Jānis Mauliņš - Pēdas

«Tī-tī-tā? Ko darīsim?»

Un atkal no šāvēja puses nāca uzstājīga atbilde:

«Uz priekšu, brašie strēlnieki!»

Pēc brītiņa', acīmredzot lai medību vecākais nešaubī­tos par mednieka taures valodas zināšanām, atnāca vēsts:

«Priekšā bīstams zvērs!»

Morī grozīja galvu aiz brīnumiem. Kā tas varēja no­tikt? Četri medījumi izgājuši caur ķēdi, bet priekšā vēl bīstams zvērs. Tīrā mistika. Vai Felsbergs jau brokastīs būtu kādu pacienājis no savas vīna mucas?

Morī tīši nedaudz atpalika. Un pēkšņi parāva pavadu. Sastinga. Krūmos tālumā kustējās pelēks zvērs. Pēc brīža suns Botejs īsi noķaukstējās un apklusa. Medību vecākais jāja turp. Nāsīs iesitās vilka asā smaka. Jā, tur jau rindojās pēdas. Tālāk pletās savāds plankums. It kā sniegā kāds būtu vāļājies. Suņa pēdas pazuda.

— Botej! Botej! — mednieks sauca. Pēc tam iesvil­pās. Suns nerādījās.

Vilka pēdas paslēpās jaunaudzes biezoknī. Mednie­kam šķita, ka tur atkal nozib kaut kas pelēks.

— Botej! Botej!

Suns nenāca. Eglājā viedās tikai vilka minums. Lie­las ķepas. Pēkšņi blakus zvēra pēdām sniegā pamirdzēja sārta asins lāsīte. Vai vilks būtu ievainots?

«Surp, kaimiņi! Surp!» Morī taurēja.

Kaimiņi bija krietni pavirzījušies uz priekšu. Viņi no tālienes atbildēja, ka tauri dzirdējuši. Tajā pašā laikā pa ķēdi no purva malas nāca otra ziņa:

«Divi izgāja cauri! Tu-tū! Tu-tū!»

Pēc tam nāca nesaprotams taurējumsi

«Tū-tu! Tū-tu!»

Morī nezināja neviena medību skaņu raksta, kuram sastāvā būtu «tū-tu». Ko pauž šis jocīgais «tū-tu»? Neko nevarēja saprast. «Kas tās par aplamībām?» mednieks prātoja. «Taurē, kā prātā jukuši. Vai varētu būt, ka mežā nepareizi atskan? Kur tas dzirdēts?»

Taure nodziedāja vēlreiz, un pieredzējušais mednieks pēkšņi attapa, ka ziņa tiek spēlēta otrādi. Nevis «tu-tū», kas nozīmēja «pazuda», bet «tū-tu» — kaut kas pretējs pazušanai. Tātad zvēri acīmredzot izgājuši ķēdei cauri no mugurpuses. Droši vien arī pirmais pūtiens par četru zvēru iziešanu cauri ķēdei nozīmēja to pašu, jo mirkli vēlāk taču taurēja; «Priekšā bīstams zvērs!»

No šāda atklājuma medību vecākajam vieglāk ne­kļuva. Pats velns nesaprastu, kāpēc sešiem vilkiem būtu tīšā prātā jālien iekšā mednieku murdā.

Pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja šāviens,

— Kas noticis? — Morī taurēja un iecirta piešus zir­gam sānos. Biezokņa malā zemē gulēja pelēks maišelis. Nē! Tas bija Botejs. Morī aplaida visriņķī skatienu. Aiz egles blakus savam zirgam stāvēja Šomans un mierīgi lādēja šauteni. Morī niknumā saknieba lūpas. Suns bija beigts, par to nevarēja būt šaubu. «Kas to nonāvējis?» Morī domāja. Šomans ar vienu lūpu kaktiņu vīpsnāja. Morī aplūkoja pēdas un atviegloti nopūtās: Boteju, acīmredzot jau nokostu, bija nesis vilks uz muguras, jo suņa pēdu nemanīja,

— Te ir īsta vilku audzētava, — Šomans drūmi teica. •— Ja mans zirgs nekrācis, es tam nešķīstenim būtu pa­gājis garām desmit soļu attālumā.

— Trāpīji? :

—- Spalvas pajuka.

Viņi iesprauda kokā zīmi un devās pa vilka pēdām tālāk meža biezoknī, iepriekš notaurējuši!

«Visi savās vietās!»

Pēc brīža no purva malas pienāca vēsts:

«Suns pazuda!»

Morī no savas puses vēl vienu suni pielika klāt un pūta taurē:

«Divi suņi tu-tū!»

Nu jau septiņi vilki atradās mednieku loka iekšpusē. Nedzirdēts gadījums! Morī labprāt par to šobrīd paru­

nātu ar Franci, kurš daudzkārt bija medījis pelēkos zvērus, bet Francis jāja trīs vīrus tālāk un tauri nelie­toja, tālab nebija atrodams.

Mednieku ķēde pamazām šķobījās. Traucēja mazie purviņi un grūti caurjājamie biezokņi. Pieauga satrau­kums. Taures šad tad atgādināja, ka priekšā joprojām septiņi zvēri. Viens no tiem ievainots.

Meža otrā malā arī atskanēja tāli blīkšķi. Tauri tik tālu nevarēja dzirdēt, tāpēc tikai vakarā pārējie uzzi­nāja, ka tur šauti ne vilki, bet no meža bēgošas stirnas.

Pēc brīža Morī izdzirda vēl vienu šāvienu apmēram pūces brēciena attālumā un pēc tam šaušalīgu vīrieša izbaiļu kliedzienu. Uz brīdi kliedziens apklusa, tad at­kal atskanēja no jauna. Brakšķēja zari, uz sasalušās ze­mes dunēja ātri skrejošu zirgu pakavi. Pakavu duna at­tālinājās un izzuda tālumā. Iestājās klusums. Kļuva ne­omulīgi. Mežs smagi šalca. Egļu zaros čiepstēja kaut kādi mazi putniņi. Čakstināja vāvere. Žadzināja žagata. Ceļu šķērsoja četru izklaidus skrejošu vilku pēdas. Morī lēni jāja pa tām, gaidīdams taures skaņas, kas vēstītu par notikušo. Bet taures klusēja.

— Kas notika? — medību vecākais taurēja, bet nesa­ņēma nekādas atbildes. Beidzot izdzirda balsi no krū­miem saucam:

— Ej, cilvēk! Ja tev vēl ir zirgs, tad steidzīgi jāj šurp! Te guļ viens ievainots.

Kliedzējs bija Francis. Mednieka seja sārtojās sīkās brūcēs. Asinis sūcās gan no pieres, gan no vaigiem. Lāsmoja no zoda. Baltās, skaistās kažokvestes apkakle bija nosmērēta brūna, rokas notašķītas, jakas piedurkne pārplēsta.

— Ko brīnies? Jāj tuvāk! — Francis nikni uzkliedza.

Tāds uzbļāviens, bez šaubām, bija apvainojošs, tomēr

medību vecākais nekavējoties paklausīja. Divsimt soļu uz meža pusi zem egles, Franča apmetnī ietīts, gulēja Dormuižas kungs. Pie labās auss tam vaigu rotāja liels zilums, seja bija miroņbāla, acis aizvērtas. Kā redzams, vīrs bija bez samaņas.

Medību vecākais nekavējoties notaurēja medību at­saukšanu. Viņam neatbildēja neviena taure. Mežs vis­apkārt šķita izmiris, un Morī taurēja vēlreiz, bet atbildi nesaņēma, it kā starp viņiem un pārējiem būtu nolai­dies burvju priekškars.

— Kāpēc mednieki klusē? — viņš jautāja Francim, kas bažīgi vēroja Dormuižas kungu. Francis vienaldzīgi paraustīja plecus.

Īstenībā daži mednieki dzirdēja un atsaucās, bet, tā kā viņi bija iegājuši meža dziļumā, starpā atradās divas stāvas pakalnu rindas, kas aizturēja skaņu. No Melno lauku puses uz mežu bija dzirdams labāk nekā pretējā virzienā, jo tur atbalsoja stāvās kraujas.

Dormuižas kungam, kā vēlāk noskaidrojās, bija uz­brukusi apmācītā vilcene Ģertrūde un vēl divi vilki. Dormuižas kungs zvērus pamanīja vēlu, kad zirgs sāka krākt un metās krūmos. Mednieks paspēja, izšaut, bet zirga trakošanas dēļ netrāpīja, lai gan vilks atradās tuvu. Pēc mirkļa pirmais vilks uzlēca jātniekam aiz mu­guras. Zirgs drāzās uz priekšu mežonīgos aulekšos. Jāt­nieks lūkoja griezt kumeļu uz klajuma pusi, bet taisni tur priekšā izskrēja divi citi vilki. Dūkainais cirtās at­pakaļ. Mednieks pārbīlī sāka kliegt, palaida pavadu un mēģināja ar plintes stobru -nogrūst nešķīsteni no zirga. Vilku gan nogrūda, bet tas neatkāpās no upura, lūkoja uzlēkt vēlreiz. Tad pēkšņi nāca apdullinošs trieciens ar kādu zaru vai koka stumbru pa galvu. Viņš izkrita no sedliem, vēlreiz sāpīgi triekdamies ar pakausi pret sa­salušo zemi, un zaudēja samaņu.

Francis laikus pamanīja vilkus. Sekoja tiem pēdu pēdā. Pēc Dormuižas kunga nokrišanas izšāva uz trako vilku. Tas tūlīt novēlās zemē beigts. Francis gribēja zirgu apturēt, bet nespēja, jo izrādījās, ka arī viņa ku­meļu dzen zvēri. Tad mednieks lūkoja, sēdēdams zirgā, uzlādēt plinti, bet tas neizdevās. Bēris ieauļoja sīkegļu biezoknī, smalkie zari iecirtās sejā un izrāva jātnieku no sedliem. Zirgs aizdrāzās tālāk viens, zemi dimdinā­dams un zarus lauzdams. Uztrausies kājās, Francis vis­pirms uzlādēja šaujamo un tad pa pēdām devās atpa­kaļ dižmežā, kur atrada sniegā guļošo Dormuižas kungu. Turpat netālu asiņu peļķē mirka nošautā vilcene. Te stāvēdams, viņš izdzirda Morī tuvošanos.