Jānis Mauliņš - Pēdas

Dumbrāja zāli lopi ēda labāk nekā pļavas grīsli. Bet ievākt to bija grūti. Jābrien pa zaļgļotu dūņām, katrs siena klēpis jāiznes malā.

Pārgādāt sienu pāri upei varēja vienīgi pa Toma dambi, bet pirms tam nācās pārlaipot ļumīgo purvekli, kur bebru aizsprostotā upe mežā meklēja citu noteku. Ūdens tur sūcās caur sūnām un skuju slāni, starp sak­nēm un ciņiem, radīdams daudzas sīkas avotu teces un padarīdams mežu par muklāju, kurā ik uz soļa žļakstēja rāva. Aizupes dumbrāja lielo zāli, Ķēniņa un Andra ap­sargāti, Adarotu ļaudis pļāva divas nedēļas. Pēc tam veselu nedēļu veda uz mājām.

Uz alkšņu un kārklu zariem uzkrautās gubas vilka gan zirgi, gan cilvēki. Pāri ļumeklim un jaunajam aiz­sprostam tās vajadzēja pāršļūkāt pļāvējiem pašiem.

Siena mēnesī vairākas reizes gar pamali aizstaigāja ne­gaisa mākoņi. Beidzot samilza visa rietu puse. Saule pa­slēpās, putni apklusa. Melnajā tūcē šaudījās asas zibeņu šautras, un dārdēja sendieva Pērkona bargā balss. Diem­žēl raženais veldzējums aizgāja garām Adarotām,_ no­griezās viņpus Egļu kalnam, atdodams savu svētību

Briņķu muižas zemnieku un citu pagasta ļaužu laukiem. Adarotu tīrumos tika vienīgi neliela rasa.

Meža ļaudis stāvēja pakalnā pie Vilkača avota un al­kani vērās mākoņu blāķos, no kuriem lejup tiecās pe­lēkas sulīgas lietu strūklas, pazuzdamas aiz tālo, slaido egļu galotnēm.

— Kāpēc tiem tur tiek? — Andris bēdājās.

— Tas ir labi, — Toms atbildēja. — Ja citiem būs, no­pirksim. Ja nebūs nevienam, tad ij sudraba dālders ne­līdzēs.

Lai gan Pērkons runāja bargi, lietutiņš skalojās silts un lēnīgs. Aiz kalna lietus lija vairākas stundas. Vecais Repulis, zibeņu nebīdamies, staigāja ar pliku galvu pa pagalmu un labsirdīgi rūca:

— Laiki mainās, dēli! Mainās laiki! Tik remdens lietus nav manā mūžā redzēts. Dienasvidi griežas uz mūsu pusi. Tā nu tas ir;

Mazāk velgmes tika Pauru Anša tīrumiem. Bet ari viņa lauki sazaļoja. Gluži nodzeltējušie stādi atžirga. Ne- izdīgušie sadīga un sakuploja. Pļavās par jaunu uzzie­dēja purenes.

Pēc nedēļas nolija vēlreiz. Šoreiz lietus tika arī Ada­rotu tīrumiem, Bet bija jau par vēlu. Uzdīgusi labība līdz piriņajām salnām nepaguva nogatavoties. Pietrūka taisni tās vienas nedēļas. Desmit dienas pēc novēlotā lietus vilkači, jau pļāva meža stūra apūdeņotā tīrumā miežus, Ieguva piekto graudu. Izsēto divu pūru vietā iz­kūla desmit. Septiņus no tiem tūlīt noraka nākamā gada sēklai. Palika trīs. Toms izrēķināja, ka iznāk katrai gada dienai Uz saimes pa riekšavai.

Toties rāceņi izauga labi. Lai visus noglabātu, izraka jaunu bedri.

Rudens pusē ļaudis devās mežā lasīt brūklenes, dzērve­nes, riekstus un ozolzīles, Lazdas auga Egļu kalna stāvās dienvidu nogāzes ielokā pret purvu. Tur iet drīkstēja tikai ar Toma ziņu, apbruņoti ar stopiem un zobeniem. Riekstu nebija daudz, tie paši gaužām sīki, tomēr, krietni piepūlēdamies, vīri savāca gandrīz pūru. Pāris reižu visi trīs aizgāja līdz Melno lauku svētbirzes ozoliem un pār­nesa vairākus pūrus zīļu, Vilkači rūpīgi gatavojās bada Ziemai.

Togad viļķi kļuva pagalam nekaunīgi, Dienas laikā iemaldījās zemnieku sētsvidū, ķēra suņus, uzglūnēja klaušinieku un mežā braucēju zirgiem. Ļaudis ceļā ņēma līdzi dakšas, ar ko atgainīt laupītājus. Sur tur uz meža takām parādījās vilku bedres. Muižnieki arvien biežāk runāja par lielas jaktes rīkošanu. BaronsfeļļBlfs' par me­dībām Felsbergam atgādināja pirmajā nedēļā pēc agrā sniega uzkrišanas. Diemžēl sniegs neturējās ilgi jo krita uz nesasalušas zemes. Tādā laikā jātniekam tikt cauri brūkstalām nebija nekādu cerību. Zirgi tikai kājas sa­lauztu. Muižnieki norunāja pēc pirmā īstā sniega uz­krišanas bez lieka atgādinājuma sapulcēties Briņķu muižā pie Felsberga ar suņiem, plintēm un taurēm. Ziņas par kungu nodomiem drīz vien nonāca līdz vilkaču ausīm. Meža iemītnieki tikpat nopietni vai vēl nopietnāk ga­tavojās apturēt mednieku iespējamo uzbrukumu dziļmeža takām. Toms saveda kārtībā lielo stopu, kam par loku kalpoja kalēja izkaltā jaunā dzelžu atspere. Smagais ierocis lielo bultu meta tālu. Toms tikmēr ņēmās ap jaunumu, kamēr prata trāpīt no trīsdesmit soļiem dūres lielā salmu vīstoklī vai no sešdesmit — galvas lielā lu­patu bundulī. Vingrinājās arī Andris un Miķelis.

Aiz Egļu kalna viņi vairākās vietās strauta pāreju tu­vumā sastādīja eglītes, lai tās izmantotu par slēpņiem. Rudenī vilkiem dažādās vietās purva tuvumā atdeva trīs jērus, lai zvēri citkārt klausītu pēc pirmā dūku pūtiena. Vilku kucēns Ķēniņš pamazām apguva vilkaču gudrību.

Sniegs uzkrita vairākas reizes, bet aizvien dienas otrā pusē nokusa. No rietumiem nāca tumši mākoņi. Visu sala mēnesi lija lietus. Purvs, kas sausajā vasarā jau vietām bija kļuvis pārejams, atkal piesmirka un applūda. Upītes paliene, kur vasarā auga rāceņi, pārvērtās par dīķi. Bebru slīkšņa izpletās. Pāri Toma izbūvētajiem aizsprostiem šalkdams gāzās ūdens. Rati, sūkņi un cau­rules tika novietotas rijā. Tāpat aizvāca visas ūdens re­nes. Vilkači parūpējās, lai vilku medniekiem liktos (ja kāds tik tālu dzīvs nokļūtu), ka meža māja ir drīzāk ne­apdzīvota kā apdzīvota.

Lietus lija vēl arī vilku mēneša sākumā. Vecais Repulis teica:

— Silta saule sakarsēja jūru. Nu tā kūp un kūp kā pods. Vai gan no citurienes tie lieti nāk, ja ne no jūras?

Vilku mēneša vidū sāka snigt. Lauki un meži kļuva balti, tikai dīķi, upes un dumbrāji spīdēja melni. No purva krasta labāk nekā jebkad varēja redzēt, cik dumbrājā akaču un slīkšņu. Dūņeklis stiepās raibs kā pupas zieds.

Briņķu muižā pirms ziemas svētkiem atjāja daži muiž­kungi ar plintēm un suņiem, bet mežā negāja.

Caurām dienām sniga un sniga. Mežā brakšķēdami lūza sniega smaguma noliektie zari. Tumsēja pelēkas dienas. Madara vārīja bada putras un auda skaistus audumus. Guna ar Anci mazgāja, sukāja, krāsoja un vērpa vilnu. Bērni grauza krāsnī ceptus rāceņus, saldētas un kaltētas ogas, pina tīklus un rūpējās par skala uguni. Vīri palēnām beidza būvēt Andra jauno kambari.

Pienāca un pagāja ziemas saulgrieži. Madara no ietau­pītiem miežiem cepa svētku plāceņus. Dienas ritēja klu­sas un mierīgas. Kungi atlika vilku medīšanu uz citu gadu. Vilkači atviegloti uzelpoja.

Kad sniegs sasniga biezs, uznāca sals. Atausa skaidri rīti. Debesis izpletās zilas un tālas kā bērna sapnis.

Nedēļu pēc meteņa Toms ar tērauda loku nošāva jaunu alni govs lielumā. Uzvēlis to uz pītām zaru sliecēm, viņš šļūca visu nakti, līdz guvumu atvilka purva malā. Kamēr aizgāja pēc palīgiem, pie medījuma pielavījās lapsa. Arī to nošāva.

Toziem, kā zinātāji stāstīja, jūra nemaz neaizsala. Pašā spelgoņā ar kuģi bija riskanti braukt. No šļakatām aple­doja klājs, masti un buras. Satiksme ar Stokholmu uz laiku pārtrūka. Sarosījās poļu siriķi. Nāca cauri Inflan- tijai pāri Aiviekstei uz Vidzemi, kas bija izdaudzināta par bagātu. Muižnieki pulcēja pašaizsardzības vienības un kopā ar algotiem sardzes karakalpiem gūstīja laupī­tājus. Jaunās rūpes pavisam novērsa kungu domas no vilku nīdēšanas.

Pienāca pavasaris, mīksts un miglains. Pavisam citāds nekā iepriekšējā gadā. Sniegs kusa ar lietu, un upe pā­lo ja tik vareni kā nekad.

Lopi aiz barības trūkuma tikko turējās kājās. Zirgiem pirms sējas laika atdeva pēdējo miltumu, jo viņus gai­dīja grūti darbi. Bērni klaiņoja pa norām, plēsa veco kūlu un pirmos zaļos zāles dzietus govīm. Aitas laida uz tīrumu, tikko bija nokusuši pauguru gali. Arī cūku, ku­rai bija gaidāmi sivēni, izdzina pagalmā parušināties. Visi atguva prieku un mundrumu. Bada ziema bija go­dam izturēta. Bērziem tecēja sulas, biezēja gremzde, dīga skābenes un zaķkāposti.