LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

«Ak tad Bilam jālaižas lejup pa skursteni,» Alise secināja. «Visu viņi grib uzkraut Bilam! Es nevēlētos būt viņa vietā. Šis kamīns, protams, ir pašaurs, bet es domāju, ka mazliet iespert tomēr varēšu!»

Viņa atvilka atpakaļ skurstenī iebāzto kāju, cik vien varēja, un gaidīja; izdzirdusi, ka mazs dzīvnieciņš (kāds īsti, viņa nevarēja iedomāties) ķepurojas un čabinās pa skursteni gandrīz virs pašas pēdas, sacīja: «Tas ir Bils,» — un spēra, tad gaidīja, kas notiks tālāk.

Vispirms viņa izdzirda, ka visi korī kliedz: «Rau, tur lido Bils!» — tad atskanēja Truša balss: «Ķeriet viņu jūs tur pie žoga!» — pēc tam iestājās klusums, un tad atkal satrauktu balsu juceklis: «Paceliet viņa galvu uz augšu!» — «Brendiju, ātrāk!» — «Netriciniet viņu!» — «Kas ir, veco zēn?» — «Kas ar tevi no­tika?» — «Pastāsti mums!»

Beidzot atskanēja vārga, pīkstulīga balstiņa («Tas ir Bils,» Alise nosprieda.):

— Vai, es pats lāgā nezinu… Vairāk ne, tencinu,

nu jau ir labāk. Esmu krietni vien noreibis, grūti iz­stāstīt … zinu tikai, ka no apakšas kaut kas pret mani triecās — kā no kaķenes izšauts akmens, un es aiz­lidoju kā raķete!

— Patiešām kā raķete, veco zēn! — pārējie piebal­soja.

— Mums jānodedzina māja! — Trusis sacīja, un Alise, cik skaji vien jaudāja, iekliedzās:

— Ja jūs tā darīsiet, es uzsūtīšu jums Dinu!

Iestājās nāves klusums, un Alise prātoja:

«Gribētos zināt, ko viņi iesāks tālāk! Ja viņiem būtu

kaut cik prāta, viņi nojauktu jumtu.»

Pēc kādām pāris minūtēm kņada ap māju atjauno­jās. Alise dzirdēja Trusi sakām:

— Iesākumam būs diezgan ar vienu pilnu ķerru.

«Ķerru? Pilnu ar ko?» Alise gudroja. Bet viņai ne­bija ilgi jānopūlas ar domāšanu, jo nākamajā acumirklī mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā, daži oļi trāpīja viņai tieši sejā. «Es to tūliņ izbeigšu!» Alise apņēmās un dusmīgi kliedza:

— Labāk tā vairs nedariet!

Atkal iestājās nāves klusums.

Alise nedaudz pārsteigta ieraudzīja, ka uz grīdas no­kritušie oļi pārvēršas par mazām kūciņām, un viņai iešāvās prātā lieliska doma.

«Ja es apēdīšu vienu no šīm kūkām,» viņa sprieda, «mans augums noteikti mainīsies, un, tā kā augt lie­lākai vairs nav iespējams, tad, jādomā, kūka noteikti padarīs mani mazāku.»

Viņa apēda vienu kūciņu un ļoti nopriecājās, jo pa­kāpeniski kļuva aizvien mazāka. Tiklīdz Alise bija tik liela, ka varēja izspraukties pa durvīm, viņa izskrēja no mājiņas laukā. Ārpusē viņu gaidīja vesels bars mazu dzīvnieku un putnu. Pašā vidū bija Bils — nabaga mazā ķirzaka; no abām pusēm to balstīja divas

Mazu oļu krusa grabēdama bira pa logu iekšā.

jūrascūciņas un no pudeles lēja tai kaut ko mutē. Līdzko Alise parādījās pagalmā, viss bars acumirklī metās viņai klāt, bet Alise drāzās prom, ko kājas nes, un drīz vien atradās drošībā — biezā mežā.

«Pirmkārt, man jāatgūst īstais lielums,» Alise prā­toja, klīstot pa mežu. «Otrkārt, jāatrod ceļš uz pasa­kaino dārzu. Es domāju, ka tas ir vislabākais plāns.»

Plāns patiesi izklausījās lielisks, turklāt pārdomāti un rūpīgi sastādīts; grūtības radīja vienīgi tas, ka Ali­sei nebija ne mazākās jausmas, kā to izpildīt. Viņa vērīgi raudzījās starp kokiem, kad pēkšņi tieši virs

galvas izdzirda sīku, spalgu vaukšķēšanu. Alise steig­šus palūkojās augšup.

Uz Alisi skatījās milzīgs kucēns ar lielām, apaļām acīm un, bezpalīdzīgi izstiepis ķepu, mēģināja viņu aizsniegt.

— Ak, ( tu mazais nabadziņ! — Alise pūlējās runāt glaimīgā balsī un mēģināja pat uzsvilpt; viņu ļoti biedēja doma, ka kucēns varbūt ir izsalcis un tādā ga­dījumā var vēl viņu apēst, viņas glaimos nemaz ne­klausoties.

Gandrīz neapzinādamās, ko dara, Alise pacēla no ze­mes žagaru un pastiepa to kucēnam; tas palēcās ar visām četrām augstu gaisā, no prieka iesmilkstēdamies, metās žagaram virsū un pēc tam ņēmās to sabozies pluinīt. Alise aizslēpās aiz liela dadžu krūma, lai ku­cēns viņu neapgāztu, bet, līdzko viņa parādījās krūma

otrā pusē, kucēns, kūleņus mezdams, drāzās viņai pa­kaļ. Alise nodomāja, ka tas ir tikpat bīstami kā rota­ļāties ar zirgu — smago vezumnieku, un, baidīdamās kuru katru mirkli pakļūt zem milzeņa kājām, viņa no­svieda žagaru un atkal aizskrēja aiz krūma, bet ku­cēns, visu laiku skaļi riedams, bez rimas kūleņoja, gan drāzās krietnu gabalu uz priekšu, gan metās atkal atpakaļ. Beidzot nabadziņš galīgi aizsmacis un aizelsies apsēdās patālāk, izkāra mēli un pievēra acis.

Alise nolēma, ka nu ir pienākusi izdevība mukt, un tūdaļ laidās prom, ko kājas nes. Viņa skrēja tik ilgi, kamēr bija pilnīgi bez elpas un kucēna vaukšķēšana vairs tikko bija sadzirdama tālumā.

Alise atspiedās pret gundegu, lai atvilktu elpu, un, vēdinādama ar tās lapu, noteica:

— Vai… Cik tomēr jauks bija tas mazais kucēns! Labprāt būtu tam iemācījusi kādu stiķi, ja… ja vien es būtu pietiekami liela! Ak! Es gandrīz aizmirsu, ka man atkal nepieciešams paaugties lielākai! Nez kā tas būtu izdarāms? Liekas, man kaut kas jāapēd vai jāie­dzer, bet, kas īsti, tas ir grūts jautājums.

Kas? Patiesi tas bija grūts jautājums. Alise uzma­nīgi nopētīja puķes un zāļu stiebrus visapkārt, bet nekā attiecīgajam gadījumam noderīga nevarēja ierau­dzīt. Netālu auga milzīga sēne, gandrīz tikpat liela kā Alise. Kad Alise sēni bija rūpīgi apskatījusi no visām pusēm, arī no apakšas, viņai iešāvās prātā doma aplū­kot sēnes cepuri.

Alise pacēlās uz pirkstgaliem un raudzījās pār sēnes malu, un viņas acis sastapās ar liela, zila Kāpura acīm. Kāpurs, rokas sakrustojis, sēdēja uz sēnes un lēni sūca garu ūdenspīpi, nepievēršot nekādu uzmanību ne Ali­sei, ne apkārtnei.

Kādu bridi Kāpurs un Alise uzlūkoja viens otru klusēdami. Beidzot Kāpurs lēnā garā izņēma no mutes ūdenspīpi un gurdā, miegainā balsi jautāja:

— Kas tu tāda esi?

Sarunas izraisīšanai jautājums nebija sevišķi mīlīgs. Alise bikli atbildēja:

— Es… es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu paš­reiz, toties es zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvēr­tusies.

— Paskaidro — ko tu ar to gribi teikt? — Kāpurs noprasīja.

— Man ļoti žēl, ser, bet es pati nevaru paskaidrot, jo, saprotiet, es neesmu es, — Alise atbildēja.

— Nesaprotu, — Kāpurs sacīja.

— Man ļoti žēl, bet es patiešām nevaru to paskaid­rot, — Alise ļoti pieklājīgi teica, — jo pati nezinu, ar ko sākt, šāda vairākkārtēja pārvēršanās vienā dienā ir mulsinoša.

— Nav vis, — sacīja Kāpurs.

— Varbūt pagaidām jums tā neliekas, — Alise tur­pināja, — bet, ja jūs pārvērtīsieties par kūniņu — un, zināt, kādu dienu tā notiks, — pēc tam par tauriņu, es domāju, ka arī jūs jutīsieties mazliet savādi, vai ne?

— Nemaz ne!

— Tad, iespējams, jūsu izjūtas ir citādas, — Alise piebilda, — bet es jūtos apmulsusi.

— Tu? — Kāpurs nevērīgi sacīja. — Kas tu tāda esi?

Tieši ar šo jautājumu saruna bija sākusies. Tik ļoti strupais Kāpura runas veids Alisi kaitināja. Viņa iz­slējās un nopietni sacīja:

— Domāju, ka vispirms jums būtu jāpasaka, kas esat jūs.

— Kāpēc? — vaicāja Kāpurs.