Jānis Mauliņš - Pēdas

Tas bija Volfs. Viņš uzjāja gravas krastā un apstājās blakus Maksim. Pārlūkoja mežu lēni un rūpīgi. Gravas izskats medniekam radīja vilšanos. Šī bija pārejama. Tā­tad meža galējais stūris ar avotaino, dūksnaino tērci vēl nebija sasniegts. «Nu jā. Tur esot liels kalns,» Volfs at­minējās. Pavēroja sniegā atstātās suņu un zirga pēdas un sapīka. «Nu jā. Hols, tas lokanais zellis, jau izbra- dājies pa priekšu,» viņš nīgri nodomāja.

Suns joprojām vērīgi lūkojās uz slēpni.

— Ej, Maksi! — Volfs skarbi teica. Milzenis tūlīt me­tās gravas dziļumā, lai pēc dažiem mirkļiem parādītos tuvējā paugura virsotnē.

Andris saspieda dūku.

Suns jautājoši ierējās un sāka apiet slēpni gandrīz tāpat kā pirmais upuris. Tikai izturējās daudz piesardzī- gāk un uzmanīgāk, taisīja loku līdz pat gravas krasta krūmājam. Mednieks mierīgi sēdēja zirgā gravas viņā krastā un vēroja suņa rosību. Andris lika ieblēties aunam. Suns ierūcās un sastinga uz vietas. Mednieks, iz­dzirdīs* rūcienu, grieza zirgu iekšā gravas pārejā, lai iz­dibinātu suņa nemiera cēloni un vajadzības gadījumā tam palīdzētu. Maksis, juzdams saimnieka tuvošanos, kļuva drošāks, lēni līda iekšā krūmu slazdā. Miķelis se­koja dzīvnieka kustībām. Tiklīdz milzenis pavērsa pret slēpni kakla līkumu, Miķelis izšāva. Neskatīdamies, kur trāpījis, tvēra pēc otra stopa un, tikai izšāvis otru strēli, pamanīja, ka lielais dzīvnieks joprojām kā izbrīnījies stāv un nekustas, lai gan viņam kaklā cieti ieurbušās divas bultas, bet trešā, Andra raidītā, iecirtusies labās kājas plecā. Beidzot nezvērs mēģināja lēkt. Bet savaino­tās kājas dēļ lēciens aprāvās. Locekļi notrīsēja, augums sazvārojās, sagriezās, un no rīkles izlauzās drūms, nikns kauciens:

— Urhūū! Um-ū-ū!

Biedīgās skaņas Miķeli rautin pierāva kājās. Viņš ar nedaudziem lēcieniem pārvarēja attālumu. Divu bultu ietriekšanās kaklā bija acīmredzot Maksi apdullinājusi. Suns mēģināja aizstāvēties, bet cilvēks bija veiklāks. Zi­benīgs zobena vēziens iedzēlās skaustā. Pēc mirkļa Mi­ķelis jau skrēja atpakaļ, rokā turēdams asiņainās bultas. Andris pa to laiku paspēja uzvilkt visus četrus stopus un notēmēt uz pakalnu, no kura patlaban iznira spalvām izgreznota zaļgana mednieka platmale. Ja Miķelis ne­būtu paguvis noslēpties, Andrim nāktos šaut uz kungu tūlīt, lai gan šādā attālumā par trāpījumu nevarēja gal­vot. Tik tālu bija laimējies. Vilkači sēdēja, eglītēs ieslē­pušies, klusi kā pelītes. «Pirmāk kungus, pēc tam zir­gus,» Miķelis domās atkārtoja Toma pamācību.

Volfs uzjāja paugura virsotnē. Skatījās un klausījās. Kas noticis ar Maksi? Kungs grasījās svilpt sunim, bet lūpas neklausīja. Tās bija sastingušas un kļuvušas bālas. Acis redzēja, ka aiz lēzenā nolaidenuma mežs tālāk kāpa kalnup. Cik varēja saprast, viņš bija nokļuvis lielā kalna pakājē. Resnie egļu stumbri slējās augšup taisni un stalti kā teiksmaina zaļa tempļa pelēkas kolonnas. Koku ga­lotnēs žūžoja vējš, bet lejā valdīja miers. Starp divām sirmām eglēm jautās pēdas, šķiet, vilka minums. Volfs pajāja soļus desmit tuvāk un ieraudzīja savu uzticamo draugu guļam zemē bez kustībām. Blakus ķermenim sniegā viedās sārtums. «Lācis! Nē, tas nav lācis!» Domas satraukti šaudījās. «Vai patiešām viņš nedzīvs?» Volfs nespēja iedomāties zvēru, kas prastu tik ātri tikt galā ar Maksi. Vēl vairāk: viņš nezināja zvēru, kas vispār spētu Maksi pievārēt. Un te pēkšņi suns guļ sniegā nekustīgs. Volfs, uzmanīgi vērodams tuvējos krūmus, pacēla tauri un notaurēja signālu par suņa bojāeju, tad tikpat lēni vērsa uz augšu ieroci. Starp krūmiem un Maksi bija re­dzamas palielu lēcienu pēdas. «Lūsis? Lācis? Vilkatis?! Kas tas tāds vilkatis?» Zirgs satrūkās. Eglē tieši virs gal­vas ieķērcās vārna, tādā savādā balsī, it kā berztos koks pret koku. Prātā iešāvās sen dzirdēts brīdinājums: «Tādā reizē neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.»

Miķelis spaidīja vilku dūkas, tālab nepaspēja notēmēt, kad mednieks jau pavērsa savu šaujamo tieši pret viņu. Pagāja daži baisi mirkļi. Stobrs un kungs stindzinoši vē­rās uz^ viņu, it kā redzētu cauri zaru pinumam. Sirds dauzījās. Bija pieļauta kļūda, stulba kļūme. Kāpēc viņš nešāva tūlīt, kad jātnieks taurēja un lūkojās "uz beigto suni un uz mežu? Nespēja saņemties, izšķirties par cil­vēka slepkavošanu. Citreiz šādā baigā brīdī viņš pa­ļāvās uz Tomu, sekoja tam, tagad blakus bija Andris, vārdos liels dūšinieks, bet darbos …

Andra lokam nopakšķēja stiegra. Draudīgais stobrs pa­rāvās uz sāniem un noslīdēja lejup. Skaļš grandiens aiz­sita ausis. Viņpus eglītēm pašķīda sniegs. Šaujamais iekā­rās siksnā medniekam krūtīs. Andris aukstasinīgi devās pie jātnieka, turēdams stopu šaušanas gatavībā.

— Nenonāvē! — Miķelis čukstēja, pats nesaprazdams, kāpēc to saka.

Trieciens un sāpes, ko radīja kaklā iestrēgusī bulta, Volfu apdullināja. Viņš nepaguva pagriezt zirgu, ne arī iecirst tam sānos piešus.

Tālākie notikumi norisinājās drūmā mierā un tajā pašā laikā ļoti ātri. Jauns puisis zaļraibā kažokā izrāva viņu aiz elkoņa no sedliem, otrs sagrieza rokas uz muguras. Pēc mirkļa gūsteknis jau gulēja eglīšu biežņā sasaistīts un mēms ar lupatu vīkšķi mutē. Volfs nīgri vēroja ļaun­daru sejas. Tās bija rūpju pilnas un saspringtas. «Te nu ir tie Felsberga burvekļi,» viņš stīvi nodomāja un sa­viebās. Kaut kur netālu ieskanējās mundrs taures pū­tiens:

«Kas noticis? Suns tu-tū!»

«Ne jau tikai suns,» Volfs rūgti nodomāja. Taure ska­nēja vēlreiz! un tuvāk. Kungam pēkšņi radās pārliecība, ka gūsts nebūs ilgstošs, tūlīt ieradīsies draugi un likteņa biedri viņu glābt.

Noklaudzēja skrejoša zirga soļi. Aizdipēja lejup no kalna purva virzienā. Abi laupītāji sēdēja rāmi eglītēs un klusi nolūkojās pakaļ rikšotājam. «Vai viņu te būtu vesels pulks? Vai tur aizjāja kāds no mūsējiem?» Volfs domāja un lūkoja pakliegt. Nespēja. Tikai asinis šaltīm tecēja aiz apkakles. «Mani šeit neviens neatradīs,» galvā iesmeldza rūgta bēda.

Brīdi vēlāk no purva atskanēja izmisīgi zirga zviedzieni.

BEIGU VĀRDI

Vilcene, kas īstenībā bijusi vil­kača, vēl beigta būdama, turējusi zo­bos kunga kaklu.

Vecu ļaužu teika

Nākamajā rītā, gaismai svīstot, kungi skaļā barā de­vās meklēt pazudušo Volfu. Pagāja garām eglīšu kalni­ņam aiz gravas, kur mētājās asiņaini kauli un suņu spal­vas. Tepat bija arī lielā Makša atliekas: viena apgrauzta pakaļkaja un galva. Apkārt un pa vidu visam tam stai­pījās zaļganas smirdīgas gļotas, vietām sūna bija izkaš­ņāta līdz zemei, dažas eglītes izrautas ar saknēm. Volfa dūkano zirgu uzgāja dūņeklī iestigušu un nosalušu. No muklāja ārā rēgojās tikai zirga galva un viena priek­šējā kāja. Apkārt akacim sniegs bija vilku nopēdots. Pēdu mežā bija pārāk daudz, lai saprastu, kur meklēt Volfu pašu.

Beidzot mednieki viņu atrada krasta jaunaudzē trīs­simt soļus no akača. Kunga kaklu, kas bija saplēsts asi­ņains, savos žokļos vēl turēja gaišpelēkā vilcene, ko Francis uzskatīja par savu medījumu: Arī tā bija mirusi. Citi vilki cilvēka miesas nebija aiztikuši.

Morī, Šomans un Francis aizveda uz savām mājām drūmās medību trofejas, pārējie vēl kādu dienu pētīja pēdas un klaušināja zemniekus.