Jānis Mauliņš - Pēdas

Francis spēji pagriezās. Viņa sejā pavīdēja izbīlis.

Jātnieki izjāja no pļavas, lēnām un uzmanīgi tuvoda­mies zvēram. Zirgi dīžļājās un raustījās. Kas zina, varbūt no meža plūda saplosīto zirgu asiņu smaka. Valdot kume­ļus, jātniekiem bija grūti celt šautenes.

Francis apturēja savējo netālu no krūmiem. Vilks lē­nām pagriezās, paspēra dažus soļus un paslēpās.

•— Franci! — Šomans uzsauca. — Es dodos atpakaļ. Tas nav īstais. Viņš mūs vilina. — Un mednieks pa­grieza uz māju pusi.

Francis notēmēja uz eglīšu biežņu, kuras ēnā bija pa­slēpies zvērs. Krams šķīla dzirksti, bet šāviens neatska­nēja. Pēkšņi sirds sažņaudzās bailēs. Viņš aši palūkojās uz degli. Pulveris bija izbiris.

Piejājis pie Šomana, Francis palūdza, lai tas no savas bises izšauj uz eglīšu biežņu. Nakts klusumā nogranda spalgs būkšķis, uzvirmoja dūmu grīste. Nošalca atbalss. Mežs klusēja.

Kad viņi uzjāja paugura virsotnē un atskatījās, meža malā tajā pašā vietā, kur iepriekš, stāvēja vilks. Med­nieki brīdi vēroja zvēru, tad klusēdami saskatījās un jāja prom.

— Viņš nebaidās, — Francis teica. — Viņš patiešām vilina. Tas ir kaut kas nedzirdēts.

— Nedzirdēts? — Šomans pavīpsnāja. — Es gan šo to esmu dzirdējis.

Līdz pat muižai viņi klusēja.

Biedri drošuļus sagaidīja kā nu kurš. Dažs ar skau­dību, dažs ar ziņkāri, cits ar bažām sirdī.

— Bija vilks, bet ielīda mežā, — Francis paskaidroja.

— Liels?

— Nē.

— Vai tas būtu gaudojis?

— Ļoti šaubos.

— Redz, vairs neauro. No šāviena tomēr nobijās.

— Diez vai, — Francis purināja galvu.

Viņi vēl šo to parunāja, aplūkoja zirgus un grasījās doties istabā, kad zilgano mēnesnīcas tāli atkal satri­cināja gārdzošs, saraustīts rēciens. Skaņas nāca kā aiz­elsušās, rējīgiem kampieniem un izklausījās vēl baigākas nekā iepriekš dzirdētās. Viens rēciens nebija beidzies, kad sākās otrs, vēl skaļāks un draudīgāks. Piecpadsmit mednieku kā sastinguši stāvēja Briņķu muižas pagalmā un raudzījās uz tālo meža stūri, bijīgi klusēdami. Suņu namiņā atkal skaļi gaudoja suņi, un kūtī sāka maut vērsis.

Nograbēdamas atvērās kungu mājas mazās durvis. Mē­ness gaismā parādījās zāļu sieva melnā lakatā un pelēkā villainē. Viņa uzmeta ašu skatienu kungiem un lēni iz­gāja pa vārtiem. Sievai līdzi naksnīgajā ceļā aizsteidzās zilganpelēka mēness ēna. Viņa no vilkačiem acīmredzot nemaz nebijās. «Man pret Felsbergu rodas cieņa,» Šo­mans domāja. «Tie, kas viņu apsmej, ir muļķi. Diemžēl tāds nesen biju es pats.»

— Kungi, ejam pie miera! — Morī teica. — Lai tas nešķīstenis gaudo kaut vai visu nakti.

Gaudas vairs neatkārtojās. Tikai suņi joprojām ne­rada mieru. Tad arī tie palēnām aprima — un Briņķu muižas kunga Felsberga divstāvu koka nams iegrima nakts dusā. Vienīgi sievietes gulēja maz. Viņas aprūpēja vājniekus. Ģertrūde bieži meta bažīgus skatienus pa logu uz mēness pelnu piebirušo muižas pagalmu, kā arī uz sal­tajiem mežiem un sniega laukiem, kurus pārvaldīja sveši, ļauni meža gari, kā tas bijis kopš senseniem laikiem.

VILKAČU RŪPES

Ja tev dziļā silā virs galvas iekārcas vārna, neskaties uz augšu, tur tu ieraudzīsi savu nāvi.

Tautas ticējums

Tajā dienā vilkačiem nebija mazāk rūpju kā kun­giem. Nosprieda nepielaist medniekus pie Egļu kalna. Šādu lēmumu prasīja vairāki apsvērumi. Vispirms šķita derīgi atstāt pietiekami daudz plašuma atkāpšanās ga­dījumam. Otrkārt, bija izdevīgāk vienu slēpni ierīkot pie Pērļupītes pārejas netālu no Melnā Auna perējuma, jo tur auga ļoti piemērots eglīšu pamežs, kas ļāva labi mas­kēties un vajadzības gadījumā no slēpņa aizbēgt brik- snājā. Otrs slēpnis gan bija mazāk drošs, tomēr ļoti no­zīmīgs, jo sargāja pašu bīstamāko vietu: purva malu, ne­ļaujot medniekiem virzīties garām Dziļūdenim uz Egļu kalna lazdu nogāzi, no kuras dažviet varēja saskatīt at­tālos purva salas nogāzes klajumus. Tādu, kas tajos reiz vēries, nedrīkstēja dzīvu izlaist no meža. Tāpēc šajā postenī sēdēja divi vīri.

Aizsardzības uzdevumi samērā pamatīgi tika sadalīti jau tad, kad kungiem radās pirmās domas par vilku me­dībām Vilkaču silā.

Vispirms gravas krastu sargāt uzņēmās Toms ar Andri, nesaucot palīgā vilkus. Kad paaugās Ķēniņš un Toms pielāgoja jauno dzelzs loka stopu, ar ko vajadzības ga­dījumā diezgan droši varēja nogāzt zirgu, pienākumu sa­dalījumu mainīja. Purva malā palika Andris un Miķelis. Andris bija labi apguvis strēlnieka mākslu, tālab kopā ar Miķeli viņi veidoja pietiekami drošu vairogu.

Slēpņus ierīkoja aiz divām eglīšu rindām tā, ka par loka iekšpusē notiekošo svešinieks skaidrību varēja uz­zināt tikai tad, ja pats nokļuva apšaudes laukā. Te bija īstenots pats drūmākais pasaku lāsts: ja tavas acis to redzējušas, tad tu vairs dzīvotājs nebūsi.

Toms vēlējās nevis nogalināt medniekus, bet gan at­baidīt no meža. Šis noteikums aizsardzību vēl vairāk sarežģīja. Apgrūtināja arī slepenība. Nevienam mednie­kam pēc biedra pazušanas nedrīkstēja rasties ne mazā­kās aizdomas par cilvēku mitināšanos silā. Staigāt vilku solī un zābakos bija tomēr grūti. Stāvot uz vietas, gan­drīz neiespējami noturēt līdzsvaru. Pēc paklupšanas, kad soļi saļodzījās, kļūmes un kritienus nācās gudri maskēt. Šim nolūkam katram vilkatim pie jostas karājās vairākas ādas kules un pūšļi ar Madaras krāsu vārījumiem un ādu puvekļiem. Aplamos minumus dzēsa, ar zobenu iz­kārpot sūnas un šo kasekli apšļakstot ar vēmekļiem.

Lai nodrošinātu veiksmi sadursmē ar stipru pretinieku, vilkači lietoja krietni daudz dažādu ietaišu un viltību. Lai pievilinātu suņus un neļautu tiem sajust cilvēkus, slēpņa tuvumā bija nolikti pūdētas gaļas gabali. Tika gādāts, lai vilku nobaidītie zirgi skrietu pa takām tieši uz purva muklāju.

Pie abiem slēpņiem ierīkoja samērā vienkāršas, bet asprātīgas maldināšanas un prātu satraukšanas ierīces, kurās jautās aizguvums no trakā Miķa trikiem, tikai šo­reiz izdoma kalpoja nevis jokiem, bet gan drošībai. Bez Kaulaišu Kriša taures un kraukļa balss bija vēl Andra izgudrotais Melnā Auna blējiens. Netālu no slēptuves uz zemes mazu eglīšu zarotnē Andris ierīkoja gaisa maisu, ko varēja iedarbināt, ar kāju stingri pavelkot auklu. Kad aukla pacēla uz augšu palielu akmeni, plēšu maiss izple­tās. Uz leju krītot, akmens pūsli saspieda, un stabules izdvesa aizsmakuša auna drebelīgu murmuli. Aitas balss atdarinājums bija izdevies gaužām jocīgs. Andris par to priecājās kā mazs bērns un, klausīdamies drebelīgajās skaņās, nereti locījās līdz zemei un sauca:

— Tas tak ir galīgi nobaidīts auns! Tik jocīgs, ka jā­beidzas vai nost! Taisni traks! Ko kungi domās, dzirdot eglītēs tādu vāvuli? Hi, hi, hi, hi! Vācieši tak smieda­mies izvelsies no sedliem kā maisi.

Grūtā brīdī, ja kaut kādas neveiksmes dēļ mednieki tomēr atklātu slēpni, bija paredzēts iedarbināt visus trokšņu taisītājus reizē un, izmantojot radušos apjukumu, raidīt nāvējošas bultas. Varēja domāt, ka pretinieks, trokšņu maldināts, gaidīs briesmas no egļu galotnēm un tādēļ būs vieglāk pieveicams. Ja draudētu saķeršanās ar veselu mednieku pūli, vilkačiem nāktos slepeni atkāp­ties gar kalna nogāzi.

Beidzot viss bija savests kārtībā. Paugurs strauta krastā stāvēja kluss un tukšs, tikai nedzirdami sīca vilku dū­kas, aicinādamas vilkus un kairinādamas suņus.