Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

----------------------------------------------------------------------------------------------

— Biļetes, lūdzu! — sauca Konduktors, iebāzis galvu pa logu. Tūdaļ visi izvilka biļetes; tās bija tikpat lielas kā pasažieri, tāpēc vagons šķita pie­blīvēts.

— Rādi nu savu biļeti, bērns! — Konduktors sacīja, nīgri skatīdamies uz Alisi. Un vesels balsu jūklis vienlaicīgi sauca («Gluži kā kora dziedā­šanā,» Alise nodomāja):

— Neaizkavē viņu, bērns! Viņa laiks dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par minūti!

— Man |oti žēl, bet man nav, — Alise izbijusies atbildēja, — tur, kur es iekāpu, kases nebija.

Un atkal balsu koris skandēja:

— Kasei tur nebija vietas. Zeme tur dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par pēdu!

— Nemēģini aizbildināties, — Konduktors sa­cīja, — tev vajadzēja nopirkt biļeti pie lokomo­tīves vadītāja.

Un balsu koris atkal skandēja:

— Pie cilvēka, kas vada lokomotīvi. Dūmi dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par mutuli!

Alise nod6rnāja: «Nav vērts runāt.» Šoreiz visi klusēja, jo viņa skaļi neko nebija pateikusi, bet, tavu brīnumu, visi domāja korī (cerams, jūs zināt, ko nozīmē — domāt kori, man jāatzīstas, ka es nezinu): «Labāk nesaki nekā. Runāšana dārgi maksā — tūkstoš mārciņas par vārdu!»

«Šonakt es noteikti sapņošu par tūkstoš mārci­ņām,» Alise nodomāja.

Konduktors visu laiku cītīgi pētīja Alisi — sā­kumā ar teleskopu, pēc tam ar mikroskopu, tad ar teātra tālskati. Beidzot pateicis: «Tu brauc uz nepareizo pusi,» — viņš aizvēra logu un aizgāja prom.

— Tik mazs bērns, — teica džentlmenis, kas sēdēja Alisei iepretim (viņš bija tērpies baltos papīros), — var nezināt, kā viņu sauc, taču viņam būtu jāzina, uz kuru pusi viņš brauc!

Kaza, kas sēdēja blakus džentlmenim, pievēra acis un skaļā balsī sacīja:

— Viņam būtu jāzina, kur atrodas biļešu kase pat tad, ja viņš vel nepazīst nevienu burtu.

Kazai līdzās sēdēja Vabole (vagons bija pārpil­dīts ar bezgala dīvainiem pasažieriem); un, tā kā laikam visiem pēc kartas kaut kas bija jāpasaka, vabole nodūca:

— Viņu vajadzēs sūtīt atpakaļ kā bagāžu!

Alise nevarēja redzēt, kas sēž aiz Vaboles, bet

no tas puses atskanēja piesmakusi balss:

— Jāmaina vilcējs…

Tad runātājs sāka sprauslot un bija spiests ap­klust.

«Laikam zirgs,» Alise nodomāja un pēkšņi pie pašas auss izdzirda kādu ārkārtīgi klusi pīkstam:

— Vai zināt, joki vien sanāk, ja zirgs zlrgojas.

Sajā brīdī attālāk ierunājās kāda samtaina balss:

— Vai zināt, viņai jāpieliek klāt uzraksts: «Uz­manīgi! Nesviest!»

Pēc tam runāja dažādas balsis («Cik gan daudz braucēju ir šajā vagonā,» Alise nodomāja): «Viņa jāsūta pa pastu», «Viņa jāsūta pa telegrāfu», «Lai viņa pati velk vilcienu»… Piezīmes varēja dzirdēt visdažādākās.

Bet baltajos papīros tērptais pasažieris pielie­cās Alisei pie auss un čukstēja:

— Neklausies viņos, dārgumiņ, bet katrā sta­cijā nopērc pa biļetei atpakaļceļam.

— Ne prātā nenāk! — Alise pikti atteica. — Man nav nekāda sakara ar šo vilcienu. Es nu­pat biju mežā un vēlos atkal turpat nokļūt!

— Tie tik ir joki! Ja tu vēlies, velies! — Alisei pie auss atkal iepīkstējās sīka balstiņa.

„ — Lieciet mani mierā! — Alise iesaucās, vel­tīgi pūlēdamās ieraudzīt pašu runātāju. — Ja jums tā patīk ļoki, jokojiet pats ar sevi!

Sīkās balstiņas īpašnieks smagi nopūtās. Tas acīmredzot jutās ļoti apbēdināts, un Alise domāja, ka vajadzētu pasacīt ko mierinošu. «Kaut tas no­pūstos kā cilvēks,» viņa nodomāja. Bet šī no­pūta bija tik brīnum klusa, ka to nemaz nevarētu dzirdēt, ja tā neskanētu pie pašas auss. Tā kņu­dēja Alisei ausī un novērsa domas par sīkā radī­juma likstām.

— Esmu pārliecināta, ka tu esi man draugs — labs draugs, vecs draugs. Tu nedarīsi man pāri, kaut arī es esmu kukainis, — sīkā balstiņa zumzēja.

— Kāds kukainis? — Alise mazliet iztrūkusies vaicāja. Viņai bija svarīgi zināt, vai tas dzej vai ne, bet viņa nodomāja, ka nebūs sevišķi pieklā­jīgi to jautat.

— Vai tad tev… — sīkā balstiņa atkal iepīkstē­jās, bet to noslāpēja griezīgs lokomotīves svil­piens, un visi satraukumā pielēca kājās, arī Alise.

Zirgs, kas bija izbāzis galvu pa logu ārā, ne­steidzīgi ievilka to atpakaļ un paziņoja:

— Mums tikai jāpārlcc strautam pāri.

Šķita, ka šis paziņojums visus nomierināja, vie­nīgi Alise jutās nobažījusies, jo viņai nepatika vilcieni, kas lēkā.

«Taču savs labums tam tomēr ir: mēs ielēksim* ceturtajā lauciņā,» viņa sev sacīja. Nākamajā mirklī Alise juta, ka vilciens lido gaisā, un izbīlī ar roku pieķērās pie kaut kā, kas pagadījās tuvumā; izrādījās, ka tā bija Kazas bārda.

************

Bet bārda it kā kustin izkusa, kolīdz Alise tai pieskārās, un attapusies Alise ieraudzīja, ka mie­rīgi sēž zem koka un virs galvas zarā šūpinās Ods (tas pats kukainis, kas ar viņu pirmīt bija sarunājies) un vēcina savus spārnus Alisei gar seju.

Tas bija milzīgi liels Ods. «Apmēram tik liels kā cālis,» Alise nosprieda. Taču viņa nenobijās no tā, jo viņi jau bija pazīstami. „ — … tev nepatīk neviens kukainis? — Ods pabeidza jautājumu tik aukstasinīgi, it kā nekas nebūtu noticis.

— Man patīk, ja tie prot runāt, — Alise sacīja. — Tur, no kurienes es nāku, neviens kukainis nerunā.

— Kādi kukaiņi tevi izklaidē tur, no kurienes • tu nāc? — Ods vaicāja.

— Nekādi kukaiņi mani nevar izklaidēt, —

Alise paskaidroja, — jo es no tiem baidos, vismaz

0

no lielajiem. Toties es zinu, kā dažus no tiem sauc.

— Tie, protams, atsaucas, kad tos sauc, — Ods vienaldzīgi piezīmēja.

— Pirmo reizi dzirdu, ka kukaiņi to spēj.

— Kāda jēga kukaiņiem dot vārdus, ja tie ne­atsaucas, kad tos sauc? — Ods brīnījās.

— Jēgas kukaiņiem riav nekādas, — Alise sacīja, — es domāju — jēga ir cilvēkiem, kas devuši tiem vārdus. Ja tā nebūtu, kāpēc tad vis­pār jādod vārdi? •

— Nevaru pateikt, — Ods atbildēja. — Tur tālāk mežā kukaiņiem vārdu nav. Bet netērēsim laiku, noskaiti, kā sauc jūsu kukaiņus!

— Piemēram, aklais dundurs, — Alise sāka uz pirkstiem skaitīt.

— Jauki, — Ods noteica. — Paskaties, netālu no ta krūma šūpojas Dundurjānis, tas smaržo un reibina, un no tā nāk miegs.

— Bet no kā tas pārtiek? — Alise pagalam ieinteresēta jautāja.

— No zemes un ūdens, — Ods atbildēja. — Bet skaiti vien tālāk!

Brītiņu aplūkojusi Dundurjāni, Alise secināja, ka tas ir parastais baldriāns, un, ja to noplūktu un aiznestu mājās, tas lieliski izskatītos vāzē. Tad viņa turpināja:

— Vēl ir spāre.

— Vai tev gadījies būt spāru ballē? — Ods iejautājās. — Tur iet jautri. Man tās patīk! Sevišķi, ja tur ir sparģe|i!

— Sparģeļi? — Alise brīnījās. — No kā tie pār­tiek? — viņa atkal jautāja.

— No zemes un ūdens, — atbildēja Ods.

Alise ilgi prātoja par spārēm, spāru ballēm un sparģeļiem, bet, negribēdama izrādīt savu nezi­nāšanu, pievērsās kukaiņu uzskaitījumam:

— Tad ir tauriņš … un naktstauriņš …

— Un tie dažnedažādi zied, — Ods piezīmēja.

— Nevis zied, bet lido un ir daždažādās krā­sās, — Alise stāstīja.

— Kādas muļķības! — iesaucās Ods. — Nevis lido, bet zied!