Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

To sacīdama, Alise bailīgi paraudzījās uz īsto Karalieni, bet tā, mīlīgi smaidīdama, teica:

— Tas ir viegli sasniedzams. Tu vari būt Balto Karalienes Bandinieks, ja vēlies, jo Lilija ir par jaunu, lai piedalītos spēlē; tu esi otrajā lauciņa tieši tur, no kurienes jāsāk. Kad nonāksi astotajā lauciņā, tu būsi Karaliene …

Sajā mirklī viņas abas nez kāpēc sāka skriet.

Vēlāk, visu pārdomādama, Alise nekādi neva­rēja aptvert, kā tas īsti sākās, viņa atcerējās vie­nīgi, ka abas skrēja,

rokas saķerusas, un ka Melno Karaliene skrēja briesmīgā āi- rumā, un Alise tikko turējās līdzi; un Ka­raliene visu laiku kliedza: «Ātrāk! Āt­rāk!» — bet Alise juta, ka ātrāk vairs

nejaudā, taču pateikt to nespēja, jo viņai trūka elpas.

Visdīvainākais šajā skrējienā bija tas, ka nedz koki, nedz apkārtne nemainījās; lai cik ātri viņas skrēja, garām nekam nepaskrēja.

«Interesanti, vai viss skrien mums līdzi?» na­baga Alise apmulsusi prātoja. Un Karaliene, it kā nolasījusi Alises domas, kliedza: «Ātrāk! Ne­mēģini runāt!»

Alise nemaz nedomāja to darīt. Viņai šķita, ka viņa vairs nemūžam nevarēs izteikt neviena vārda, tik aizelsusies bija, bet Karaliene joprojām kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — un vilka viņu sev līdzi.

— Vai mēs drīz būsim galā? — Alise beidzot ar mokām izdvesa.

— Gandrīz galā! — Karaliene atkārtoja. — Sai vietai mēs paskrējām garām pirms desmit minū­tēm.

Viņas skrēja klusēdamas vēl labu laiku, un vējš svilpoja Alisei gar ausīm tā, ka likās — nopūtīs matus no galvas nost.

— Nu, ātrāk! — kliedza Karaliene. — Ātrāk!

Un tad viņas skrēja tik ātri kā putni pa gaisu.

gandrīz neskarot ar kājām zemi, līdz pēkšņi, kad Alisei vairs nemaz nebija spēka, viņas apstājas, un Alise atskārta, ka noreibuši un aizelsusies sēž zemē.

Karaliene atbalstīja viņu pret koka stumbru un vēlīgi teica:

— Tagad vari mazliet atpūsties.

Alise ārkārtīgi izbrīnījusies paraudzījās apkārt.

— Vai, man tā vien liekas, ka inēs visu laiku esam skrējušas zem šī koka. Viss ir tieši tā, ka bijis.

— Protams, viss ir, kā bijis, — Karaliene sacīja. — Kā gan citādi?

— Nu, mūsu pusē, — Alise stāstīja, vēl arvien elsdama un pūzdama, — parasti kaut kur var no­kļūt, ja skrien tik ātri un tik ilgi kā mēs.

— Atpalikusi puse! — sacīja Karaliene. — Seit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jā­skrien, cik ātri vien vāri. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri.

— Es labāk nemēģināšu. Lūdzu, paliksim tepat! — Alise sacīja. — Man šeit gluži labi patīk, vienīgi es esmu ]oti sasarkusi un izslāpusi!

— Es zinu, ko tu gribētu! — Karaliene labsir­dīgi teica, ņemdama no kabatas ārā mazu kastīti. — Vai vēlies cepumu?

Alise nodomāja, ka būtu nepieklājīgi teikt «nē», kaut arī cepumus nemaz nekāroja. Viņa paņēma vienu un pūlējās, ēst kā labi audzināts bērns; cepums bija loti sauss, spriedās kaklā, un viņa nodomāja, ka nekad mūžā nav tā ristījusies.

— Kamēr tu atžirgsi, — Karaliene teica, — es visu izmērīšu.

Viņa izņēma no kabatas lenti, uz kuras bija atzīmētas collas, un mērīja zemes gabalus, šur tur iesprauzdama mazus mietiņus.

— Otrā jarda galā, — viņa teica, iesprauzdama zemē mietiņu attāluma apzīmēšanai, — es došu tev attiecīgus norādījumus. Vai nevēlies vēl ce­pumu?

— Paldies, nē! — Alise atteica. — Pilnigi pie­tiek ar vienu!

— Ceru, ka slāpes tu esi dzesējusi? — vaicāja Karaliene.

Alise nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, Kara­liene, atbildi negaidīdama, turpināja:

— Trešā jarda galā es visu atkārtošu, jo bai­dos, ka tu vari visu aizmirst. Ceturtā jarda galā es pateikšu: «Uz redzēšanos!» — un piektā jarda galā es izgaisīšu!

Karaliene bija saspraudusi zemē visus mietiņus, un Alise .ziņkārīgi vēroja, kā viņa atnāca atpakaļ pie koka un tad lēnām gāja prom gar mietiņu rindu.

Pie otrā jarda mietiņa viņa pagriezās un sacīja:

— Zini, pirmajā gājienā Bandinieks vienam lauciņam pārlec pāri, tādējādi tu ļoti ātri pār- lēksi pāri trešajam lauciņam — ar vilcienu, ja nemaldos, un ātrāk, nekā spēj iedomāties, nok|ūsi ceturtajā lauciņā, kas pieder Ņurbulim un Bur­bulim, piektais gandrīz viss ir ūdenī, bet sestais pieder Oliņām Boliņam… Kāpēc tu ne vārda nesaki?

— Es… es nezināju, ka man kas jāsaka, tieši uzreiz, — Alise stostījās.

3*

35

— Tev vajadzēja teikt, — Karaliene asi un pārmetoši turpināja, — «Jūs bijāt ārkārtīgi laipna, ka man to visu pastāstījāt.» Taču pieņemsim, ka tas ir pateikts… Septītais lauciņš ir mežs… un

viens no Zirdziņiem tev parādīs ceļu… un asto­tajā lauciņā mēs abas būsim Karalienes, un tad tik būs svētki un prieki!

Alise piecēlās, paklanījās un atkal apsēdās

zemē.

Pie nākamā mietiņa Karaliene atkal pagriezās atpakaļ un šoreiz sacīja:

— Ja tu kaut ko nezini pateikt angliski, runā franciski… ejot purngalus liec uz āru… un at­ceries, kas tu esi!

Šoreiz viņa negaidīja, kad Alise paklanīsies, bet tūdaļ aizsteidzās pie nākamā mietiņa, tad uz mirkli pagriezās atpakaļ, lai pateiktu: «Uz redzē­šanos!» — un aizsteidzās pie pēdējā.

Kā tas īsti notika, Alise nevarēja un nevarēja izprast, bet, tiklīdz Karaliene bija sasniegusi pēdējo mietiņu, viņa izgaisa. Vai nu pazuda gaisā, vai zibenīgi ieskrēja mežā («Viņa var skriet ļoti ātri!» Alise nodomāja), kas to lai uzmin, bet prom viņa bija. Alise atcerējās, ka tagad viņa ir Bandinieks un drīz būs viņas gājiens.

Pats par sevi saprotams, vispirms jāievāc izsme­ļošas ziņas par zemi, pa kuru paredzēts ceļojums.

«Tas ir tikpat kā mācīties ģeogrāfiju,» Alise sprieda, pacēlusies uz pirkstgaliem, jo cerēja tālāk redzēt. — Lielākās upes — tādu te nav. Lielākie kalni — uz tienīgā kalna stāvu es pati, bet diez vai tam ir kāds nosaukums. Lielākās pilsētas… Vail Kas tie par radījumiem, kas lejā vāc medu? Bites tās nevarētu būt, jo, kā zināms, neviens cilvēks nav varējis saskatīt biti jūdzes attā­lumā …»

Brīdi Alise stāvēja un klusiņām vēroja vienu no šiem radījumiem, kas rosījās starp puķēm, laiku pa laikam iebāzdams ziedos savu smeceri. «Pa­tiešām, kā īsta bite,» Alise atkal nodomāja.

Lai nu kas, bet bite tā vis nebija; īstenībā tas bija zilonis, — tā Alise drīz vien secināja, un no šī atklājuma viņai sākumā elpa aizrāvās. «Un cik milzīgām jābūt puķēm!» Alise prātoja tālāk. «Kā mājām, kurām nocelti jumti un pielikti stub­lāji… Un cik daudz medum jābūt tanīs iekšā! Es tūlīt iešu lejā un… nē, neiešu vis tūlīt,» pra­sīdamās jau skriet no kalna lejup, Alise pārlēma un centās izgudrot kādu attaisnojumu savam, pēkšņajam izbilim.

— Nekādā ziņā nevar iet lejā bez pamatīgas garas vicas, ar ko padzenāt tos nosf… Vai, tie tik būs joki, kad mājinieki jautās, kā man patika ceļojums. Es teikšu: «Ak> tā nekas… (viņa, kā parasts, atmeta galvu) vienīgi bija tik putekļains un karsts, un ziloņi tik uzbāzīgi!»

— Labāk iešu lejā pa citu ceļu,* — Alise pēc krietna brīža sacīja, — ziloņus es varu apciemot varbūt vēlāk, jo es noteikti gribu nokļūt trešajā lauciņā!

Sādi aizbildinājusies, Alise metās no kalna lejup un pārlēca pāri pirmajai no sešām urdziņām.