Luiss Kerols - ALISE AIZSPOGULIJĀ

Un, piemirsuši strīdiņu,

Tie abi laidās lapās.

— Es zinu, par ko tu domā, — sacīja Ņurbulis,

— bet tā nevar būt, nekādi ne!

— Otrādi, — teica Burbulis, — ja tā bija, tad varēja būt; un, ja varēja būt, tad arī būs, bet, tā kā nav, tad nebūs. Lūk, loģiska domāšana.

— Es domāju par to, — Alise loti pieklājīgi teica, — kā vislabāk tikt no šī meža laukā; metas jau tumšs. Vai jūs man, lūdzu, neparādītu ceļu?

Mazie resnīši tikai saskatījās un pasmīnēja. Viņi izskatījās gluži kā divi skolnieki, tāpēc Alise teica, norādīdama ar pirkstu uz Ņurbuli: ' — Vislabākais skolnieks!

— Nekādi ne! — Ņurbulis spiedzīgi iebrēcās un ar plīkšķi aizvēra muti.

— Labākais skolnieks, — Alise uzrunāja Bur­buli, būdama pārliecināta, ka viņš atbildēs: «Ot­rādi!» Tā arī notika.

— Tu aplam iesāki! — Ņurbulis aizrādīja.

— Kad aiziet ciemos, vispirms jāpasaka «labdien» un jāsarokojas!

Abi brāļi aplika viens otram roku ap pleciem, un tad katrs pastiepa brīvo roku, lai sasveicinātos ar Alisi.

Alisei nemaz nepatika ar viņiem sasveicināties, jo viņa nezināja, kuram pirmajam sniegt roku, lai otrs neapvainotos, un izlēma, ka vispareizāk būs, ja satvers uzreiz abas rokas; nākamajā mirklī viņi visi trīs griezās riņķī. Tas šķita gluži dabiski (Alise vēlāk atcerējās), un viņu nepārsteidza mū­zikas skaņas, kas laikam šalca no koka, zem kura viņi dancoja; mūziku radīja (kā Alise noprata) zari, kas cits citam skārās klāt, gluži kā vijoļ- lociņi vijoles stīgām.

«Tas patiešām bija jocīgi (Alise vēlāk teica sa­vai māsai, atstāstot piedzīvoto), it kā es pēkšņi dziedātu «Ādamam bij septiņ* dēl'». Es pati ne­zinu, kad sāku, bet man likās, ka dziedu jau ilgi, ilgi!»

Abi brāļi bija resni, tāpēc drīz vien sāka tusnīt.

— Pietiks ar četriem riņķiem, — Ņurbulis izdvesa, un dancis beidzās tikpat pēkšņi, kā iesā­cies; tūlīt apklusa arī mūzika.

Abi dancotāji atlaida Alises rokas un brīdi uz­lūkoja viņu; iestājās neveikls klusums, jo Alise nezināja, ko teikt abiem resnīšiem, ar kuriem nu­pat bija dancojusi. «Teikt tagad «Labdien!» būtu nevietā,» viņa pie sevis sprieda, «jo mēs it kā jau būtu sasveicinājušies.»

— Ceru, ka jūs neesat pārāk noguruši, — viņa beidzot sacīja.

— Nekādi ne. Liels paldies, ka apjautājies, — teica Ņurbulis.

— Esam tev ļoti pateicīgi! — Burbulis piebilda un tūdaļ jautāja: — Vai dzeja tev patīk?

— Ja-ā, daži dzejoļi diezgan labi, — Alise šau­bīdamās sacīja. — Bet vai jūs man nepateiktu, pa kuru ceļu jāiet, lai tiktu no meža laukā?

— Ko es varētu viņai noskaitīt? — Ņurbulis prātoja, lielām, nopietnām acīm raudzīdamies Burbulī un nelikdamies ne zinis par Alises jautā- . jumu.

— «Valzirgu un Namdari», tas ir visgarā­kais, — Burbulis atbildēja un sajūsmā apskāva brāli.

Ņurbulis bez domāšanas sāka skaitīt:

— Pār jūru saule spidēja …

Alise uzdrošinājās viņu pārtraukt.

— Ja dzejolis ir loti garš, — viņa sacīja, cik vien pieklājīgi spēja, — vai jūs vispirms man neparādītu ccju …

Ņurbulis miligi pasmaidīja un skaitija tālāk:

— Pār jūru saule spidēja

Kā brinum liela dakts,

Un jūra gaiša vidēja

Tik spidiga kā sākts,

Tas bija visai divaini,

Jo bija tumša nakts.

Bet mēness, gauži noskaities,

Tur airējās pa gaisu

Un nesaprata, kādēļ gan

Tam apkārt saule maisās.

«Cik netaisnīgi!» teica viņš,

Un viss ar kājām gaisā.»

Un slapji viļņi bij, bet smilts

Bij sausa, kur vien jūt.

Tur atrast kādu mākoni

Tev laikam būtu grūti.

Un putni nelidoja tur,

Tie nevarēja būt.

Bet Namdaris ar Valzirgu

Tur slaistījās rokrokā,

Un, smiltis skatīdamies, tie

Tik dvašoja ar mokām:

«Ja kāds te nāktu satirit,

Tad tiešām būtu joki

Simt kalpones ar liekšķerēm

Un simtu slotām nāktu —

Varbūt pa kādu pusgadu

Tās smiltis projām vāktu.

Tad redzētu,» tie sacīja,

«Kaut viņas ātrāk sāktu!»

«Hei, austeres!

Nu,nāciet šurp!» —

Tā lūdzās Valzirgs skaļi.

«Pa jūrmalu mēs pastaigāt

Tad ietu savā vaļā

Un papļāpātu, un tāpat

Vien padzīvotu zaļi.»

Bet austeres, kam gadu daudz,

Tiem teica: «Kas še jaucas?

No savām siltām vietiņām

Kādēļ lai projām traucam?»

Vēl galvas nošūpoja tās

Un vairāk neatsaucās.

Bet jaunās austerites gan

Vairs nenocietās mājās,

Tās notīrīja kurpītes

Un labprāt krastā gāja,

Tas ļoti dīvaini, jo tām

Nekad nav bijis kāju.

Un nākamās tām sekoja,

Un ari daudzas citas,

Un vēl un vēl, un vairāk vēl —

Tās rāpoja un krita,

Un piecēlās, un pameta

To dzelmi, kurā mita.

Bet Namdaris ar Valzirgu

Tik gāja, gaja, gāja.

Līdz piekusuši apsēdās

Un kājas pūtināja,

Bet visas mazās austeres

Tiem rindā priekšā stāja.

Un Valzirgs teica: Nu ir laiks

Par daudz ko parunāt:

Par kurpītēm, par kuģīšiem,

Par karaļiem turklāt,

Un kāpēc jūra karsta kūp —

Nu runāt laiks ir klāt.»

Bet austeres tam sacīja,

Ka viņas mācot vājums, —

Lai ļaujot viņām uzelpot,

Jo patāls bijis gājums.

Un tādas resnules pie tam

Nav radušas iet kājām.

Valzirgs bilst, Un etiķi vēl klāt,

Un piparus, un citronu,

Laiks vakariņot klāt.

Ja jums nekas nav pretī, tad

Mēs varam galdu klāt.»

«Vai tiešām nodoms apēst mūs

Ir nobriedis jums abiem

Pēc tam, kad jūs mūs ielūdzāt

Un uzņēmāt tik labi?» —

«Cik gleznains vakarsh Valzirgs rūc,

«Cik pasakaina daba!

Tā priecājos, ka atnācāt, —

Jūs esat ļoti jaukas,

Es vēlētos, kaut vairāk vēl

Mums būtu tādu draugu.»

Bet noņurdēja Namdaris:

Tās pēc šī garā ceļa,

Vai redzi, ka aiz vārguma

No kājām viņas veļas?» —

«Jā,» atbildēja Namdaris,

«Sāds cienasts nav tik peļams.»

«Man jūsu žēl!» — tā Valzirgs raud,

«Jūs dārgas man, tā sacīt,

Es dzīvām būtnēm līdzi just

No mazām dienām mācīts!»

Viņš mutautiņu izvilka

Un piespieda pie acīm.

«Hei, austeres!» teic Namdaris,

«Mēs labi pastaigājām,

Bet paliek vēls, un varbūt jūs

Nu vēlaties uz mājām?»

Bet Valzirgs teica: «Laikam gan

Mēs visas notiesājām.»

— Man labāk patīk Valzirgs, — Alise sacīja, — jo tas kaut drusciņ apžēlojās par nelaimīga­jām austerēm.

— Otrādi! Viņš tak apēda vairāk nekā Nam­daris, —- sacīja Ņurbulis. — Viņš aizlika priekšā mutautiņu, lai Namdaris nevarētu saskaitīt, cik viņš ņem!

— Cik zemiski! — Alise sašuta. — Tad man labāk patīk Namdaris, ja viņš ncapēda tik daudz kā Valzirgs.

— Bet Namdaris apēda tik, cik varēja dabūt, — Burbulis bilda.

«Cik sarežģīti!» Alise nodomāja un pēc brīža teica:

— Viņi abi ir ļoti nejauki…

Pēkšņi Alise pārbīlī aprāvās, jo pavisam tuvu atskanēja šņākoņa, it kā pa mežu brauktu loko­motīve, lai gan Alise baidījās, vai tikai tas nav kāds mežonīgs zvērs.

— Vai šajā pusē dzīvo tīģeri un lauvas? — viņa bikli jautāja.

— Tur šņāc Melno Karalis, — Ņurbulis atteica.

— Iesim paskatīsimies! — brā|i iesaucās un, satvēruši Alisi aiz rokām, aizveda pie guļošā Karaļa.