Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

— Ak, lūdzu, nešķobiet tā seju! — viņa iesau­cās, gluži piemirsusi, ka Karalis nevar viņu dzir­dēt. — Man tā jāsmejas, ka nevaru jūs noturēt! Un nepletiet muti tik plati. Tanī sabirs pelni. Tā, nu būs labi, — viņa teica, noglauzdama Karalim galvu un |oti rūpīgi nolikdama to uz galda līdzās Karalienei.

Karalis tūdaļ nokrita atmuguriski un palika ne­kustīgi guļam; Alise bija nobažījusies par to, ko izdarījusi, un meklēja istabā ūdeni, ar ko apslacīt Karali. Taču viņa atrada vienīgi tintes pudeli; un, kad viņa atgriezās ar tintes pudeli rokā pie Karaļa, tas jau bija atžilbis un bailīgi sačukstē­jās ar Karalieni, bet tik klusi, ka Alise tikko varēja sadzirdēt.

Karalis čukstēja:

— Es jums saku, mana dārgā, es sastingu līdz pat ūsu galiem.

Un Karaliene atbildēja:

— Bet jums taču ūsu nemaz nav.

— Ārprāts, — Karalis turpināja, — to es ne­mūžam, nemūžam neaizmirsīšu.

' — Noteikti aizmirsīsit, — atteica Karaliene, — ja tūdaļ to visu nepierakstīsit.

Alise ar lielu interesi noskatījās, kā. Karalis izņem no kabatas milzīgu piezīmju grāmatu un sāk rakstīt. Pēkšņi Alisei kaut kas iešāvās prātā — viņa satvēra zīmuļa galu, kas rēgojās Karalim pār plecu, un rakstīja Kara|a vietā.

Nabaga Karalis izskatījās apmulsis un nelai­mīgs un kādu brīdi klusēdams cīnījās ar zīmuli, taču Alise bija daudz stiprāka, un Karalis beidzot izdvesa:

— -Mana dārgā! Man noteikti jāiegādājas tie­vāks zīmulis. Ar šo es netieku galā, šis raksta to, ko es nemaz nevēlos …

— Ko gan tas raksta? — vaicāja Karaliene, ska­tīdamās grāmatā (kur Alise bija ierakstījusi: *Bal- tais Jātnieks laižas lejup pa kamīna kruki. Viņš galīgi neprot noturēt līdzsvaru.»). — Sis raksts neatspoguļo jūsu izjūtas!

Alise sēdēja pie galda, uz kura atradās kāda grāmata, un vēroja Balto Karali (Alise bažījās par Karaļa labsajūtu, tāpēc turēja gatavībā tintes pudeli, lai varētu Karali apšļakstīt, ja viņš atkal ģībtu), viņa šķirstīja lapas, gribēdama sa­meklēt kaut ko palasīšanai.

— Bet… visa grāmata uzrakstīta svešā va­lodā, kuru es neprotu, — viņa sacīja.

Lūk, kāda izskatījās Šī valoda.

Viņa labu brīdi pētīja uzrakstīto, līdz pēkšņi viņai iešāvās prātā spo­ža doma.

— Ai, tā, bez šau­bām, ir Aizspogulijas grāmata! Ja es paturēšu to pret spoguli, tad spo­gulī visi vārdi atkal pa­griezīsies uz pareizo pusi.

Lūk, kādu dzejoli Alise izlasīja..

RIFKARĪLIS

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdīgi šķila cītari

Kā zaļi tupuči tālē.

Bīsties Rifkariļa, mans dēls!

Viņš ir briesmogs no pekles!

Krūmos kašņājas maitas putns cēls,

šausmonigs blanditeklis.

Viņš ņēma vairogu, zobenu, draugs,

Pilns varonības lidz malām,

Un gāja turpu, kur tumtumkoks aug,

Uz otru pasaules galu.

Tur tas zem koka nostājās skaists

Un ilgi gaidīja, protams.

Līdz Rifkarilis briesmīgais

Surp laidās burbuļodams.

Viens, divi, trīs!

Un dūmi kūp,

Un zobens šņāc caur liesmām,

Un galva krāc, un galva drūp,

Un gals ir visām briesmām.

Ak, Rifkariļa pieveicēj,

Nu nāc pie manas krūts,

Urā, mans varoni, hei, hei,

Un savus laurus plūc!

Krēslojās. Slipigie nāpšļi

Stirinājās pa zāli.

Un pēdigi šķita citari

Kā zaļi tupuči tālē.

— Izklausās ļoti jauki, — beigusi lasīt, Alise noteica, — tikai diezgan pagrūti kaut ko saprast! (Atklāti sakot, Alisei nepatika atzīties pat sev, ka viņa nesaprot itin nekā.) Šķiet, dzejolis izraisījis manā galvā daudz domu … vienīgi es nezinu — kādas! Taču skaidrs ir tikai tas: kādam gals ir klāt.

«Vai! Jāpasteidzas,» Alise nodomāja, pielek- dama kājās, «citādi man būs jāatgriežas atpakaļ un es nepagūšu apskatīt visu Aizspoguliju. Vis­pirms palūkosimies, kāds šeit izskatās dārzs!»

Nākamajā mirklī viņa jau bija laukā no istabas un skrēja lejā pa kāpnēm — tieši par skriešanu to nevarētu saukt, drīzāk tas bija izgudrojums. Alise sprieda, kā ātri un ērti pārvietoties lejup pa kāpnēm. Ar pirkstu galiem turēdamās pie mar­gām, viņa viegli laidā^ lejup, ar kājām pakāpie­nus nemaz neskardama; tā viņa izlidoja arī caur vestibilu un tādā pašā*veidā būtu izlidinājusies laukā pa durvīm, ja nebūtu aizķērusies aiz durvju stenderes. No šī garā lidojuma pa gaisu Alisei mazliet apreiba galva, tāpēc viņa jutās itin prie­cīga, ka nostājusies atkal uz zemes un pārvietojas kā parasti.

— Dārzs būtu daudz labāk pārredzams, — Alise pie sevis sacīja, — ja es varētu nokļūt tai uzkalnā; lūk — taciņa, pa kuru var aiziet tieši līdz kalna galam. Nē… izrādās, ka nevar (no­gājusi krietnu gabalu pa līčloču celiņu, Alise se­cināja), tomēr… varbūt — beidzot varēs. Cik brīnumaini šī taciņa vijas! Tā drīzāk izskatās pēc korķviļķa, nevis pēc taciņas! Aiz ši pagrieziena, es domāju, noteikti būs kalna gals. Nē, nav vis! Sī taka ved tieši atpakaļ uz māju. Jā-ā … jāmeklē kāds cits ceļš.

Un tā Alise darīja: viņa gāja lejup un augšup, izstaigāja līkumu līkumus, bet, lai ietu kurp iedama, ikreiz nonāca atpakaļ pie mājas. Reiz, milzīgā ātrumā skrienot no līkuma ārā, viņa uz- drāzās pat mājai virsū, jo nepaguva apstāties.

— Iekšā es vēl neiešu, — Alise, skatīdamās uz māju, sacīja, iztēlodama, it kā māja būtu ko iebil­dusi, — par to nevar būt ne runas. Zinu jau, man jāatgriežas atpakaļ spogulim cauri vecajā istabā, un tad visiem maniem piedzīvojumiem., beigas!

Viņa uzgrieza mājai muguru un apņēmīgi de­vās atkal pa taku uz priekšu, cieši nolēmusi iet tikai taisni vien, kamēr nonāks pašā kalnā. Kādu laiku ce|ojums noritēja lieliski, un Alise sev sa­cīja: «Šoreiz es patiešām nokļūšu kalnā…» — bet te pēkšņi taciņa sagriezās, pat sagrīļojās (tā Alise vēlāk stāstīja), un nākamajā mirklī viņa atkal atradās mājas priekšā.

— Kaut kas traks! —viņa izsaucās. — Es ne­kad neesmu sastapusi tādu māju, kas kļūst par mūžīgu aizšķērsli! Nekad!

Uzkalns bija ļoti skaidri saskatāms, nekas cits neatlika kā atkal doties ceļā. Šoreiz Alise nonāca pie lielas puķu dobes, gar kuras malām auga pīpenes, bet pašā vidu — vītols.

— O-o, Ķeizarkroni! — Alise iesaucās, uzrunā­dama vienu ziedu, kas līgani šūpojās vējā. — Es vēlos, kaut tu spētu runāt!

— Mēs spējam runāt, — sacīja Ķeizarkronis, — ja ir kāds, ar kuru vērts runāt.

Alise bija tik pārsteigta, ka mirkli nevarēja ne vārdu dabūt pār lūpām, viņai pat elpa aizrāvās. Tā kā Ķeizarkronis joprojām līgani šūpojās, Alise ierunājās atkal bikli, gandrīz čukstus: — Un vai visas puķes spēj runāt?

— Spēj tikpat labi kā tu, — atteica Ķeizarkro­nis. — Un vēl krietni ska|āk. *

— Mums, zini, neklājās uzsākt sarunu, — sa­cīja Roze, — es patiešām gaidīju, kad ierunāsies tu! Es pie sevis spriedu: «Viņas sejai ir savs jau­kums, kaut arī tā neizskatās sevišķi gudra!» Bet krāsa tev ir pareizā, un tas jau ir kaut kas! -

— Krāsa nav galvenais, — piezīmēja Ķeizar­kronis. — Ja vien viņas ziedlapas vairāk krokotos, viņai nebūtu nekādas vainas.

Alisei tāda spriedelēšana nebija pa prātam, tāpēc viņa jautāja:

— Vai jums kādreiz nav bail tā augt šeit, ne­viena neapsargātām?