Jānis Mauliņš - Pēdas

Pēc kāda laika netālu no slēpņa ievaukšķējās pēddzi­nis. Vilkači nekavējoties saāķēja loku stiegrus un uz­vilka stopus. Sirdis iepukstējās strauji un trauksmaini. Dvēselē ielija baigums. Pēc Pauru Anša ziņām, šorīt mežā bija sajājuši turpat vai divdesmit vīri. Suns bija pirmais vēstnesis par šī pašpārliecinātā, ar ugunsrīkiem bruņotā karaspēka tuvumu. Dzīvnieku acīmredzot vilināja dūku smilksti. Nu atlika vienīgi gādāt, lai ziņkārīgais delveris pienāktu pa šāvienam. Tur, gravas viņa krasta krūmos, jau parādījās viņš — raibs lutausains kvekšķis. Andris pārtrauca dūkot. Suns apstājās. Andris pastabulēja. Kvekšķis sabozās un bailīgi ievaukšķējās. Pēc brītiņa sadūšojās, nāca tuvāk un pazuda gravā. Mednieka paša vēl nemanīja. Melnraibis uzrikšoja paugura virsotnē tieši tur, kur vilkači viņu gaidīja, un minstinājās, stāvēja un ošņājās. Andris pastiepa kāju un iedarbināja auna mur­muli. Ļutausis no neparastā trokšņa vispirms nobijās, pa­lēca dažus soļus atpakaļ uz gravas pusi.

Par laimi, suņa iedzimtā ziņkārība guva virsroku pār bailēm. Viņš vēlreiz jautājoši novaukšķējās, tad, atgriezis galvu atpakaļ, aicinoši ierējās un devās uz priekšu gar gravas krastu, piesardzīgi apiedams auna slēpni un lū­kodams nokļūt aizvēja pusē, lai ar degunu vispirms pa gabalu izpētītu savādo blējēju. Pētnieks nepievērsa uz­manību eglīšu pudura otram galam, kur sēdēja strēlnieki, kas no divdesmit soļu attāluma prata trāpīt egļu čiekurā. Dzēlīgas šautras ķerts dzīvnieks bez skaņas paklupa sniegā. Andra bulta, kas vēl tika raidīta drošības dēļ, jau bija lieka. Miķelis, četrrāpus skriedams, veikli sa­grāba kunga četrkājaino kalpu aiz skausta, ievilka biežņā un apbēra ar sniegu.

Pēc brītiņa mežā uz Melno lauku pusi ieņaukstējās Her- maņa Hola Taksis. Tas dzina pēdas caunai, tālab skrēja, de­gunu pa zemi vilkdams, pret apkārtni nevērīgs. Kad cau­nas ceļš izbeidzās pie kādas egles stumbra, melnis ap­juka, pavērās atpakaļ, paklausījās un devās gar gravas viņu krastu uz Dziļūdens pusi. Izturējās daudz drošāk nekā iepriekšējais. Tas lika domāt, ka viņa saimnieks at­rodas tuvumā. Tā arī bija. Pēc mirkļa atskanēja med­nieka taure tepat stāvo pakalnu nogāzes apkaimē. Savā staltajā zirgā jāja Hermanis Hols. Otra taure atsaucās purva malas briksnājā aiz avota muklāja. Tur atradās Volfs. Trešā dziedāja dižmeža tālumos starp Melnajiem laukiem un Melnā Auna perējumu. Vēl tālāk nobauk- šķēja divi šāvieni.

Miķelis ar Andri saskatījās. Šķita, ka pa mežu šurp drasē spēks, ko neviens nespēs ne apturēt, ne pagriezt, ne iebaidīt.

— Viņi var atnākt visi reizē, — Miķelis čukstēja.

Andris saknieba lūpas gluži kā Toms.

— Tur, — viņš pamāja ar galvu uz purva malu, — vel priekšā dūņeklis.

Abi bez vārdiem saprata, ka suns jāpievāc pēc iespē­jas ātrāk. Bet Hola Taksis, vilka dūkās neklausīdamies, rikšoja pa gravas viņu krastu un pazuda aiz paugura. Vilkači atlaida loku spriegus. Miķelis smagi nopūtās. Tā vien šķita, ka pie pārejas reizē nonāks vairāki mednieki un viņu suņi. Ļoti pietrūka Toma nosvērtības un padoma. Ja brālis atrastos blakus, Miķelis nebaidītos nenieka. Andris rīkojās gluži veikli, bet puiša prāts bija svaidīgs un vējains. Viņš varēja būt te aumaļ gudrs, te tapt pār­lieku aplamīgs.

— Taks, Taks, Taks, Taks! — meža plašumā atskanēja cilvēka balss. Mednieks Hols sauca savu Taksi. Miķelis smagi nopūtās. Šoreiz nopūta vairāk pauda atvieglinā­jumu nekā bažas. Viņam galvā iešāvās prātīga, kaut arī baismīga doma: «Jo vairāk un ātrāk suņus un kungus nošausim, jo mazināsies briesmas un grūtums nākotnē.» Viņš paspaidīja savu vilku dūku, kas bija mazliet lielāka nekā Andrim. Pēc brītiņa gravas otrā krastā atkal pa­rādījās melnais Taksis. Skrēja atpakaļ pa savām pēdām drošs un pašpārliecināts. Viņa kājas bija līkas un mus­kuļainas, krūtis platas.

Suns atkal paskrēja garām pārejai un norikšoja lejup pa gravas krastu uz purva malu. Vilkači velti gaidīja viņu atgriežamies. Neviens neredzēja, kā līkkājis pār­brida pāri dūņeklim un uzrāpās brikšņainajā krastā. Mi­ķelis suni pamanīja, kad viņš no aizvēja puses, degunu pacēlis, tuvojās eglainei. Dīvainā kārtā šo būtni nesa­trauca ne cilvēku, ne beigtā suņa asiņu smaka. Viņš bez­bailīgi nāca pretī strēlniekiem. Vēl pēc mirkļa melnais ķermenis ieslīda slēpņa aizmugures skujotnē un pazuda skatienam, tikai zaru skrapšķi eglīšu pazarēs liecināja par viņa tuvošanos. «Nu tas gan ir īsts kunga suns,» Miķelis nodomāja. «Zemnieku netur par cilvēku, nemaz nebaidās.» Viņš neviļus izvilka zobenu. Taksis pavirši apošņāja suņa līķi, apgāja apkārt pūdētajai gaļai, apstā­jās pie vilkača vēmekļu tarbas. Andris strauji pielēca sunim klāt un zibenīgi cirta ar zobenu. Zmiukstēdami trūka nocirstie eglīšu zariņi. Miķelis atviegloti uzelpoja un pacēla galvu. Gravas viņā krastā, sedlos izslējies, sē­dēja slaida auguma jātnieks un raudzījās uz slēpni. Mi­ķelis sastinga un izdvesa klusu brīdinājumu:

— Cst!

Lai gan viņš pats bija vairākkārt pārliecinājies, ka pa­slēptuvē sēdošos nevar redzēt pat no šīs puses uzkalna, kur nu vēl no gravas otrā krasta, tomēr nespēja atbrī­voties no sajūtas, ka viņi ir pamanīti. «Ak dieviņ, ja tas suns būtu iepīkstējies,» vilkatis izbijies nodomāja.

Pa to laiku jātnieks novērsa acis no eglīšu pudura, pa­lūkojās uz purva pusi un guldzošā kakla balsī sauca:

— Taks, Taks, Taks, Taks!

— Nāc, nāc, kundziņ, te guļ tavs Taksis! — Andris nicinoši čukstēja.

Suni saukdams, mednieks pajāja soļus piecdesmit gar gravas pretējo krastu, tad griezās atpakaļ. Pastāvēja pie strauta pārejas, vērodams pēdas, tomēr pāri nejāja, de­vās gar krastu iekšā biezoknī.

— Ka nepārklunkurē upītei pāri citā vietā, — Miķelis bažījās.

— Diez vai, — Andris šaubījās. — Viscaur dzelkšņu zari. Zirgam dursies.

— Labi, ka tie divi takši pie vietas, — Miķelis at­viegloti nopūtās.

Šajā brīdī Vilkavota pusē atskanēja neparasti dobjas suņa rejas. Miķelis ar Andri klusi saskatījās. Andris vēlreiz paspaidīja vilku dūkas. Atkal pērkonīgā rējēja balss sadragāja meža rēno klusumu.

— Tu vellu! — Miķelis rūca. — Tam jābūt vismaz zirga lielumā.

Andris bažīgi palūkojās uz runātāju. Sapratis, ka Mi­ķelis joko, piebilda:

— Vērša rīkle.

Šie daži vārdi izkliedēja radušos baiļu stingumu. Mi­ķelis nodomāja, ka līdz šim lieliski veicies, Kāpēc gan lai nelaimētos turpmāk?

Tikko Andris paspieda dūkas, vēlreiz nogranda lielā suņa dārdošie vaukšķi.

— Ko viņš tik daudz blankšķ? — puisis sirdījās.

— Lai rej, — Miķelis mierināja. — Ka tik labi nāktu.

Suns droši nāca tikai līdz gravas krastam. Tur apstā­jās un tālāk nebija dabūjams. Pēc brīža apsēdās un uz­manīgi vēroja eglīšu ceru, acīmredzot gaidīja saimnieku, palaikam draudīgi ieriedamies. Rēja viņš gausi, purnu iz­slējis pret egļu galotnēm, savu spēku apzinādamies. Andris nedūkoja, lai nepievērstu dzīvnieka uzmanību slēpnim, bet milzenis nebija apmānāms. Viņš vēroja krū- mekli cītīgi, tikai pārstāja riet. Lopa ķermenis bija klāts kuplām^ brūnām spalvām, kas mijās ar baltām. Purns izskatījas mīlīgs, ausis nošļukušas, bet augums bija pa­tiesi liels. Miķelis uzmanīgi vēroja milzeni un lēsa, kur šaut. Pēc brīža pamanīja no meža aizkalnes iznirstam jāt­nieka stāvu un dzirdēja nosprauslojamies zirgu.