Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Ai, Katij, cik tas ir skaisti! — Alise iesaucās un nometa kamolu, lai paplaukŠķinātu. — Es vēlos, kaut tā būtu īstenībā! Patiešam, rudenī, kad lapas nodzeltē, meži izskatās miegaini.

— Katij, vai tu māki spēlēt šahu? Nesmaidi, mī|ā, es jautāju pavisam nopietni. Jo, kad mēs nesen spēlējām, tu tik nopietni skatījies, it kā visu saprastu, un, kad es iesaucos: «Šahs!» — tu sāki murrāt! Jā, tas bija pirmklasīgs šahs, Katij, un es patiešām būtu varējusi uzvarēt, ja negadītos tas nejaukais zirdziņš, kas ciku-caku ielīda starp maniem kauliņiem. Katij mīļā, iedomāsimies, ka …

Un tieši tagad es gribu jums pastāstīt, ka pusi no saviem vēlējumiem Alise iesāka ar savu iemī­ļoto teicienu: «Iedomāsimies, ka … .» Iepriekšēja dienā Alisei iznāca pamatīgas domstarpības ar māsu tikai tāpēc, ka Alise ierosināja: «Iedomāsi­mies, ka mēs esam karaļi un karalienes!» Bet māsa, vienmēr gribēdama būt ļoti noteikta, iebilda, ka tas nav iespējams, jo viņas ir tikai divas, un tad Alise, beigu beigās samierinādamās, sacīja: «Nu labi, tu vari būt viena no šīm perso­nām, bet es būšu visas pārējās.» Reiz viņa pār­biedēja savu auklīti, iebļaudama viņai ausī: «Iedomāsimies, ka es esmu izsalkusi hiēna un tu esi kauls!»

Taču atgriezīsimies pie Alises sarunas ar ka­ķēnu.

— Iedomāsimies, Katij, ka tu esi Melno Kara­liene. Vai zini, man šķiet, ja tu apsēstos uz pakaļ- ķepām un sakrustotu priekšķepas, tu izskatītos ka īsta karaliene! Mīļā, nu pamēģini taču!

Un Alise paņēma no šaha galdiņa Melno Kara­lieni un nolika kaķēna priekšā kā paraugu, kas jāatdarina; taču no pasākuma nekas prātīgs neiznāca galvenokārt tāpēc, Alise secināja, ka mazais kaķēns nevēlējās, kā nakas, salikt priekšķepas. Lai kaķēnu sodītu, Alise pacēla to pie spo­guļa un parādīja, cik īdzīgs tas izskatās.

.— Un, ja tu nelabosies tūlīt pat, — viņa pie­bilda, — es tevi izlikšu caur spoguli Aizspoguli- jas mājā. Kā tas tev patiks?

Klau, ja tu uzmanīgi klausīsies, Katij, un neru­nāsi tik daudz, es pastāstīšu tev visu, ko domāju par māju Aizspogulijā. Vispirms tur caur spo­guli redzama istaba, kas izskatās gluži tāda pati kā mūsu viesistaba, tikai priekšmeti tur izvietoti otrādi. Kad pakāpjos uz krēsla, es varu redzēt visu, tikai ne to stūrīti aiz kamīna. Ai! Bet kā es vēlētos redzēt tieši to stūrīti! Un es ļoti, ļoti gri­bētu zināt, vai ziemā tur arī kurina kamīnu; to, redzat, var pateikt tad, kad mūsu kamīnā kuras uguns, jo tad uguns redzama arī tanī istabā, bet varbūt tur tikai blēdās, lai mēs te domātu, ka arī tur kuras kamīns. Un vēl — turienes grāmatas arī ir līdzīgas mūsējām, tikai vārdi rakstīti ačgārni. To es zinu, jo reiz biju pielikusi pie spo­guļa mūsu grāmatu, un tad arī tur bija pielikta grāmata.

— Kā tev patiktu dzīvot Aizspogulijas mājā, Katij? Nez vai tur tu dabūtu pieniņu? Varbūt Aiz­spogulijā piens nav dzerams. Ai, Katij! Mēs esam tikušas jau līdz gaitenim. Ja mūsu viesistabas durvis plaši atvērtas, var redzēt mazdrusciņ 110 Aizspogulijas mājas gaiteņa; un tā daļa, kas redzama, ļoti līdzīga mūsu gaitenim, taču iālāk, zini, tas var būt pavisam citāds. Ai, Katij, cik jauki būtu, ja mēs varētu tikt spogulim cauri un nokļūt Aizspogulijas mājā! Ai! tur noteikti ir daudz jauku mantu! Katij, iedomāsimies, ka mēs kaut kā varam iziet spogulim cauri. Iedomāsimies,

ka viss spogulis top tik mīksts kā šķidrauts, un mēs tiekam tam cauri. Vai, raugies, tas top līdzīgs miglai! Tagad var itin viegli iziet tam cauri.

Šos vārdus sacīdama, Alise jau stāvēja uz kamīna dzegas, nemaz neapzinādamās, kā tur no­kļuvusi. Un, patiesi, spogulis sāka gaist kā sud­rabaina dūmaka.

Nākamajā mirklī Alise jau atradās aiz spoguja un klusi nolēca uz grīdas Aizspogulijas istabā. Vispirms viņa gribēja noskaidrot, vai kamīns kuras, un |oti priecājās,.ieraugot īstu kamīnu, kurā sprēgā uguns tikpat spoži kā tanī, kas palika spo­guja viņā pusē. «Te man būs tikpat silti kā mūsu

vecajā istabā,» Alise nodomāja, «patiesībā — vēl siltāk, jo te mani neviens nedzīs nost no kamīna. Ai, tas gan būs joks, kad mani caur spoguli redzēs, bet klāt man netiks!»

Tad viņa palūkojās apkārt un ievēroja, ka tās lietas, kuras bija redzamas vecajā istabā, izska­tās gluži parastas un neinteresantas, bet dažas izskatās pavisam citādas. Piemēram, portreti pie sienas kamīnam līdzās izskatās kā dzīvi, pulk­stenim uz kamīna dzegas (spogulī, saprotiet, var redzēt vienīgi tā mugurpusi) uzradusies maza vecīša seja, kas smīn par Alisi.

«Sī istaba nav tik uzposta kā tā otra,» Alise nodomāja, ieraugot vairākas Šaha. figūras pie ka­mīna pelnos, bet jau nākamajā mirklī, pārsteigumā iesaukusies: «Vai!» — viņa notupās četrrāpus un apbrīnoja šaha figūras. Tās pastaigājās pa pā­riem.

— Luk, Melno Karalis un Melno Karaliene, — Alise čukstēja (jo bažījās, ka neizbiedē tos), — un, lūk, Balto Karalis un Balto Karaliene sēž uz pelnu lāpstiņas malas, zem rokas pastaigājas divi laidņi… Domāju, ka tie nedzird mani, — viņa sprieda, noliekdama galvu vēl zemāk, — un esmu gandrīz pārliecināta, ka neredz mani. Es jūtos tā, it kā būtu kļuvusi neredzama …

Pēkšņi aizmugurē uz galda kaut kas iepīkstē­jās, un Alise pagrieza galvu tieši tanī mirklī, kad Balto Bandinieks nokrita augšpēdu un sāka spār­dīties; viņa ar lielu izbrīnu vēroja, kas vēl atga­dīsies.

— Tā ir mana bērna balss! — iesaucās Balto Karaliene un drāzās Karalim garām tik spēji, ka pagrūda to, un tas iekrita pelnos. — Mana bur­vīgā Lilija! Mana karaliskā minkiņa! — Kara­liene izmisīgi pūlējās uzrāpties augšā pa kamīna režģi.

— Karaliska brēka par neko! — noteica Kara­lis, berzēdams sasisto degunu. Viņam bija visas tiesības justies mazliet aizvainotam, jo viņš bija novārtījies pelnos no galvas līdz kājām.

Alise vēlējās vienmēr visiem palīdzēt, tin, tā kā mazā nabaga Lilija kliedza, ka vai gals klāt, viņa piesteidzās, paņēma Karalieni un nolika uz galda līdzās mazajai trokšņotājai.

Karaliene elsdama pūzdama apsēdās; no spējā ceļojuma pa gaisu viņa bija gluži bez elpas un, klusējot apskāvusi savu mazo Liliju, krietnu brīdi nespēja izrunāt ne vārda. Nedaudz atguvusies, viņa uzsauca Balto Karalim, kas saīdzis sēdēja pelnos:

— Sargieties vul­kāna!

— Kāda vulkā­na? — jautāja Kara­lis, bažīgi skatīda­mies ugunī, šķiet, do­mādams, it kā tieši tur varētu atrasties vulkāns.

— Mani uzpūta gaisā, — izdvesa Ka­raliene, joprojām cī­nīdamās ar elpas trūkumu. — Dodieties augšā … parasta veidā … Sargieties, ka jūs neuzpūš gaisa!

Alise vēroja, kā Balto Karalis spraisli pēc spraiš|a rāpjas augšā, līdz-beidzot teica:.

— Tādā veidā jus stundām ilgi rāpsieties, līdz nokļūsit uz galda. Es labāk jums palīdzēšu, vai drīkst?

Taču Karalis sacīto nemaz neievēroja, bija skaidrs, ka viņš Alisi ne dzird, ne redz.

Alise ļoti saudzīgi paņēma Karali plaukstā un ceļa augšā daudz lēnāk nekā Karalieni, kura pēc š! ceļojuma bija bez elpas. Bet, pirms viņa Karali nolika uz galda, viņ^ iedomājās to mazlietiņ no­purināt, jo tas bija novārtījies pelnos.

Vēlāk viņa stāstīja, ka nekad mūžā nebija re­dzējusi-tādu sejas izteiksmi, kāda bija Karalim, kad neredzama roka to satvēsa, pacēla gaisā un papurināja; Karalis bija tā pārbijies, ka ne pa­kliegt nevarēja, viņa acis un mute pletās aizvien lielākas un lielākas un kļuva apaļakas un apa­ļākas, un Alise par to smējās tik sirsnīgi, ka viņas roka no smiekliem raustījās, un viņa gan­drīz nometa Karali uz grīdas.