LUISS KEROLS - ALISES PIEDZĪVOJUMI BRĪNUMZEMĒ

Kāpura jautājums noveda Alisi strupceļā; tā kā viņa nevarēja izdomāt, ko sacīt, bet Kāpurs, acīm redzot, bija nelāgā omā, Alise pagriezās un gāja prom.

— Nāc atpakaļ! — Kāpurs sauca. — Man tev kas svarīgs sakāms.

Tas, bez šaubām, izklausījās vilinoši, un Alise at­griezās.

— Savaldies! — Kāpurs sacīja.

— Vai tas ir viss? — Alise, valdīdama dusmas, no­prasīja, cik vien pieklājīgi spēja.

— Nē, — Kāpurs atteica.

Alise nodomāja, ka var arī pagaidīt, jo viņai tik un tā nebija ko darīt un iespējams, ka galu galā Kā­purs pasaka kaut ko vērtīgu. Vairākas minūtes Kā­purs nesteidzīgi pūta gaisā dūmus un klusēja, līdz bei­dzot izstaipīja uz krūtīm sakrustotās rokas, izņēma no mutes ūdenspīpi un sacīja:

— Tātad tu domā, ka esi pārvērtusies, jā?

— Diemžēl, jā, ser, — Alise atbildēja. — Es vairs nevaru atcerēties to, ko agrāk zināju, un pat desmit minūtes nevaru palikt nemainīga.

— Un ko tu nevari atcerēties? — Kāpurs jautāja.

— Nu, es mēģināju noskaitīt «Cik jauki jaunā bi­tīte», bet man viss iznāca ačgārni! — Alise žēlojās.

— Noskaiti man par tēvu Viljamu, — Kāpurs sa­cīja.

Alise salika rokas un sāka:

— Tu esi vecs, manu tēti, — teica Viljama dēls,

— Tavi mati jau balti pa īstam, Bet uz galvas tu stāvi vēl un vēl, Vai tas tavos gados nav bīstami?

— Manā jaunībā, — tēvs teica, — toreiz gan Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.

«Saspiest galvu bij bail līdz nāvei.»

Kopš zinu, ka galvā nav smadzeņu man, Varu droši uz viņas stāvēt.

— Tu esi vecs, — teica jauneklis pretī,

— Un apvēlies apaļīgs ļoti,

Bet šodien tu slaidu kūleni meti, Saki man — kā tu to proti?

— Manā jaunībā, — tēvs teica,

— kājas un rokas

Jaunas darīja brīnuma smēre. Par šiliņu podiņā varu pa jokam Piedāvāt tev vienu mēriņu.

— Tu jau vecs, — teica dēls,

— tavi žokļi vāji,

Bet, netūļādamies gari, Tu veselu zosi notiesāji, Saki man — kā tu to vari?

— Man jaunībā gadījās tiesā strādāt Un ar sievu mēs apspriedām prāvas, Tāpēc tagad man žokļi kā reti kādam Būs stipri līdz pašai nāvei.

— Tu esi vecs, — teica jauneklis, — mīļais tēt, Tavas acis jau migloties sāk,

Bet tu zuti uz deguna balansē, Nu saki man — kā tu to māki?

— Pietiek, — tēvs teica, — tu projām iesi, Jau laiks būtu godu zināt!

Ja tu jautāsi vēl, tevi vajdzēs patiesi Pa kāpieniem noripināt!

— Nepareizi, — Kāpurs sacīja.

— Man arī liekas, ka gluži pareizi nav, — Alise bikli atbildēja, — daži vārdi tā savādi skan.

— Nepareizi no sākuma līdz beigām, — Kāpurs pār­liecinoši noteica, un iestājās vairāku minūšu ilgs klu­sums.

Kāpurs pirmais atsāka sarunu:

— Cik liela tu vēlies būt?

— Ak, lieluma ziņā es neesmu sevišķi izvēlīga, — Alise steidzīgi atbildēja, — tikai, zināt, nav patīkami, ja tik bieži jāmainās.

— Es nesaprotu, — Kāpurs sacīja.

Alise klusēja, tādu pretimrunāšanu viņa vēl savā mūžā nebija pieredzējusi un juta, ka zaudē pašsaval­dīšanos.

— Vai ar tagadējo augumu tu esi apmierināta? — Kāpurs vaicāja.

— Es… es gribētu būt nedaudz lielāka, ser, ja jums nav iebildumu, — Alise atteica. — Trīs collas — tas ir nožēlojams augums.

— Tas ir ļoti labs augums! — Kāpurs dusmīgi teica un izslējās. (Viņš bija tieši trīs collas garš.)

— Bet es neesmu pieradusi pie tāda, — nelaimīgā Alise žēlabainā balsī lūdzās un pie sevis nodomāja: «Kaut šie radījumi neapvainotos tik ātri!»

— Ar laiku pieradīsi, — Kāpurs sacīja, atkal ielika mutē pīpi un sāka pūst dūmu gredzenus.

Šoreiz Alise pacietīgi gaidīja, kamēr Kāpuram lab­patiksies atkal runāt. Pēc kādām pāris minūtēm viņš izņēma no mutes pīpi, vienu vai divas reizes nožāvājās un noskurinājās. Tad nora ūsās no sēnes zemē un aiz­līda pa zāli projām, pavisam nenozīmīgi piebilstot:

— Viena puse tevi padarīs lielāku, otra — ma­zāku.

«Viena puse … otra puse … no kā?» Alise klusībā prātoja.

— No sēnes, — Kāpurs sacīja, it kā būtu dzirdējis, ko Alise domā, un tūlīt pazuda.

Kādu mirkli Alise neizpratnē lūkojās uz sēni, cenšo­ties izdibināt, kura varētu būt attiecīgā puse: tā kā sēne bija pilnīgi apaļa, noskaidrot puses bija ļoti sa­režģīti. Beidzot tomēr Alise izdomāja: viņa centās kā vien varēdama abām rokām aptvert sēni un tad ar katru roku nolauza no tās pa gabaliņam.

— Bet kura puse ir kurā? — viņa sev jautāja un, lai pārliecinātos, noskrubināja no tā sēnes gabala, ko tu­rēja labajā rokā. Acumirklī viņa sajuta spēcīgu sitienu zem zoda — tas bija atsities pret viņas pēdām!

Alise briesmīgi pārbijās no tik pēkšņas pārmaiņas, taču saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku, jo samazināša­nās notika ļoti strauji, tāpēc viņa steidzās nokost no gabaliņa, ko turēja kreisajā rokā. Zods bija tik cieši piespiests pie pēdām, ka muti varēja atvērt tikai ar lielām grūtībām; galu galā viņai izdevās kumosu no­kost un norit.

— Tā, mana galva beidzot ir atbrīvota! — Alise iesaucās ar sajūsmu, kas nākamajā acumirklī pārvērtās satraukumā: Alise nekur nevarēja atrast savus plecus, paskatījusies uz leju, viņa redzēja vienīgi ārkārtīgi garu kaklu, tas šķita kā milzu dūmenis, kas pacēlies no zaļganu lapu jūras kaut kur tālu lejā.

— Kas gan tas zaļais varētu būt? — Alise brīnījās. — Un kur mani pleci palikuši? Ak, un manas nabaga rokas, kāpēc es nevaru jūs saredzēt? — Alise runājot vicināja rokas, bet tik un tā nevarēja tās ieraudzīt, vienīgi zaļā lapotne līgani šūpojās tālu lejā.

Tā kā pacelt rokas pie galvas nebija iespējams, viņa mēģināja galvu noliekt pie rokām un jutās laimīga, jo kakls locījās uz visām pusēm kā čūska. Līdzko Alise to salieca graciozos līkumos un gatavojās ienirt la­potnē, kas, izrādījās, nebija nekas cits kā to koku galotnes, zem kuriem viņa vēl nesen bija klejojusi, viņa izdzirda spalgu ķērcienu, un kakls steigšus

uzšāvās augšā. Liels Ba­lodis, pielidojis tieši pie Alises sejas, sparīgi dau­zīja to ar spārniem.

— Čūska! — Balodis ķērca.

— Es neesmu nekāda čūska, — Alise sašutusi sauca. — Lieciet mani mierā!

— Čūska gan! — Balo­dis atkārtoja, bet nu jau

mierīgāk un raudulīgi piemetināja: — Esmu visvisādi izmēģinājies, bet nekas, liekas, nelīdz!

— Es nemaz nesaprotu, par ko jūs runājat, — Alise teica.

— Esmu izmēģinājis gan koku saknes, gan krastus, gan dzīvžogus, — Balodis turpināja, nepievēršot ne­kādu uzmanību Alisei, — bet tās čūskas … no tām nekur nav glābiņa!

Alise apmulsa aizvien vairāk, tomēr nolēma, ka nav

vērts bilst ne vārda, iekams Balodis nav beidzis savu sakāmo.

— It kā nebūtu diezgan rūpju, olas perējot, — Ba­lodis gaudās, — bet nē, vēl man cauru dienu un nakti jāuzmanās no čūs­kām! Vai man dieniņ, šīs trīs nedēļas neesmu ne aci aizvēris!

Alise atskārta, par ko ir — Čūska! — Balodis ķērca runa, un teica:

— Man patiešām ļoti žēl, ka jūs tā traucē.

— Un tagad, kad esmu izmeklējis visaugstāko koku mežā, — Balodis turpināja, runādams aizvien spal­gāk, — un kad domāju, ka nu beidzot būšu ticis no viņām vaļā, tās griezdamās krīt no debesīm! Fū! Čūska!

— Es jums jau teicu, ka neesmu čūska, — Alise viņu pārtrauca. — Es esmu …