārstīdams. «Tagad viņš ir briesmīgi līdzīgs zivij,» Alise nodomāja.

— Tu, protams, neatteiksies cīnīties? — Ņur­bulis norimis teica.

— Zini, laikam ne, — Burbulis īdzīgi atrūca, rausdamies laukā no lietussarga. — Lai viņa pa­līdz mums saģērbties.

Abi brā|i, saķērušies rokās, iegāja mežā un pēc mirk|a atgriezās ar milzīgiem mantu klēpjiem — spilveniem, segām, paklājiem, galdautiem, kastro|u vākiem, pelnu lāpstiņām.

— Cerams, tu proti rīkoties ar adatām un auk­lām? — Ņurbulis noprasīja. — Visas šīs lietas kaut kā jāsameistaro kopā.

Pēcāk Alise stāstīja, ka nekad savā mūžā ne­bija redzējusi tādu jandāliņu, kādu bija sacēluši abi brašuļi, un tādu lērumu mantu, ko viņi uz­krāva sev virsu, un nekad nebija tik ļoti nopūlē­jusies, sienot daždažādas saites un pogājot po­gas..,. un sienot Burbulim ap kaklu milzīgu dunu spilvenu, «lai cīniņā viņš nepazaudētu galvu», kā viņš pats izteicās. Alise nosprieda, ka «viņi patie­šām būs īsti tuntuļi puntuļi un nekas vairāk, kad visu samauks un satīs sev virsū».

— Zini, — Burbulis ļoti sērīgi piebilda, — vis­nopietnākais negadījums cīniņā ir zaudēt galvu.

Alise skaļi iespurdzās, bet, baidīdamās aizvai­not Burbuli, smieklus noslāpēja, izliekoties, ka klepo.

— Vai es esmu ļoti bāls? — jautāja Ņurbulis, pienācis pie Alises, lai viņa palīdzētu tam uzsiet bruņucepuri. (Viņš to sauca par «bruņucepuri», lai gan izskatījās tā drīzāk pēc katliņa.)

— Šķiet, jā-ā, mazliet, — Alise pieklājīgi atbil­dēja.

— Vispār es esmu ārkārtīgi drošsirdīgs, — viņš klusi sacīja, — tikai šodien man piemetušās gal­vas sāpes.

— Bet man zobu sāpes, —» ierunājās Burbulis, kas bija noklausījies sarunu. — Es jūtos daudz sliktāk nekā tu!

— Tad labāk šodien necīnieties, — Alise iemi­nējās, cerēdama abus samierināt.

— Maķenīt mums tomēr jāpacīnās, bet es ne­esmu ieinteresēts cīnīties sevišķi ilgi, — sacīja ŅurbuHs. — Cik ir pulkstenis?

Burbulis paskatījās pulkstenī un pavēstīja:

— Puspieci.

— Cīnīsimies līdz sešiem un tad pusdieno­sim, — nolēma Ņurbulis.

— Ļoti labi, — skumji atbildēja Burbulis. — Viņa lai vēro mūs… Tikai nenāc pārāk tuvu! — viņš piebilda. — Kad es iekarstu, es pa­rasti cērtu visu, ko redzu.

— Bet es cērtu visu, ko vien varu aizsniegt, vienalga, vai es ko redzu vai ne! — iesaucās Ņur­bulis.

— Tad jau laikam jūs visbiežāk trāpāt ko­kosi — Alise smējās.

Ņurbulis, apmierināti smaidīdams, lūkojās ap­kārt.

— Domāju, ka diez vai apkārtnē kāds koks vēl šeit paliks, kad mūsu cīņa būs beigusies, — viņš noteica.

— Un tas viss dēļ grabu|a! — Alise piezīmēja, cerēdama, ka viņi kaunēsies cīnīties- tāda nieka dēļ.

— Ja grabulis nebūtu bijis jauns, — sacīja Ņurbulis, — es nekā nebūtu teicis.

«Kaut atlidotu milzu vārna,» Alise nodomaja.

— Redzi, zobens ir tikai viens, — Ņurbulis sa­cīja brālim, — bet tu vari paņemt lietussargu, tas ir tikpat ass. Pasteigsimies — kļūst neiedomājami tumšs!

— Un kļūs vēl tumšāks, — piemetināja Bur­bulis.

Satumsa tik pēkšņi, ka Alise nodomāja — tuvo­jas negaiss.

— Tas gan ir varen melns mākonis! — Alise iesaucās. — Un cik ātri tas nak virsū! Ka ar spār­niem!

— Tā ir vārna! — baiļu pārņemts, iekliedzās Ņurbulis, un abi brāļi laida ļekas vaļā, acumirklī izgaisdami skatienam.

Alise ieskrēja mazliet dziļāk mežā un apstājās zem -milzīga koka. «Seit vārna nekad netiks man klāt,» viņa nosprieda, «jo tā ir pārāk liela, lai varētu izspraukties cauri zariem. Ai, kaut tā ne­vicinātu tik briesmīgi spārnus, tie rada mežā vie­suļvētru … lūk, kādam norauta šalle!»

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x