Jānis Mauliņš - Pēdas

Kad Toms un Andris izgāja pirmajās pavasara medī­bās, viņiem līdzi skrēja liels, izkāmējis vilks, vārdā Ķēniņš.

PIRMS MEDĪBĀM

Rāmā prātā vilkatis sēž egles galotnē meža biezoknī un kramšķina kā krauklis.

Tautas ticējums

Nākamā vasara atkal bija dāsna. Abas Adarotu rijas tika piekrautas ar labību. No rīta vīri cēlās agri, izkūla serumu, pēc tam izvētīja graudus un noglabāja klētī. Tā arī torīt.

Kamēr Miķelis slaucīja piedarba klonu un kārtojās pa klēti, Andris aizgāja apgaitā, bet Toms iekūra rijas krāsni jaunam serumam. Kad guns iedegās, Toms izkau­sēja sveķu līmi un mērcēja šķīdenī kadiķkoka bultas. Līmē cietinātas šautras neriezās, nekalta un nemirka, palikdamas vienādā svarā. Tas bija gaužām svarīgi, lai ik reizi trāpīgi šautu. Vectēvs Tomam mazotnē aizvien piekodināja:

•— Tu vari greizi mērķēt, bet, ja visas bultas būs aku­rāt vienādas, tāpat reiz trāpīsi. Bet, ja viena bulta lidos viegli, otra smagi, trešā rieži, tad, esi kaut vai pats tra­kais Miķis, ij zaķa ļipu neredzēsi.

Tāpēc Toms tik rūpīgi strādāja. Arī Andris apzinājās, cik ļoti panākumi šaušanā atkarīgi no ieroča darinātāja veiksmes,, tāpēc jutās Toma parādnieks.

Tā nu Vilkatis, rijas krāsns ugunsmēļu apgaismots, mērca strēles sveķumā un ar skaliņu izberzēja šķidrumu pa visu šautras garumu. Bultas mērcēdams un lēnīgi pra- todams, Toms uzraudzīja krāsni un gaidīja Miķeļa sau­cienu, kad būs jāiet palīgā uzsliet ārdu balstus. Tikko Miķelis viņu pasauca un viņi abi uzlika pirmos mitras labības klēpjus uz ārdu kāršu galiem, rijā iesteidzās Andris, aizelsies un uztraukts.

— Pie Dziļūdens avota gunskurs, — viņš pavēstīja.

Toms pieslēja dakšas pie Jenas, nobāza aizšķūne pus- nocietinātās bultas un steidzās projām. Negāja skatīties ugunskuru, bet devās tieši uz Bebru gravas krastu. Uz­karināja šūpuļvirvi, pārlēca pār gravu un skrēja pa tais­nāko ceļu pie uguns kūrēja. Ar Pauru Ansi bija noru­nāts, ka guni kurs tikai ārkārtēju briesmu gadījumā.

Sniegs bija sasnidzis sprīdi dziļš, medībām kā radīts, tikai salums trausls. Pāri pļavām pārjāt varēja, bet slīk­šņās un dumbrājos nedrīkstēja ne rādīties. Vai tiešām kungi tādā laikā mežā meklētu vilkus?

Pie ugunskura, kā to varēja gaidīt, sēdēja Ansis, Rokā paštaisīts šķēps ar siena dakšu dzelzs zaru pīķa vietā.

— Vesels, Ansi! — Toms sveicināja.

— Ptū! — Ansis nospļāvās. — Nobaidīji. Domāju, ka kungs nāk. Zemniekam medīt aizliegts. Felsberģis man to piekodināja . . .

— Kas noticis?

— Ko?

— Kāpēc kurini?

—• Ta sasildīties vajag. Tālu aizstaigāju. Vek, līdz pa­šai pasaules malai. Stirnai džinos pakaļ. Pielaiž un atkal aizdipina. Caunu tikko nepiespraudu pie egles. Tā nu būs tramīga, spalvas no astes izrāvu. 2ēl… Nu labi, es ta iešu. — Un viņš cēlās kājās.

— Ansi!

— Ko?

— Vai tu tāpēc vien kurināji?

— Nu jā.

Toms ilgi, uzmanīgi vēroja likteņa biedru. Beidzot Ansis pasmaidīja.

— Vai ticami nostāstīju? Ko?

— Nedzen vellu! — Toms atbildēja. — Es tak gan­drīz … Nu, stāsti!

Ansis apmierināts pabraucīja bārdu.

— Drīz kungi nāks te, — viņš teica. — Man būšot jāiet par dzinēju. Nezinu, ko iesākt. Visi atteicās. Ij no pēriena. nebaidījās, ij ar pusdālderi nebija nopērkami. Domāju: varbūt varu mežā tev kā noderēt.

Toms brīdi domāja.

— Tu varētu, ja gadās pa rokai, nodurt kādu suni. Tie, vēkšķi, mums visvairāk maisa. Sātaniem lieli deguni un vēl šis tas.

— Deguni kungiem arī ir lieli, — Ansis aizradīja.

— Tas gan, —.Toms pieki-ita.

— Paskatīšos to suni, — Ansis bilda.

— Ja gadās, — Toms teica, — tu viņam kaklu saplēs.

Tad uzreiz būs skaidrs, ka nevis tava, bet gan vilkača vaina.

— Nu jā. Vilkačs to lietu dara pamatīgi kā saim­nieks … Ko vēl?

— Skaties pats. Pabaidi. Šad tad kungam ieminies, ka jūti nāves smaku vai dzirdi kraukļa balsi, un tad pamūc kādu gabalu. Lūko, kā labāk baidās. Mans vectēvs stās­tīja, šis jaunībā ar kungu kopā medījis. Ne jau nu me­dījis: šis dzinis, bet kungs medījis. Ilgi gājuši pa retu mežu — tādu garlaicīgu, tukšu. Kungam paticis jāt tur, kur nav jāspraucas krūmos. Vectēvs joka pēc reiz iemi­nējies, ka redzējis pa egles stumbru uzskrienam pelēku pelīti. No tās reizes kungs tajā mežā vairs nav gājis ne dzenams. Skaties pats. Katram sava uts un sava pele.

— Kazi, iešu uz māju.

— Ja suns nav droši dabūnams, tad labāk neaiztiec. Gan paši kaut kā nožmurīsim. Vilki tak arī velti ne­staigās.

— Vai vilki būs?

— Vajadzētu atvilkties.

— Viņi var vēl kādam cilvēkam uzklupt.

— Neidups. Citi lai bēdā par sevi paši. Tev neklups.

— Kāpēc man ne?

— Tāpēc, ka tu viņus neaiztiksi.

— Tas gan.

Pēc mirkļa Toms un Ansis steidzīgiem soļiem devas katrs uz savām mājām.

Briņķu muižā vairāki mednieki jau bija ieradušies iepriekšējās dienas vakarā. Rīta agrumā sabrauca galve­nie spēki. Skaistās kamankulbās atjoņoja Volfs ar ģime­nes paziņu Franci, ko draugi dēvēja par labāko šāvēju novadā. Francis nēsāja mazu, zaļu platmalīti, cirpa īsi bārdu un lepojās ar savām garajām, melnajām ūsām. Viņa medību biksēm bija ar ādu apšūta sēžamvieta, pie jostas kārbiņās karājās iepildīti pulvera lādiņi, lodes un prapji. Runāja, ka Francis protot savu plinti par jaunu pielādēt vienā minūtē. Lai gan viņam bija tikai trīsdes­mit divi gadi, šis vīrs varēja lepoties ar astoņiem nome­dītiem vilkiem, tālab draugu pulkā viņu labsirdīgi dēvēja par vilkubriesmām. Zobgaļi, kadu nekad nav trūcis, gan piebilda, ka no Franča visvairāk briesmas draudot vienai zināmai vilcenei, proti, Volfa meitai Henrietei, jo viņš bija delverīgs vecpuisis, . Tikko pārkāpis pār Felsberga mājas slieksni, Francis pievērsa uzmanību Hannai, kura nu jau bija turpat as­toņpadsmit gadu veca un izskatījās brīnišķīgi. Franci Hanna gluži negaidīti savaldzināja. Jaunavai medības Vilkaču silā nepatika, tālab viņa bija satraukta un skumja, bet, kā zināms, skumjas un jūtīgas sievietes vī­riešus gauži saistījušas visos laikos, tāpat kā izlaidīgi, nevērīgi un nekaunīgi vīrieši aizvien satraukuši Ievas meitu iztēli.

Skūpstīdams Hannai roku, Francis apsolīja viņai uz- dāvāt nomedītā vilka ādu.

— Nē, nē, nē! — Hanna bažīgi gainījās, un viņas acīs jautās neviltotas izbailes. — Man nevajag neviena vilka! Lai viņi dzīvo!

Citi mednieki, dzirdēdami Felsberga meitas baiļpilno izsaucienu, saausījās, dažs tikko jaušami pavīpsnāja. Par spīti Felsberga piesardzībai, apkārtnē bija izplatīju­šās runas par'Briņķu muižas kunga vājību pret vilkaču pasakām, tāpēc katrs notikums, kas liecināja par māņ­ticību, tika uztverts saasināti. Kļūmi labot steidzās pats Felsbergs.

— Hannel! — viņš izbrīnās pilnā balsī runāja. — Tā­pēc jau mēs saucām draugus uz medībām, lai viņi pār­nestu zvēru ādas. Vai tu mums nenovēli veiksmi?

Hanna kodīja lūpas un acīmredzot nepiekrita tēva vārdiem, tikai pieklājības dēļ klusēja.

Lizuma muižas valdītājs francūzis Antonijs Morī, vīrs ap gadiem piecdesmit, kurš tikko bija ieradies, šo sa­runu dzirdot, viszinīgi pasmaidīja un, izrunādams vācu vārdus ar jūtamu svešzemnieka akcentu, teica: