Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1975, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ALISE AIZSPOGULIJĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ALISE AIZSPOGULIJĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALISE AIZSPOGULIJĀ
Luiss Kerols
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975
No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde
1805. gadā uzrakstītā grāmata «Alises piedzīvojumi Brī­numzemē» atnesa tās autoram matemātikas pasniedzējam Oksfordā Luisam Kerolam (īstajā vārdā Čārlzam Dodžsonam) nepieredzētu slavu. Grāmata bija veltīta desmit gadus vecajai meitenei Alisei Lidellai — Oksfordas rektora mei­tai. L. Kerola draudzība ar bērniem un it sevišķi ar trinj māsām Lidellām pamudināja matemātiķi pievērsties rakst­niecībai. Satiekoties ar bērniem, L. Kerols stāstija viņiem paša izdomātas pasakas. Pusotra gada pēc «Brīnumzemes» iznākšanas Kerols uzsāka strādāt pie jauna darba, bet tas nevedās viegli, uz laiku to pārtrauca brauciens uz Krie­viju. Un tikai 1871. gada janvārī matemātiķis un rakst­nieks savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka pabeidzis «Aizspo- guliju». Ta paša gada nogalē iznāca arī grāmata.
«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» (latviski izdota 1975. gada) un tās turpinājums «Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja», tāpat kā franču rakstnieka Sarla Perro (1628—1708) «Runcis zābakos», dāņu pasaku meistara Hansa Kristiānā Andersena (1805—1875) «Sniega kara­liene», Kārļa Skalbes (1879—1945) «Pasaka par vērdiņu» un vēl citi darbi, ko mazie lasītāji saņēmuši pēdējo gadu laikā, ir literārās jeb autorpasakas. Literārās pasakas raša­nās un attīstība — vai tā būtu angļu, vācu, franču, krievu vai latviešu — saistīta ar attiecīgās tautas folkloru un reālo īstenību, ar attiecīgās tautas dzīvi un tās para­šām. Literārās pasakas attīstība Anglijā sākās 19. gadsimta vidū, kad ang|u valodā tika pārtulkotas brāļu Grimmu (1824) un H. K. Andersena (1846) pasakas. Folklora katrai tautai ir atšķirīga. Kārļa Skalbes pasakās lasītājs neapšau­bāmi samanīs gan latviešu tautas pasaku ietekmi, gan K. Skalbes laika reālās dzīves motīvus, gan «latvisko rak­sturu», kā izteicies Jānis Sudrabkalns. K. Skalbe vielu pasa­kām aizguvis gan no latviešu tautas garamantām, gan izgudrojis pats, gan saskatījis to dzīvē, un, kaut arī K. Skalbes pasakās koki, zvēri, putni apveltīti ar domāša­nas un runas spējām, tāpat kā H. K. Andersena lāpāmā adata vai alvas zaldatiņš, neapstrīdama ir K. Skalbes un H. K. Andersena pasaku atšķirība, jo K. Skalbes pasakas ir tuvas latviskajai priekšstatu pasaulei un paša autora laikam.
Ari L. Kerols savās pasakās izmanto folkloras tradīcijas. Viņa pasaku pasaulē mēs jaušam anglisko raksturu un anglisko priekšstatu pasauli. L. Kerola pasakās mājo dažādi neprāši, kas ir angļu folkloras monopols, dažādi dīvaini radījumi, viņa pasakās mēs sastopam neierobežotu fantāzijas lidojumu, kas veselu gadsimtu bija tikai ang|u īpašums un ko angļi dēvē par nonsensu (nonsense — tulkojumā no­zīmē neprātu, muļķības, niekus, blēņas, bezjēdzību, apla­mību, absurdu). Tā saistībā ar angļu folkloru, angļu tradī­cijām un reālo īstenību Viktorijas laikmeta Anglijā cēlu­šās vispasakainākās pasakas pasaulē, turklāt stāstījums pasniegts caur savdabīgo bērna redzējumu. Amerikāņu autors un zinātnes popularizētājs Martins Gārdners, rakstot par L. Kerola pasakām, atzīmē, ka «Alisē» mēs sastopamies ar ārkārtīgi sarežģītu un savdabīgu nonsensu, kas adresēts ang|u lasītājam, kurš dzīvojis citā gadsimtā… bet dažas no L. Kerola asprātībām bija saprotamas tikai tiem, kas dzīvoja Oksfordā. Tā, lūk, tik pasakainajā L. Kerola pasakā (tāpat kā jebkura rakstnieka dai|radē jebkurā laikmetā) ienāk realitāte. Sajā gadījumā tā ir L. Kerola laika Anglija vai, kā tā pasakā saucas, «Aizspogulija», kurā mītošais Melno Karalis ir tikpat vecs, cik Anglijas karalis Hen­rijs VIII, bet Balto zirdziņa jātniekā mīt Oksfordas mate­mātiķa Čārlza Dodžsona (kurš nemitīgi izgudroja kādu āķīgu matemātikas uzdevumu) jūtīgā dvēsele. Ari šaha spēle brīvā dabā, kas šodien izklausās pēc absurda, rene­sanses laikmetā bija sastopama dzīvē, tolaik šahu spēlēja uz milzīgiem laukumiem un šaha figūru vietā stāvēja dzīvi cilvēki. Iespējams, ka ari karalienes Viktorijas laikmeta dzīve bija līdzīga aprakstītajai šaha spēlei «Aizspogulija» (kaut gan pats autors teicis, ka vēlējies vienīgi izklaidēt un uzjautrināt bērnu) un politisko partiju cīņa tikpat bez­jēdzīga kā Ņurbu|a un Burbu|a divkauja. Ari daudzie L. Kerola dzejo|i, kurus šodien mēs uztveram tulkojumos galvenokārt kā nonsensu, bija adresēti rakstnieka priekšte­čiem vai laikabiedriem. Tādi ir dzejoji par Oliņu Boliņu, Ņurbuli un Burbuli, Lauvu un Vienradzi; ar tiem Luiss Kerols parodē tajā laikā plaši pazīstamu bērnu dzejo|u autorus.
Luisa Kerola pasakās sstopama vēl viena angļu folklorai ļoti raksturīga īpatnība — vārdu spēle, kas stipri apgrū­tina darba tulkošanu, jo angļu vārdu spēles jāpielāgo attie­cīgās tautas valodai.
šodien, vairāk nekā simt gadu pcc pasakas pirmizdcvuma, kad valodu skaits, kurās tā tulkota, sniedzas krietni pāri pussimtam, mainījies arī tās lasītāju kontingents — Alises Lidellas vecuma bērniem pievienojušies ari pieaugušie, to skaita arī matemātiķi un fiziķi. Bērnus saista apburošā meitene Alise un viņas pasakainie piedzīvojumi, pieaugu­šos — Luiss Kerols un viņa domāšana.
Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašī­bas. Abās viņa pasakās mēs sastopamies ar |oti skaidru, gaišu, tīru meitenes tēlu (protams, arī vislabākajiem bēr­niem pasaulē mēdz būt kāds trūkums), mēs sastopamies ar meiteni, kas grib visu zināt un izzināt, kas ir ļoti pieklā­jīga (šodien ne sevišķi bieži sastopama īpašība), vienkārša, patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, izpalīdzīga, patiesa un galvenais — vienmēr domājoša.
īpaša nozīme pasakā ir ilustrācijām, kuras zīmējis Luisa Kerola laikabiedrs Džons Teniels. Tās ne tikai ilustrē, bet daudzos gadījumos arī skaidro, papildina tekstu. Ar šīm ihistrācijām 1871. gadā Londonā iznāca pasakas pirmizde- vums.
E. Melbarzde

ALISE AIZSPOGULIJĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ALISE AIZSPOGULIJĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

To sacīdama, Alise bailīgi paraudzījās uz īsto Karalieni, bet tā, mīlīgi smaidīdama, teica:

— Tas ir viegli sasniedzams. Tu vari būt Balto Karalienes Bandinieks, ja vēlies, jo Lilija ir par jaunu, lai piedalītos spēlē; tu esi otrajā lauciņa tieši tur, no kurienes jāsāk. Kad nonāksi astotajā lauciņā, tu būsi Karaliene …

Sajā mirklī viņas abas nez kāpēc sāka skriet.

Vēlāk, visu pārdomādama, Alise nekādi neva­rēja aptvert, kā tas īsti sākās, viņa atcerējās vie­nīgi, ka abas skrēja,

rokas saķerusas, un ka Melno Karaliene skrēja briesmīgā āi- rumā, un Alise tikko turējās līdzi; un Ka­raliene visu laiku kliedza: «Ātrāk! Āt­rāk!» — bet Alise juta, ka ātrāk vairs

nejaudā, taču pateikt to nespēja, jo viņai trūka elpas.

Visdīvainākais šajā skrējienā bija tas, ka nedz koki, nedz apkārtne nemainījās; lai cik ātri viņas skrēja, garām nekam nepaskrēja.

«Interesanti, vai viss skrien mums līdzi?» na­baga Alise apmulsusi prātoja. Un Karaliene, it kā nolasījusi Alises domas, kliedza: «Ātrāk! Ne­mēģini runāt!»

Alise nemaz nedomāja to darīt. Viņai šķita, ka viņa vairs nemūžam nevarēs izteikt neviena vārda, tik aizelsusies bija, bet Karaliene joprojām kliedza: «Ātrāk! Ātrāk!» — un vilka viņu sev līdzi.

— Vai mēs drīz būsim galā? — Alise beidzot ar mokām izdvesa.

— Gandrīz galā! — Karaliene atkārtoja. — Sai vietai mēs paskrējām garām pirms desmit minū­tēm.

Viņas skrēja klusēdamas vēl labu laiku, un vējš svilpoja Alisei gar ausīm tā, ka likās — nopūtīs matus no galvas nost.

— Nu, ātrāk! — kliedza Karaliene. — Ātrāk!

Un tad viņas skrēja tik ātri kā putni pa gaisu.

gandrīz neskarot ar kājām zemi, līdz pēkšņi, kad Alisei vairs nemaz nebija spēka, viņas apstājas, un Alise atskārta, ka noreibuši un aizelsusies sēž zemē.

Karaliene atbalstīja viņu pret koka stumbru un vēlīgi teica:

— Tagad vari mazliet atpūsties.

Alise ārkārtīgi izbrīnījusies paraudzījās apkārt.

— Vai, man tā vien liekas, ka inēs visu laiku esam skrējušas zem šī koka. Viss ir tieši tā, ka bijis.

— Protams, viss ir, kā bijis, — Karaliene sacīja. — Kā gan citādi?

— Nu, mūsu pusē, — Alise stāstīja, vēl arvien elsdama un pūzdama, — parasti kaut kur var no­kļūt, ja skrien tik ātri un tik ilgi kā mēs.

— Atpalikusi puse! — sacīja Karaliene. — Seit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jā­skrien, cik ātri vien vāri. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri.

— Es labāk nemēģināšu. Lūdzu, paliksim tepat! — Alise sacīja. — Man šeit gluži labi patīk, vienīgi es esmu ]oti sasarkusi un izslāpusi!

— Es zinu, ko tu gribētu! — Karaliene labsir­dīgi teica, ņemdama no kabatas ārā mazu kastīti. — Vai vēlies cepumu?

Alise nodomāja, ka būtu nepieklājīgi teikt «nē», kaut arī cepumus nemaz nekāroja. Viņa paņēma vienu un pūlējās, ēst kā labi audzināts bērns; cepums bija loti sauss, spriedās kaklā, un viņa nodomāja, ka nekad mūžā nav tā ristījusies.

— Kamēr tu atžirgsi, — Karaliene teica, — es visu izmērīšu.

Viņa izņēma no kabatas lenti, uz kuras bija atzīmētas collas, un mērīja zemes gabalus, šur tur iesprauzdama mazus mietiņus.

— Otrā jarda galā, — viņa teica, iesprauzdama zemē mietiņu attāluma apzīmēšanai, — es došu tev attiecīgus norādījumus. Vai nevēlies vēl ce­pumu?

— Paldies, nē! — Alise atteica. — Pilnigi pie­tiek ar vienu!

— Ceru, ka slāpes tu esi dzesējusi? — vaicāja Karaliene.

Alise nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, Kara­liene, atbildi negaidīdama, turpināja:

— Trešā jarda galā es visu atkārtošu, jo bai­dos, ka tu vari visu aizmirst. Ceturtā jarda galā es pateikšu: «Uz redzēšanos!» — un piektā jarda galā es izgaisīšu!

Karaliene bija saspraudusi zemē visus mietiņus, un Alise .ziņkārīgi vēroja, kā viņa atnāca atpakaļ pie koka un tad lēnām gāja prom gar mietiņu rindu.

Pie otrā jarda mietiņa viņa pagriezās un sacīja:

— Zini, pirmajā gājienā Bandinieks vienam lauciņam pārlec pāri, tādējādi tu ļoti ātri pār- lēksi pāri trešajam lauciņam — ar vilcienu, ja nemaldos, un ātrāk, nekā spēj iedomāties, nok|ūsi ceturtajā lauciņā, kas pieder Ņurbulim un Bur­bulim, piektais gandrīz viss ir ūdenī, bet sestais pieder Oliņām Boliņam… Kāpēc tu ne vārda nesaki?

— Es… es nezināju, ka man kas jāsaka, tieši uzreiz, — Alise stostījās.

3*

35

— Tev vajadzēja teikt, — Karaliene asi un pārmetoši turpināja, — «Jūs bijāt ārkārtīgi laipna, ka man to visu pastāstījāt.» Taču pieņemsim, ka tas ir pateikts… Septītais lauciņš ir mežs… un

viens no Zirdziņiem tev parādīs ceļu… un asto­tajā lauciņā mēs abas būsim Karalienes, un tad tik būs svētki un prieki!

Alise piecēlās, paklanījās un atkal apsēdās

zemē.

Pie nākamā mietiņa Karaliene atkal pagriezās atpakaļ un šoreiz sacīja:

— Ja tu kaut ko nezini pateikt angliski, runā franciski… ejot purngalus liec uz āru… un at­ceries, kas tu esi!

Šoreiz viņa negaidīja, kad Alise paklanīsies, bet tūdaļ aizsteidzās pie nākamā mietiņa, tad uz mirkli pagriezās atpakaļ, lai pateiktu: «Uz redzē­šanos!» — un aizsteidzās pie pēdējā.

Kā tas īsti notika, Alise nevarēja un nevarēja izprast, bet, tiklīdz Karaliene bija sasniegusi pēdējo mietiņu, viņa izgaisa. Vai nu pazuda gaisā, vai zibenīgi ieskrēja mežā («Viņa var skriet ļoti ātri!» Alise nodomāja), kas to lai uzmin, bet prom viņa bija. Alise atcerējās, ka tagad viņa ir Bandinieks un drīz būs viņas gājiens.

III nodaļa AIZSPOGULIJAS KUKAIŅI

Pats par sevi saprotams, vispirms jāievāc izsme­ļošas ziņas par zemi, pa kuru paredzēts ceļojums.

«Tas ir tikpat kā mācīties ģeogrāfiju,» Alise sprieda, pacēlusies uz pirkstgaliem, jo cerēja tālāk redzēt. — Lielākās upes — tādu te nav. Lielākie kalni — uz tienīgā kalna stāvu es pati, bet diez vai tam ir kāds nosaukums. Lielākās pilsētas… Vail Kas tie par radījumiem, kas lejā vāc medu? Bites tās nevarētu būt, jo, kā zināms, neviens cilvēks nav varējis saskatīt biti jūdzes attā­lumā …»

Brīdi Alise stāvēja un klusiņām vēroja vienu no šiem radījumiem, kas rosījās starp puķēm, laiku pa laikam iebāzdams ziedos savu smeceri. «Pa­tiešām, kā īsta bite,» Alise atkal nodomāja.

Lai nu kas, bet bite tā vis nebija; īstenībā tas bija zilonis, — tā Alise drīz vien secināja, un no šī atklājuma viņai sākumā elpa aizrāvās. «Un cik milzīgām jābūt puķēm!» Alise prātoja tālāk. «Kā mājām, kurām nocelti jumti un pielikti stub­lāji… Un cik daudz medum jābūt tanīs iekšā! Es tūlīt iešu lejā un… nē, neiešu vis tūlīt,» pra­sīdamās jau skriet no kalna lejup, Alise pārlēma un centās izgudrot kādu attaisnojumu savam, pēkšņajam izbilim.

— Nekādā ziņā nevar iet lejā bez pamatīgas garas vicas, ar ko padzenāt tos nosf… Vai, tie tik būs joki, kad mājinieki jautās, kā man patika ceļojums. Es teikšu: «Ak> tā nekas… (viņa, kā parasts, atmeta galvu) vienīgi bija tik putekļains un karsts, un ziloņi tik uzbāzīgi!»

— Labāk iešu lejā pa citu ceļu,* — Alise pēc krietna brīža sacīja, — ziloņus es varu apciemot varbūt vēlāk, jo es noteikti gribu nokļūt trešajā lauciņā!

Sādi aizbildinājusies, Alise metās no kalna lejup un pārlēca pāri pirmajai no sešām urdziņām.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x