Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1975, Издательство: «LIESMA», Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ALISE AIZSPOGULIJĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ALISE AIZSPOGULIJĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALISE AIZSPOGULIJĀ
Luiss Kerols
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1975
No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melnbārde
1805. gadā uzrakstītā grāmata «Alises piedzīvojumi Brī­numzemē» atnesa tās autoram matemātikas pasniedzējam Oksfordā Luisam Kerolam (īstajā vārdā Čārlzam Dodžsonam) nepieredzētu slavu. Grāmata bija veltīta desmit gadus vecajai meitenei Alisei Lidellai — Oksfordas rektora mei­tai. L. Kerola draudzība ar bērniem un it sevišķi ar trinj māsām Lidellām pamudināja matemātiķi pievērsties rakst­niecībai. Satiekoties ar bērniem, L. Kerols stāstija viņiem paša izdomātas pasakas. Pusotra gada pēc «Brīnumzemes» iznākšanas Kerols uzsāka strādāt pie jauna darba, bet tas nevedās viegli, uz laiku to pārtrauca brauciens uz Krie­viju. Un tikai 1871. gada janvārī matemātiķis un rakst­nieks savā dienasgrāmatā atzīmēja, ka pabeidzis «Aizspo- guliju». Ta paša gada nogalē iznāca arī grāmata.
«Alises piedzīvojumi Brīnumzemē» (latviski izdota 1975. gada) un tās turpinājums «Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja», tāpat kā franču rakstnieka Sarla Perro (1628—1708) «Runcis zābakos», dāņu pasaku meistara Hansa Kristiānā Andersena (1805—1875) «Sniega kara­liene», Kārļa Skalbes (1879—1945) «Pasaka par vērdiņu» un vēl citi darbi, ko mazie lasītāji saņēmuši pēdējo gadu laikā, ir literārās jeb autorpasakas. Literārās pasakas raša­nās un attīstība — vai tā būtu angļu, vācu, franču, krievu vai latviešu — saistīta ar attiecīgās tautas folkloru un reālo īstenību, ar attiecīgās tautas dzīvi un tās para­šām. Literārās pasakas attīstība Anglijā sākās 19. gadsimta vidū, kad ang|u valodā tika pārtulkotas brāļu Grimmu (1824) un H. K. Andersena (1846) pasakas. Folklora katrai tautai ir atšķirīga. Kārļa Skalbes pasakās lasītājs neapšau­bāmi samanīs gan latviešu tautas pasaku ietekmi, gan K. Skalbes laika reālās dzīves motīvus, gan «latvisko rak­sturu», kā izteicies Jānis Sudrabkalns. K. Skalbe vielu pasa­kām aizguvis gan no latviešu tautas garamantām, gan izgudrojis pats, gan saskatījis to dzīvē, un, kaut arī K. Skalbes pasakās koki, zvēri, putni apveltīti ar domāša­nas un runas spējām, tāpat kā H. K. Andersena lāpāmā adata vai alvas zaldatiņš, neapstrīdama ir K. Skalbes un H. K. Andersena pasaku atšķirība, jo K. Skalbes pasakas ir tuvas latviskajai priekšstatu pasaulei un paša autora laikam.
Ari L. Kerols savās pasakās izmanto folkloras tradīcijas. Viņa pasaku pasaulē mēs jaušam anglisko raksturu un anglisko priekšstatu pasauli. L. Kerola pasakās mājo dažādi neprāši, kas ir angļu folkloras monopols, dažādi dīvaini radījumi, viņa pasakās mēs sastopam neierobežotu fantāzijas lidojumu, kas veselu gadsimtu bija tikai ang|u īpašums un ko angļi dēvē par nonsensu (nonsense — tulkojumā no­zīmē neprātu, muļķības, niekus, blēņas, bezjēdzību, apla­mību, absurdu). Tā saistībā ar angļu folkloru, angļu tradī­cijām un reālo īstenību Viktorijas laikmeta Anglijā cēlu­šās vispasakainākās pasakas pasaulē, turklāt stāstījums pasniegts caur savdabīgo bērna redzējumu. Amerikāņu autors un zinātnes popularizētājs Martins Gārdners, rakstot par L. Kerola pasakām, atzīmē, ka «Alisē» mēs sastopamies ar ārkārtīgi sarežģītu un savdabīgu nonsensu, kas adresēts ang|u lasītājam, kurš dzīvojis citā gadsimtā… bet dažas no L. Kerola asprātībām bija saprotamas tikai tiem, kas dzīvoja Oksfordā. Tā, lūk, tik pasakainajā L. Kerola pasakā (tāpat kā jebkura rakstnieka dai|radē jebkurā laikmetā) ienāk realitāte. Sajā gadījumā tā ir L. Kerola laika Anglija vai, kā tā pasakā saucas, «Aizspogulija», kurā mītošais Melno Karalis ir tikpat vecs, cik Anglijas karalis Hen­rijs VIII, bet Balto zirdziņa jātniekā mīt Oksfordas mate­mātiķa Čārlza Dodžsona (kurš nemitīgi izgudroja kādu āķīgu matemātikas uzdevumu) jūtīgā dvēsele. Ari šaha spēle brīvā dabā, kas šodien izklausās pēc absurda, rene­sanses laikmetā bija sastopama dzīvē, tolaik šahu spēlēja uz milzīgiem laukumiem un šaha figūru vietā stāvēja dzīvi cilvēki. Iespējams, ka ari karalienes Viktorijas laikmeta dzīve bija līdzīga aprakstītajai šaha spēlei «Aizspogulija» (kaut gan pats autors teicis, ka vēlējies vienīgi izklaidēt un uzjautrināt bērnu) un politisko partiju cīņa tikpat bez­jēdzīga kā Ņurbu|a un Burbu|a divkauja. Ari daudzie L. Kerola dzejo|i, kurus šodien mēs uztveram tulkojumos galvenokārt kā nonsensu, bija adresēti rakstnieka priekšte­čiem vai laikabiedriem. Tādi ir dzejoji par Oliņu Boliņu, Ņurbuli un Burbuli, Lauvu un Vienradzi; ar tiem Luiss Kerols parodē tajā laikā plaši pazīstamu bērnu dzejo|u autorus.
Luisa Kerola pasakās sstopama vēl viena angļu folklorai ļoti raksturīga īpatnība — vārdu spēle, kas stipri apgrū­tina darba tulkošanu, jo angļu vārdu spēles jāpielāgo attie­cīgās tautas valodai.
šodien, vairāk nekā simt gadu pcc pasakas pirmizdcvuma, kad valodu skaits, kurās tā tulkota, sniedzas krietni pāri pussimtam, mainījies arī tās lasītāju kontingents — Alises Lidellas vecuma bērniem pievienojušies ari pieaugušie, to skaita arī matemātiķi un fiziķi. Bērnus saista apburošā meitene Alise un viņas pasakainie piedzīvojumi, pieaugu­šos — Luiss Kerols un viņa domāšana.
Alises tēlā rakstnieks koncentrējis visas pozitīvās īpašī­bas. Abās viņa pasakās mēs sastopamies ar |oti skaidru, gaišu, tīru meitenes tēlu (protams, arī vislabākajiem bēr­niem pasaulē mēdz būt kāds trūkums), mēs sastopamies ar meiteni, kas grib visu zināt un izzināt, kas ir ļoti pieklā­jīga (šodien ne sevišķi bieži sastopama īpašība), vienkārša, patstāvīga, uzņēmīga, drošsirdīga, izpalīdzīga, patiesa un galvenais — vienmēr domājoša.
īpaša nozīme pasakā ir ilustrācijām, kuras zīmējis Luisa Kerola laikabiedrs Džons Teniels. Tās ne tikai ilustrē, bet daudzos gadījumos arī skaidro, papildina tekstu. Ar šīm ihistrācijām 1871. gadā Londonā iznāca pasakas pirmizde- vums.
E. Melbarzde

ALISE AIZSPOGULIJĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ALISE AIZSPOGULIJĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ai, Katij, cik tas ir skaisti! — Alise iesaucās un nometa kamolu, lai paplaukŠķinātu. — Es vēlos, kaut tā būtu īstenībā! Patiešam, rudenī, kad lapas nodzeltē, meži izskatās miegaini.

— Katij, vai tu māki spēlēt šahu? Nesmaidi, mī|ā, es jautāju pavisam nopietni. Jo, kad mēs nesen spēlējām, tu tik nopietni skatījies, it kā visu saprastu, un, kad es iesaucos: «Šahs!» — tu sāki murrāt! Jā, tas bija pirmklasīgs šahs, Katij, un es patiešām būtu varējusi uzvarēt, ja negadītos tas nejaukais zirdziņš, kas ciku-caku ielīda starp maniem kauliņiem. Katij mīļā, iedomāsimies, ka …

Un tieši tagad es gribu jums pastāstīt, ka pusi no saviem vēlējumiem Alise iesāka ar savu iemī­ļoto teicienu: «Iedomāsimies, ka … .» Iepriekšēja dienā Alisei iznāca pamatīgas domstarpības ar māsu tikai tāpēc, ka Alise ierosināja: «Iedomāsi­mies, ka mēs esam karaļi un karalienes!» Bet māsa, vienmēr gribēdama būt ļoti noteikta, iebilda, ka tas nav iespējams, jo viņas ir tikai divas, un tad Alise, beigu beigās samierinādamās, sacīja: «Nu labi, tu vari būt viena no šīm perso­nām, bet es būšu visas pārējās.» Reiz viņa pār­biedēja savu auklīti, iebļaudama viņai ausī: «Iedomāsimies, ka es esmu izsalkusi hiēna un tu esi kauls!»

Taču atgriezīsimies pie Alises sarunas ar ka­ķēnu.

— Iedomāsimies, Katij, ka tu esi Melno Kara­liene. Vai zini, man šķiet, ja tu apsēstos uz pakaļ- ķepām un sakrustotu priekšķepas, tu izskatītos ka īsta karaliene! Mīļā, nu pamēģini taču!

Un Alise paņēma no šaha galdiņa Melno Kara­lieni un nolika kaķēna priekšā kā paraugu, kas jāatdarina; taču no pasākuma nekas prātīgs neiznāca galvenokārt tāpēc, Alise secināja, ka mazais kaķēns nevēlējās, kā nakas, salikt priekšķepas. Lai kaķēnu sodītu, Alise pacēla to pie spo­guļa un parādīja, cik īdzīgs tas izskatās.

.— Un, ja tu nelabosies tūlīt pat, — viņa pie­bilda, — es tevi izlikšu caur spoguli Aizspoguli- jas mājā. Kā tas tev patiks?

Klau, ja tu uzmanīgi klausīsies, Katij, un neru­nāsi tik daudz, es pastāstīšu tev visu, ko domāju par māju Aizspogulijā. Vispirms tur caur spo­guli redzama istaba, kas izskatās gluži tāda pati kā mūsu viesistaba, tikai priekšmeti tur izvietoti otrādi. Kad pakāpjos uz krēsla, es varu redzēt visu, tikai ne to stūrīti aiz kamīna. Ai! Bet kā es vēlētos redzēt tieši to stūrīti! Un es ļoti, ļoti gri­bētu zināt, vai ziemā tur arī kurina kamīnu; to, redzat, var pateikt tad, kad mūsu kamīnā kuras uguns, jo tad uguns redzama arī tanī istabā, bet varbūt tur tikai blēdās, lai mēs te domātu, ka arī tur kuras kamīns. Un vēl — turienes grāmatas arī ir līdzīgas mūsējām, tikai vārdi rakstīti ačgārni. To es zinu, jo reiz biju pielikusi pie spo­guļa mūsu grāmatu, un tad arī tur bija pielikta grāmata.

— Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez vai tur tu dabūtu pieniņu? Varbūt Aiz­spogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ 110 Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču iālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies,

ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.

Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamās, kā tur no­kļuvusi. Un, patiesi, spogulis sāka gaist kā sud­rabaina dūmaka.

Nākamajā mirklī Alise jau atradās aiz spoguja un klusi nolēca uz grīdas Aizspogulijas istabā. Vispirms viņa gribēja noskaidrot, vai kamīns kuras, un |oti priecājās,.ieraugot īstu kamīnu, kurā sprēgā uguns tikpat spoži kā tanī, kas palika spo­guja viņā pusē. «Te man būs tikpat silti kā mūsu

vecajā istabā,» Alise nodomāja, «patiesībā — vēl siltāk, jo te mani neviens nedzīs nost no kamīna. Ai, tas gan būs joks, kad mani caur spoguli redzēs, bet klāt man netiks!»

Tad viņa palūkojās apkārt un ievēroja, ka tās lietas, kuras bija redzamas vecajā istabā, izska­tās gluži parastas un neinteresantas, bet dažas izskatās pavisam citādas. Piemēram, portreti pie sienas kamīnam līdzās izskatās kā dzīvi, pulk­stenim uz kamīna dzegas (spogulī, saprotiet, var redzēt vienīgi tā mugurpusi) uzradusies maza vecīša seja, kas smīn par Alisi.

«Sī istaba nav tik uzposta kā tā otra,» Alise nodomāja, ieraugot vairākas Šaha. figūras pie ka­mīna pelnos, bet jau nākamajā mirklī, pārsteigumā iesaukusies: «Vai!» — viņa notupās četrrāpus un apbrīnoja šaha figūras. Tās pastaigājās pa pā­riem.

— Luk, Melno Karalis un Melno Karaliene, — Alise čukstēja (jo bažījās, ka neizbiedē tos), — un, lūk, Balto Karalis un Balto Karaliene sēž uz pelnu lāpstiņas malas, zem rokas pastaigājas divi laidņi… Domāju, ka tie nedzird mani, — viņa sprieda, noliekdama galvu vēl zemāk, — un esmu gandrīz pārliecināta, ka neredz mani. Es jūtos tā, it kā būtu kļuvusi neredzama …

Pēkšņi aizmugurē uz galda kaut kas iepīkstē­jās, un Alise pagrieza galvu tieši tanī mirklī, kad Balto Bandinieks nokrita augšpēdu un sāka spār­dīties; viņa ar lielu izbrīnu vēroja, kas vēl atga­dīsies.

— Tā ir mana bērna balss! — iesaucās Balto Karaliene un drāzās Karalim garām tik spēji, ka pagrūda to, un tas iekrita pelnos. — Mana bur­vīgā Lilija! Mana karaliskā minkiņa! — Kara­liene izmisīgi pūlējās uzrāpties augšā pa kamīna režģi.

— Karaliska brēka par neko! — noteica Kara­lis, berzēdams sasisto degunu. Viņam bija visas tiesības justies mazliet aizvainotam, jo viņš bija novārtījies pelnos no galvas līdz kājām.

Alise vēlējās vienmēr visiem palīdzēt, tin, tā kā mazā nabaga Lilija kliedza, ka vai gals klāt, viņa piesteidzās, paņēma Karalieni un nolika uz galda līdzās mazajai trokšņotājai.

Karaliene elsdama pūzdama apsēdās; no spējā ceļojuma pa gaisu viņa bija gluži bez elpas un, klusējot apskāvusi savu mazo Liliju, krietnu brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Nedaudz atguvusies, viņa uzsauca Balto Karalim, kas saīdzis sēdēja pelnos:

— Sargieties vul­kāna!

— Kāda vulkā­na? — jautāja Kara­lis, bažīgi skatīda­mies ugunī, šķiet, do­mādams, it kā tieši tur varētu atrasties vulkāns.

— Mani uzpūta gaisā, — izdvesa Ka­raliene, joprojām cī­nīdamās ar elpas trūkumu. — Dodieties augšā … parasta veidā … Sargieties, ka jūs neuzpūš gaisa!

Alise vēroja, kā Balto Karalis spraisli pēc spraiš|a rāpjas augšā, līdz-beidzot teica:.

— Tādā veidā jus stundām ilgi rāpsieties, līdz nokļūsit uz galda. Es labāk jums palīdzēšu, vai drīkst?

Taču Karalis sacīto nemaz neievēroja, bija skaidrs, ka viņš Alisi ne dzird, ne redz.

Alise ļoti saudzīgi paņēma Karali plaukstā un ceļa augšā daudz lēnāk nekā Karalieni, kura pēc š! ceļojuma bija bez elpas. Bet, pirms viņa Karali nolika uz galda, viņ^ iedomājās to mazlietiņ no­purināt, jo tas bija novārtījies pelnos.

Vēlāk viņa stāstīja, ka nekad mūžā nebija re­dzējusi-tādu sejas izteiksmi, kāda bija Karalim, kad neredzama roka to satvēsa, pacēla gaisā un papurināja; Karalis bija tā pārbijies, ka ne pa­kliegt nevarēja, viņa acis un mute pletās aizvien lielākas un lielākas un kļuva apaļakas un apa­ļākas, un Alise par to smējās tik sirsnīgi, ka viņas roka no smiekliem raustījās, un viņa gan­drīz nometa Karali uz grīdas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ALISE AIZSPOGULIJĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «ALISE AIZSPOGULIJĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x