Jānis Mauliņš - Pēdas

Felsbergs jāja lēnām. Sēdēja uz paša mierīgākā zirga, kam ap ausīm bija jaušams sirmums un zobi auzas mala vāji. Francim, kas no rīta par zirga izvēli brīnījās, viņš iestāstīja, ķa Kozers, tā sauca ādinieku, nebaidās vilku un dūmenīcas sprādziena. Tā, starp citu, bija gan­drīz taisnība.

Zinādams meža ielokus un tērces, Felsbergs jāja ne­steigdamies. Viņš bija izvēlējies posteni pats pēdējais, tālab nevienam nenāca prātā, ka šinī ziņā saimnieks baudītu kādas priekšrocības.

Kaut kur dvēseles dziļumos modās doma, ka arī Liela­jam Vilkatim tāda pieticība no viņa — Briņķu muižas īpašnieka puses būs patīkama, apliecinās, ka ne jau Fels­bergs pats medības vēlējies, ka visu noteicis liktenis.

Zirgs brida lēnām, reizreizēm garlaikoti nosprauslo- damies. Felsbergs uzmanīgi vēroja ik celmu un krūmu. Pa labi un kreisi stabulēja mednieki. Šur tur atskanēja šāvieni. Dažs blīkšķis nāca arī no upes puses. Tur, kā vē­lāk noskaidrojās, masta vīri pārkāpa kārtību un šāva ci­tus medījumus. No taurēšanas Felsbergs saprata, ka bieži atkārtojas «tu-tū». Tāds iznākums šķita loģisks un sa­protams, jo arī viņam pašam bija «tu-tū». Ne pēdu, ne vilku. Pat zaķa cilpu nemanīja. Viņš tīšām jāja pārē­jiem nedaudz aizmugurē, jo negribēja neko nomedīt, tikai mežu pārskatīt. Pirmās lielākās pēdas, ko viņš ieraudzīja svaigajā sniegā, bija zirga pakavu nospiedumi. No labās puses kāds bija aizjājis šķērsām pāri medību virzienam uz kreiso pusi. Felsbergs turpināja ceļu taisni uz priekšu. Tālumā pie purva pretī Dziļūdenim, tātad vismaz tūkstoš soļu aiz Vilkavota, tas ir, Vilka tupelcļa, skanēja kāda taure. «Ak tad daži jau ir tur priekšā,» Felsbergs nedaudz vīlies nodomāja. «Un atkal bešā.»

«Tu-tū!» taure vēstīja.

«Tu-tū! Tu-tū!» Felsbergs sapīcis sprieda. «Mežs tukšs kā izslaucīts, tikai plintes pārlieku vaļīgi sprāgst. Taisa lieku traci. Kaut gan varbūt taisni tā labi, izbaidīs vil­kačus.»

No šīs puses Pērļupīti pārjāt varēja tikai vienā vietā. Felsbergs vispirms brīdi vēroja braslu. Neviens jātnieks tam nebija tuvojies, toties gar krastu stiepās lielu vilku ķetnu nospiedumi. Tās bija pirmās zvēru zīmes, ko Briņķu muižas kungs todien pamanīja. «Kāpēc šķērsām ceļam?» Felsbergs domāja. «Vai tas nav brīdinājums, ka tālāk nedrīkst?»

Šajā brīdī, šķiet, aiz upītes Egļu kalna tiešā apkaimē atskanēja mundrs taures pūtiens. Felsbergs izšķīrās par jāšanu tālāk. Otrs taurētājs pūta netālu, acīmredzot uz­kāpis kādā no stāvajiem pakalniem. Felsbergs pārjāja pāri upītei un devās pa paugura virsotni. Pa labi slējās bērzu birze ar biezu eglīšu pamežu, pa kreisi brikšņains krasta biezoknis.

Zirgs nokrācās. Tālumā Melno lauku virzienā atska­nēja kādi četri vai pieci šāvieni. Eglē tieši virs galvas iekraucās krauklis. Jātnieks apstājās, uzmanīgi parau­dzījās zarotnē. Veltīgi, Nekas nebija saskatāms. Iecirta zirgam piešus sānos, «Tīrie jokdari,» nodomāja. Zirgs nokrācās vēlreiz. Pēkšņi lopam krūtīs iedūrās ass egles zars. Zirgs paklupa un krita. Jātnieks novēlās līdzi. Šau­tene ieslīdēja sniegā, krams un deglis savilga. Kad kungs izslējās, no eglīšu biezokņa jau bija izlīdis Vilkatis. Jā, tas bija īstais Vilkatis, Kaulaišu Krišs no Viņmuižas. Pe- lekās, dzeldīgās acis urbās kā divi baismīgi iesmi. Kus­tības bija lēnas un glūnīgas. Viņš nāca arvien tuvāk, cieti raudzīdamies tieši acīs un tajā pašā reizē it kā neko neredzēdams. Rokas bija noslēptas aiz muguras, kažoks stiepās līdz zemei. Jā. Tāds pats aitādas kažoks ka toziem, kad viņu ieslodzīja soda kambarī. Kungam likās, ka Vilkatim caur padusi raugās īsts, liels vilks ar dzeltenām, dzedrām acīm zem sirmām uzacīm un stāvām, baltām ausīm un cilvēks pēkšņi pārtop zvērā. Virs gal­vas kramšķināja krauklis. Tā bija nāve. Baiga nāve!

Zirgs, savās asinīs mirkdams, kunkstēdams kārpīja sūnu. Felsbergs atgrūda šauteni, apgriezās un bēga. Visa mugurpuse kņudēja nāves gaidu smeldzē. Viņš skrēja lejup pa nogāzi, joprojām gaidīdams Vilkača nāvējošo pieskārienu un klusībā brīnīdamies, kālab tas vēl ka­vējas. Pārkiumzoja pār strautu, notašķīdamies ūdenī slapjš no galvas līdz kājām. Tad, tikko jaušami pavērsis galvu, pamanīja, ka Vilkatis sirma vilka izskatā jopro­jām seko. Kungs skrēja tālāk, aizelsies un vājš. Vilkatis neatstājās. Viņa kustības bija veiklas un drošas, skatiens ciets un stīvs kā tērauda durklis. Pelēkās vilka ķepas rotaļīgi viegli skāra sniegu. Jā. Nešķīstenis skrēja kā gars, atļāvās izmest pat dažus līkumus. Felsbergam no pieres aumaļām vēlās sviedri un koda acīs, šķita, ka sirds tūlīt izkāps pa muti. Bet apstāties nedrīkstēja. Vilks se­koja. Vilkatis dzina viņu bez apstājas. Līdzko bēglis sāka skriet lēnāk, vilks pienāca tuvāk un raudzījās viņam pakausī, it kā vēlēdamies ko atprasīt.

Felsbergs sniegā redzēja neskaitāmas zvēru pēdas te uz vienu, te uz otru pusi. Nespēja saprast, ko tas nozīmē. Galva dūca.

No meža viņš izklumburēja Repuļa tīrumos, vēl parik- šoja pa klajumu, cik nu ātri spēja, līdz zemnieka sētai, lai gan vilks viņam pakaļ no meža ārā nenāca.

Vecais Repulis, kungu ieraudzījis, labu brīdi nevarēja parunāt, tikai braucīja bārdu un rūca. Repuļa sieva Anna atguldīja nelaimīgo lāviņā, novilka virsdrēbes.

— Ak tēvs! Ak tēvs! Debesu tēvs! — viņa nepārtraukti atkārtoja. — Cilvēki sadomājuši vilkačiem pretoties! Ak mūžs! Ak dievs! Ak debesu tēvs! Tīrie ģeķi. Ak tēvs! Kur tas der? Ak debesu tēvs!

Felsbergam vecās sievas vārdi izklausījās pēc saldas mūzikas. KunģŠm gar acīm dejoja sarkani ķipari, ausīs rēca vilku balsis un pāri dienas baltumam klājās krēs­laina murgu migla, pilna pelēka pelējuma un trūdu dva­kas.

KUNGI PĒC MEDĪBĀM

Mednieki stāvējuši muižas pa­galmā un, baiļu pārņemti, klausīju­šies sadusmotā vilkača kaucienā.

Vecu ļaužu teika

Morī ar pieciem .medniekiem izkļuva no brikšņiem Sauleskalna alksnājā un tūlīt tālumā ieraudzīja astoņus jātniekus. Viens pacēla tauri. Bet skaņas vējš nesa sā­ņus, un tās bija vāji dzirdamas.

Kad viņi piejāja tuvāk, noskaidrojās, ka Šomans un vēl trīs mednieki pēc pirmā taures aicinājuma devušies ārā no meža un pie kroga labu laiku jau gaidījuši ve­cāko. Te viņus satikuši upes līču sargātāji, kas pēc sau­les ieiešanas mākoņos palēnām devušies mājās, jo kāds zemnieks viņiem pavēstījis, ka mežā skanējusi beigu taure. Zemnieks zinājis stāstīt, ka divi kungi savainoti ar zariem.

Upes līču sargātājiem bija līdzi medījums — dūšīgs stirnu āzis, uzsiets kādam jātniekam aiz muguras uz zirga.

Brīdi vēlāk mednieku grupai pievienojās Stenceles arendaters, aizvien drūmi klusējošais bruņinieku ordeņa kavalieris Gothards Vilhelms fon Butbergs. Viņš bija uzbudināts un runīgs. Mežā uzgājis svaigi mītas cilvēka pēdas un pa tām devies uz purva pusi, te pēkšņi viņam uzklupuši trīs vilki. Ne jau galīgi .uzklupuši, bet izbai­dījuši zirgu. Lops sācis skriet un zvēri viņam līdzi. Lai kāds ļauns zars nenorautu no zirga muguras, jātnieks no­liecies kumeļam pie krēpēm un, tā gulēdams, izšāvis tu­vākā vilka virzienā. Katram jāsaprot, kāda ir šaušana no skrejoša zirga sedliem, turklāt vēl tādā briksnājā, kur krituši un pusgāzušies koki tā vien gaida, lai triektos pret pieri. Uzzinājis, ka Dormuižas kungs un Francis ievainoti tieši neuzmanīgas jāšanas dēļ, Butbergs nomie­rinājās. Zirgs viņu bija iznesis cauri biežņai bez nevie­nas skrambiņas. Galu galā ar to varēja lepoties,