Jānis Mauliņš - Pēdas

Vēlreiz notaurējis atkāpšanās signālu, Morī kopā ar Franci uzcēla zirgam mugurā Dormuižas kungu un lē­nos soļos kleberēja uz māju pusi. Zemnieki, kas tīruma malā sita klabekļus, viņiem pastāstīja, ka pirms brīža no meža izauļojusi dūka ķēve ar asiņainiem sāniem un aizlēkusi pāri kalnam. Pēc pazīmēm tas bija nevis Franča, bet gan Dormuižas kunga kumeļš.

Morī norīkoja zemniekus aizgādāt Franci kopā ar grūti cietušo uz muižu, bet pats atgriezās silā. Viņš vēl­reiz aplūkoja nošauto vilku un iesprauda zaros krāsai­nus karodziņus, lai, atpakaļ nākot, varētu medījumu at­rast.

Kad viņš uzjāja pirmajā stāvajā pakalnā, meža dzi­ļumā atskanēja baigas gaudas. Šķiet, tur gaudoja liels suns. Pēc mirkļa norībēja šāviens.

«Kas noticis?» medību vecākais taurēja no pilnas krūts. Satraukts gaidīja atbildi.

Pēc brīža tālumā atskanēja taures pūtiens, kas neko jauhu nevēstīja, tikai vēlreiz atkārtoja jautājumu: kas noticis? Morī saknieba lūpas. «Tā varēja gaudot vienīgi Volfa suns,» viņš bažīgi domāja. «Kāpēc Volfs klusē?» It kā no krēslainiem tālumiem nākdams, viņam ausīs ieskanējās dīvainais nosaukums «Vilkaču sils». Morī dziļi ievilka elpu un taurēja vēlreiz. Slaidajās egļu ga­lotnēs skaņas šalkdamas sakrustojās un aizviļņojās gai­sos. Šķita, ka koki smagi nopūšas. No tuvējiem zariem nobira sīkas sniega šķipsnas, egļu galotnēs iedziedājās savādi putnēni. Klusums.

Pēc minūtēm trim tālumā vientuļa taure atkal atkār­toja jautājumu un piebilda: «Suns tu-tū.» Morī taurēja signālu: «Pie manis!» Tālā taure tūlīt atsaucās. Morī ne­daudz nomierinājās, gaidīja. Pēc visa spriežot, šim taur- manim, ja tas nebija pats Volfs, vajadzēja zināt, kāpēc kauca lielais suns un kālab Volfs neatbild, jo gaudas un šāviens skanēja tieši tajā meža nostūrī.

Saule ieslēpās melnā mākonī. Mežs satumsa. Medību vecākais uzjāja pakalnā un vēlreiz notaurēja pulcēša­nās signālu. Tālumā atsaucās divas taures, trešā jau noskanēja pavisam tuvu.

Pirmais atjāja Hermanis Hols, Volfa kaimiņš. Viņa kalsnā, vasaras raibumiem klātā seja bija saspringta un izskatījās tāda kā nobālusi.

— Kur Volfs? — Morī jautāja.

— Nezinu. Man pašam pazuda suns. Kā zemē iekrita. Nesaprotu… — Hols taisnojās.

Morī viņu vērīgi nolūkoja.

— Kas gaudoja?

— Volfa Maksis, šķiet. Kas tam lielajam teļam varētu kaitēt? Nesaprotu.

Morī vēlreiz vērīgi nopētīja medībp biedru.

— Kāpēc Volfs neatsaucās?

— Nezinu. Viņš ne jau pirmo reizi klusē. Baidās iz­tramdīt medījumu vai ko citu. Maksis gaudoja aiz nik­numa. To varēja saprast pēc balss. Vai jūs nedzirdējāt?

— No tāluma nevar neko saprast, — vecākais izvai­rīgi attrauca.

Piejāja vēl divi mednieki.

Viens no viņiem arī bija dzirdējis kaucam Volfa Maksi un šāvienu, bet vairāk neko nezināja.

Hols, juzdams Morī neuzticību, piejāja viņam tuvāk un teica:

— Suns pārrikšoja pāri strautam, uzskrēja pakalnā un atpakaļ vairs neatgriezās. Aizjāju turp, paskatījos, pasvilpu. Klusums un miers. Starp koku stumbriem tā­lumā varēja redzēt tīreli. Bēdīga pasaule.

Morī klusēdams klausījās.

Atjāja vēl divi mednieki. Tie par vilkiem nebija dzir­dējuši, brīnījās, kāpēc citi tik karsti taurējuši. Vai jo­kojušies, vai pa īstam vilki manīti. Morī bažas par Vclfu viņiem šķita gaužām pārspīlētas.

— Cik mežu šis vīrs izjādelējis, — viņi smējās. — Pa­šam velnam uz muguras krustu piesitīs. Jājam mājās nogaršot Felsberga apsolīto vīnu. Nav ko biezoknī tupēt.

— Vai tur bija vilku pēdas? — Morī pēkšņi atkal pievērsās Holam.

Hols sarauca pieri.

— Šur tur redzēju.

— Tu domā, ka šāva pats Volfs?

Hols pavīpsnāja.

— Kas tad vēl tur varētu šaut? — viņš ironiski at- vaicāja.

Morī saknieba lūpas. Domāja: «Tā jau laikam būs. Lai cik nesimpātisks šis Hols, nedrīkst taču tikai tāpēc turēt viņu aizdomās par… nelaimes tīšu slēpšanu. Ti­camāk, ka Volfs, tāpat kā Francis, mīlēdams darboties savrup no citiem, šobrīd mežā dīrā medījumu, par tauri nelikdamies ne zinis.»

Kad Morī paziņoja lēmumu doties mājup, nevis dzī­ties atpakaļ egļu vēra mēmumā, Hols atviegloti uzel­poja. Kaut kā kaitēt Volfam viņam, protams, nenāca

ne prātā, bet sirdsapziņa tomēr nebija īsti tīra. Pie gra­vas jutekļi viņu brīdināja, ka tālāk biezoknī draud briesmas. Vecākajam viņš to neteica, tāpat nesacīja, ka gravas viņējā krastā bija pamanījis ne vien vilku, bet arī auļos skrejoša zirga pēdas, kas veda muklāja vir­zienā. Saprast varēja daudzās vilku zīmes — bet ko no­zīmēja zaļās gļotas uzkalnā? Tālāk Hols nejāja ne tā­pēc, ka būtu zudušas cerības noskaidrot Volfa atrašanās vietu, bet gan tāpēc, ka viņu pēkšņi sagrāba dīvainas, neizskaidrojamas bailes, it kā no katras krūmu skup- sņas tūlīt uzglūnētu nāve. Medību vadītāja jautājošā taure viņu pavēloši dzina uz priekšu, bet bailes attu­rēja. Mednieks ilgi stāvēja uzkalnā starp divām lielām eglēm, kad ar atvieglojumu izdzirda Morī aicinājumu doties pie viņa. Hols tūlīt atsaucās.

Morī pašreizējā iztaujāšana Holu nervozēja. Viņš ne­drīkstēja teikt visu patiesību, lai citu acīs neapkaunotu savu godprātīga muižnieka vārdu, neizpelnītos pārme­tumu par gļēvo atkāpšanos,

Mēģinādams izkliedēt šaubas un aizdomas, Hols vēl­reiz piejāja blakus francūzim un teica:

— Mans suns pazuda, it kā zemē būtu iegrimis.

— Un tu pat nepaskatījies, kur viņš palicis? — Morī indīgi jautāja.

Hols grasījās kaut ko atbildēt, lai sevi attaisnotu, klusībā lādēdamies, ka sācis atkal šo muļķīgo, slideno sarunu ar medību vecāko, te pēkšņi aizmugurē drasējo­šais jātnieks skaļi iesaucās:

— Apstājieties! Tur kāds auļo.

Patiešām, kļuva arvien skaidrāk dzirdami zirga soļi un zaru brakšķi. Troksnis strauji tuvojās. Sārta vakara saule, atbrīvojusies no melnā mākoņa, meta silā spožus, trīsošus plankumus. Jātnieks drāzās garām mednieku pulciņam divsimt vai trīssimt soļu attālumā. Daži re­dzēja kaut ko zibam, citi neko nemanīja. Tikai auļu dipa un lūstošu zaru troksnis aizšalca kā vētras brā­ziens.

— Volfs?

— Volf! Kur tu skrien? — cits skaļi sauca. — Eu!

Nekādas atbildes.

Zirgi kļuva tramīgi, grūdās cits citam virsū. Kāds iesāka skriet. Pārējie auļoja līdzi.

— Turiet kumeļus! — Mori sauca. — Vai neredzat, ka medījums nāk?

Patiešām — pa krūmiem zagās vilki, viegli un lokani kā meža gari. Kumeļi diemžēl vairs neklausīja jātnie­kiem. Vīri no savām ugunsnūjām blieza uz abām pu­sēm, ka dūmi vien kūpēja, bet raustīgā jājiena dēļ ne- speja trāpīt. Morī saniknojās, grasījās lēkt no zirga, lai varētu kārtīgi notēmēt, kad visi zvēri pazuda tikpat strauji un negaidīti, kā bija parādījušies. Zirgi aprima. Vīri atlaidās ērtāk sedlos un pielādēja šautenes. Tra­kajā skrējienā kumeļi viņus bija aiznesuši vismaz pus- jūdzi uz priekšu. Lai atrastu nošauto vilku, nu vajadzētu atgriezties vērī. Diemžēl sāka jau krēslot, tālab nolēma pēc medījuma atnākt rīt. Drīz bariņš izjāja klajumā.

Felsbergs, nebūdams mednieks, tauru valodu zināja pavirši. «Uz priekšu! Medījums! Tu-tū!» — tas bija viss, ko viņš saprata. Tāpat kā Francis, viņš nolēma jāt bez suņa un taures, tikai aiz pavisam citiem apsvērumiem: lai nedotu vilkačiem par savu tuvumu nekādu ziņu. Visi pārējie medīja vilkus, viņš — cilvēkus. Viņu nesaistīja bažas par veiksmi vai neveiksmi. Ja izrādīsies, ka vilkatis ir pietiekami stiprs un cirtīs brūces medniekiem, tad di­ženie visziņi un bruņinieki beigs smīnēt par Felsbergu ģimenes māņticību un muļķību, sapratīs, ka bijībai pret meža noslēpumiem ir savs pamats. Ja savukārt izdosies noķert pašu ļaundari vai vismaz atklāt tā viltības, tad. .. Diemžēl tādu iznākumu priekšstatīt bija gaužām grūti.